Kultūra
Teātris un kino

Plānot dzīvi uz priekšu ir neiespējami un lieki. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Daigu Kažociņu0


Daiga Kažociņa: “Neko nevēlos paspēt. Vienkārši vēlos pa īstam būt tajā, kas nāk, darīt to labi, gūt no tā prieku un gandarījumu.”
Daiga Kažociņa: “Neko nevēlos paspēt. Vienkārši vēlos pa īstam būt tajā, kas nāk, darīt to labi, gūt no tā prieku un gandarījumu.”
Foto: Karīna Miezāja

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Pārliecinoši pieteikusi sevi kā emocionāli jūtīgu dziļu pārdzīvojumu skatuves mākslinieci, kuras pirmajos darbos dominēja trauslums, DAIGA KAŽOCIŅA, nu jau divdesmit gadus Nacionālā teātra aktrise, ar laiku atklājusi, ka tā nav viņas talanta būtiskākā šķautne.

Aiz trauslās ārienes slēpjas drosme izaicināt, provocēt, dzīt uz priekšu sevi un partnerus alkās pēc jaunas patiesības.

Varbūt tieši tas licis vēl divas reizes iegūt augstāko izglītību – filozofijā un režijā. Daiga Kažociņa ir spilgta personība, un tādas ir arī viņas varones izaicinājuma pilnos dramaturģiskos materiālos.

Un nu kārtējais pavērsiens – titulloma Māras Zālītes 1998. gadā sarakstītajā lugā “Margarēta” pēc J. V. Gētes darba “Fausts” motīviem, ko iestudējis režisors Reinis Suhanovs.

Pirmizrādes priekškars vērās ceturtdien, 31. jūlijā, – pirmoreiz pēc Covid-19 izraisītās krīzes teātra zālē klātienē.

… Pie Margarētas cietuma kamerā ierodas advokāts, lai novestu līdz galam aizmirsto “lietu” un atklātu, ka Margarēta nav vainojama nevienā no trim slepkavības epizodēm. Divdesmit piecos cietuma kamerā pavadītajos gados viņa pati sevi ir pārliecinājusi par pretējo.

Kā šiem diviem cilvēkiem atrast ceļu uz patiesību? Par ko šodien vēstīs Daigas Kažociņas Margarēta? Uz šo un citiem jautājumiem mēģinām rast atbildes šajā sarunā.

– Kāda ir jūsu sajūta šajā Covid-19 pandēmijas dēļ martā pārtrauktajā un neierasti agri, jau jūlijā, atsāktajā teātra sezonā?

D. Kažociņa: – Darba sajūta. Strādāju pie izrādes “Margarēta” un filmējos pilnmetrāžas spēlfilmā “Tizlenes”.

– Ja mēs patlaban runātos nevis teātra foajē, bet jūsu grimētavā, kuras Nacionālā teātra aktrises būtu tuvumā?

– Pastāvīgi Madara Botmane, Evija Krūze, Laura Siliņa. Un vēl pa kādai aktrisei, kas nāk uz konkrētu izrādi…

– Cik liela nozīme tam, kādi kolēģi blakus?

– Laikam jau svarīgākā ir cilvēciskā līdzjušana, spēja atsaukties, kad sauc, un netraucēt, kad varbūt to nevajag darīt.

– Teātrī joprojām dzīva krustvecāku tradīcija. Kāda ir tās sūtība?

– Mana krustmāte Zane Jančevska ir pirmā kolēģe, ar kuru spēlēju kopā. Tas bija Regnāra Vaivara iestudētajā Vampilova lugā “Vecākais dēls”. Man pašai savukārt par krustdēlu pieteicies Romāns Bargais.

Katram jau savs stāsts, kā viņš pie kāda cilvēka tuvojas. Šajās krustvecāku attiecībās ir savs “nolikums”, bet laika gaitā jau mainās pienākumi, savstarpējā komunikācija un attiecību kultūra.

– “Margarēta” būs pirmais jauniestudējums klātienē pēc krīzes un vienlaikus izrāde tiks arī ierakstīta…

– Jā, un vēl skatītāji tiks aicināti vienu cēlienu skatīties vienā, otru – otrā telpā, un vienlaikus to varēs vērot internetā.

Bet vairāk par uzveduma darbības vietām un telpām neko neatklāšu, jo tās ir būtiskas izrādes norisei un negribas laupīt skatītājam un lasītājam jaunatklāsmes prieku.

Izrādes vēstījums būs par ieslodzījumu un brīvību. Par ieslodzījumu noteiktos apstākļos, konkrētā telpā, par ieslodzījumu arī savā pagātnē, pieredzē, par ieslodzījumu sistēmā. Par šobrīd aktuālo attālināto komunikāciju starp cilvēkiem.

– Kurā arī varam justies kā ieslodzīti.

– Jā, Reini Suhanovu un mūs, aktierus, uzrunājuši arī Covid-19 krīzes izraisītie nesenie notikumi.

Režisors caur Māras Zālītes lugu mēģina pētīt, kā esam jutušies šajos četros pandēmijas mēnešos, cik cilvēkam vispār svarīga un nozīmīga saskarsme klātienē un kā tā atšķiras no sarunām attālināti internetā.

– “Margarētu” cietumā apmeklē advokāts, bet, ja jūs būtu savas varones advokāte…

– Man tādai jābūt, un es kā aktrise arī esmu Margarētas advokāte!

– Lugā Margarētai pārmet ļaunus darbus pret pašas māti, brāli, bet cik šajos pārmetumos patiesības? Bezspēcība netaisnības priekšā ir viena no briesmīgākajām sajūtām jebkuram cilvēkam jebkurā laikā un situācijā…

– Dzīvē es vēlētos būt Margarētas sarunu biedre, lai palīdzētu viņai pašai nonākt pie būtiskām atbildēm. Margarētai, protams, tādas ir, tāpat kā savi risinājumi, bet tie viennozīmīgi vērsti kā kritika pret sevi.

Šī kritika ir patiesa, īsta, tai ir ļoti liela nozīme… Bet lielākoties nekas šajā dzīvē nav viennozīmīgs.

– Kas ir būtiskākie jautājumi, uz kuriem vispār šajā dzīvē cilvēkam būtu jārod atbildes?

– Vai sirdsapziņa pastāv ārpus manis.

– Vai šobrīd sabiedrībā tāds jēdziens kā sirdsapziņa vispār ir cieņā?

– Sirdsapziņa var būt un var nebūt cieņā, bet tā ir nezūdoša.

– Viens no emocionāli plosošākajiem jūsu atveidotajiem tēliem ir Māte Federiko Garsijas Lorkas “Asins kāzās”. Ko no aktrises prasa darbs šādā lomā, un kā jūs pati pēc tam atgriežaties sevī un dzīvē?

– Jā, “Asins kāzas”, skaista izrāde. Bet man tādas smagas un nopietnas lomas bijušas vairākas.

Pēc sabiedrībā asu rezonansi izraisījušās izrādes “Prāts” (par Vivjenas Bēringas lomu šajā iestudējumā 2015. gadā Daiga Kažociņa tika nominēta “Spēlmaņu nakts” Gada aktrises titulam. – V. K.) man vairākkārt jautāja – kā es jūtos pēc šīs izrādes?

Jebkurā, arī aktiera, darbā svarīgākais ir profesionalitāte un meistarība. Aktieris jau nedrīkst nomirt uz skatuves kopā ar savu atveidoto varoni… (Lugā angļu literatūras skolotāja profesore Vivjena Bēringa visu mūžu pētījusi dzīvības un nāves attiecības, bet tad pati kļūst par izpētes objektu ar paredzamu rezultātu. – V. K.)

– Uzvedumā “Prāts” bija izvirzīts filozofiski interesants jautājums – ko mēs paspēsim pirms nāves? Ja jums vaicātu – ko vēlaties paspēt šajā dzīvē?

– Jaukākā lieta ir tā, ka es neko nevēlos paspēt.

Vienkārši vēlos pa īstam būt tajā, kas nāk, darīt to labi, gūt no tā prieku un gandarījumu un sagādāt to arī skatītājiem, sniegt viņiem to, pēc kā viņi nāk uz teātri.

Es jūtos piepildīta.

– Izrāde “Margarēta” tiks arī filmēta, pat ar vairākām kamerām. Ko aktrisei nozīmē spēlēt vienlaikus gan skatītājiem zālē, gan tiem, kuri skatīsies ekrānā?

– Tā kā “Margarēta” tiek veidota kā kamerizrāde, tuvplāns tai raksturīgs jebkurā situācijā. Un tas nozīmē smalku, koncentrētu darbiņu. Grūtības pakāpe vienlīdz liela kā izrādes norisē klātienē, tā kameru priekšā.

– Kino Daigas Kažociņas vārds vispirms nu saistās ar darbu Kristīnes Želves dokumentālajā spēlfilmā “Mērijas ceļojums”, kurā atveidojāt Mēriju Grīnbergu, jaunu sievieti, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu no Latvijas muzeju bagātībām. Par ko jums lika domāt darbs pie šīs filmas?

– Par Mērijas Grīnbergas devumu Latvijas kultūrā un vēsturē ir jau daudz runāts.

Mani fascinēja šīs jaunās sievietes noslēpumainība un skats uz dzīvi – vienlaikus tāds ļoti labdabīgs, ar lielu mīlestību pret visu un tomēr arī ironisks. Un vēl ļoti labā nozīmē – viņas pieticība.

Jā, šis savienojums – ar vienkāršu, vieglu, ironisku smaidu skats uz dzīvi, pieticība kombinācijā ar spilgtu personību – tieši tas mani apbūra.

– Jau sarunas sākumā pieminējāt, ka patlaban filmējaties Martas Elīnas Martinsones filmā “Tizlenes”.

– Mana varone ir 9.b klases audzinātāja. Sarežģīts vecums, pusaudži… Vienlaikus viņa ir vēstures skolotāja un sieviete ar savu dzīvi, kas rit paralēli pusaudžu problēmām, kas risinās viņas klasē.

Skolotājas dzīve filmā varbūt atklājas ne visai izvērstā formā, jo stāsts lielākoties ir par pusaugu meiteni, viņas draudzenēm, komunikāciju klasē un attiecībām starp puišiem un meitenēm.

Man šķiet, tieši no režisores nākusi lieliska ideja par to, kā transformējas skolotājas tēls.

Ne tikai skolēni var mācīties no skolotājiem, bet arīdzan skolotāji tādā patiesā, īstā komunikācijā var mācīties no saviem audzēkņiem. Arī galvenās lomas filmā spēlē bērni, pusaudži.

– Kur jūtaties pārliecinošāk – uz skatuves vai kameras priekšā?

– Jūtos pārliecinošāk vienkārši kā aktrise. Līdz ar to vienlīdz droša. Esmu pārliecinātāka par savām spējām, savu pieredzi, darba rīkiem, kas laika gaitā sakrāti.

Mijiedarbībā starp teātri un darbu pašai ar sevi esmu nobriedusi kā personība. Tagad gan vienīgi jāuzmanās no nākamās bīstamības pakāpes – nedrīkst iestrēgt savā pārliecībā un pieņēmumos. Jo nekas nav galīgs, neviena ideja, teorija, vēstījums nav absolūts un galēji pilnīgs.

Un tas brīdis, kad tev šķiet – esi nobriedis, visu sapratis, pieņēmis sev kaut kādas lietas kā nemainīgas – ir duāls un bīstams.

Jo viss katru dienu, mirkli mainās, un tāpēc iestrēgt galējā pārliecībā ir ļoti neveselīgi.

– Kas lika pievērsties teātra režijai?

– Man vienkārši patīk teātris.

– Vai ar aktrises darbu šo patiku nevar piepildīt?

– Režijā ir mazliet citi pienākumi un skatpunkts uz teātri.

– Runā, ka pēc šīs krīzes teātris nekad vairs nebūšot tāds kā agrāk…

– Iespējams, varbūt kādās niansēs… Neko jau nevar zināt pilnīgi noteikti, jo, kā jau teicu, nekas nav absolūts.

Taču pārliecināta esmu par vienu – man liekas, ka nemainīga ir teātra mīlestība. Gan tiem cilvēkiem, kas rada, gan tiem, kas skatās. Un tā nu gan paliks.

– Strādājot pie lomām, pirmavots, protams, ir pati luga, darbs ar režisoru, viņa ieceres izpratne. Kur vēl smeļaties? Vai bagātina arī pašas pieredzētais kā lielākā gandarījuma, tā sarūgtinājuma brīžos?

– Es mīlu kino, literatūru, citas mākslas, bet lielākoties pieredzi gūstu, dzīvojot pilnvērtīgu dzīvi.

– Kāda izskatās nākamā sezona, kas tikko iesākusies?

– Patlaban visas manas domas ir kopā ar “Margarētu”. Vēl teātrī ierunāšu audiogrāmatu, bet par tālāko, jāatzīst, īsti neesmu prātojusi.

Kādas lomas būs, tās arī spēlēšu. Šobrīd vispār ir tāds laiks, kad svarīgi dzīvot mirklī, kurā atrodies, un piepildīt to.

Pārlieku neplānoju dzīvi uz priekšu. Jo īpaši patlaban, manuprāt, tas ir diezgan neiespējami un lieki.

Radošā vizītkarte

Nacionālā teātra aktrise DAIGA KAŽOCIŅA

• Teātrī strādā kopš 2000. gada.

• Starp spilgtākajām lomām: Vizbulīte (“Indulis un Ārija”), Ņina (“Vecākais dēls”), Elīna (“Skroderdienas Silmačos”), Santa (I. Ābeles “Dzelzszāle”), Soņa (F. Dostojevska “Sarunas kaimiņistabās”), Katrīna (D. Oberna “Pierādījums”), Marija (G. Bīhnera “Voiceks”), Vivjena Bēringa (M. Edsones “Prāts”), Maša (V. Nastavševa iestudējumā “Trīs māsas. Refleksijas”) u. c.

• Starp šiem un citiem skaistiem tēliem rodami trīs darbi, kas ietiecas poētiskā teātra kategorijā un kuros atklājas Daigas Kažociņas spēja uz skatuves apvienot lielu garīgu spēku un plašu emociju amplitūdu ar trauslumu, Mātes lomā F. G. Lorkas lugā “Asins kāzas” sasniedzot traģēdijas aktrises vērienu; starp tiem – arī Zapa Lauznis (Ā. Purmaļa “Ādama stāsts”), Oze (H.  Ibsena “Pērs Gints”).

Saistītie raksti

• Saņēmusi “Spēlmaņu nakts” Gada aktrises balvu par Katrīnas lomu Valtera Sīļa iestudētajā D. Oberna lugā “Pierādījums” (2010) un skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” balvu par režiju izrādei “Ievainotie” (2014).

• Kā režisore pirmoreiz Latvijā iestudējusi Sērena Kirkegora tekstu izrādē “Mūžīgais komentārs Nr. 4”, arī Andra Ūdra lugu “Apsolu”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Veselam
Faktiskais ar Covid-19 inficēto skaits Latvijā varētu būt lielāks par oficiāli reģistrēto 1
4 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Pasauli aizkustina medmāsa, kura Beirūtas sprādziena laikā izglāba trīs jaundzimušos
8 stundas
GN
Gints Narogs
Sports
“Reti kura sasniedza 20 gadus, bet Rebeka tika vistālāk,” treneris pēc Kohas paziņojuma izvēlēties mīlestību velta mīļus atvadu vārdus
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgā vairs nebūs bezmaksas sabiedriskā transporta nevienos svētkos šogad 1
5 stundas
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Nav jēgas kliegt nedz “es no tā kovida nebaidos!”, ­nedz “tas ir mūsdienu mēris!”
2 stundas