Guna Roze: “Latviešu tautu nevar ne iemidzināt, ne apklusināt” 35
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē – 14. jūnijs. Arī man personīgi dziļi sāpīgs datums, jo šajā nolādētajā 14. jūnijā pirms padsmit gadiem mūžībā devās mana vēl jaunā mammīte. Melns datums, kuru vairākums tautas labprāt izsvītrotu. Tajā pašā laikā šajā datumā latviešu tautai bijis daudz laimīgu notikumu – ir dzimuši bērni, svinēti izlaidumi, dzertas kāzas. Pretnostatījuma likums vienmēr ir klātesošs.
Šomēnes, intervējot izcilo latviešu režisori Virdžīniju Lejiņu (viņas dokumentālā filma “Es esmu runājusi” par aktrisi Elvīru Baldiņu gaida TV pirmizrādi), aizrunājāmies par to, kā māksla – īpaši literatūra, teātris, kino – mēdz interpretēt vēsturi. To var gan glorificēt, kā mēdz notikt ar viduslaiku attēlošanu, gan mālēt to velnu vēl melnāku, kā itin bieži tiek darīts ar vai par padomju laikiem.
Vairākums latviešu mūsdienu romānu, kur darbība notiek padomju laikā, liek noprast, ka esam nemitīgi dzīvojuši ar plintes stobru mugurā, dzelzs rokas aizspiestām mutēm, slēgtām robežām un informatīvo lauku. Jā un nē. Ikdienā tomēr vairāk nē. “Tieši tā iekšējā pretošanās padomju laikā radīja bezgala daudz dzīvelības,” saka V. Lejiņa, “brīnišķīgas lietas, ļoti talantīgus radošus cilvēkus, brīvdomātājus. Nevar taču teikt, ka šodien ir tikai ideāli cilvēki, jo valda demokrātija.”
Kā objektīvi attēlot vēsturi, lai paaudzēm, kas par to uzzinās tikai no grāmatām, kino vai teātra izrādēm, nerastos greizs priekšstats? Vai tāpēc, ka nācijas vēsturē ir bijušas traģiskas lappuses, mēs it kā ētiski nedrīkstam runāt par labo un gaišo? Nedrīkstam pieminēt, ka mēs arī smējāmies un ballējāmies, un mīlējām un mīlējāmies? Jā, pat Staļina laikā. Un nē, tā nebija traģisko notikumu zaimošana.
Par padomju laikiem ir arī visiem zināmā filma “Ezera sonāte”, kas tapusi pēc Regīnas Ezeras romāna “Aka” motīviem. Jā, pastarpināti Alvīnes dzīves līnijā pavīd arī vēstures notikumu grieztās rētas, bet dzīve vienalga kūsāja! Kādas dzirkstošas un slāpētas kaislības vienuviet! Tāpat “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Dāvana vientuļai sievietei” vai “Mans draugs nenopietns cilvēks” – arī tā bija padomju latvieša ikdiena visā tās sulīgumā. Protams, katrs no šiem darbiem uzrādīja kādu valdošās iekārtas nejēdzību, kaut vai tik mizerablu kā blats un deficīts, bet tieši tādu – sulīgu – mēs, padomju laikā dzimušie, augušie, mīlējušie un mīlējušies, atceramies ikdienu! Vai mēs to nedrīkstam, jo bija padomju laiki?
Valsts vara un cilvēka ikdiena ir pretnostatījumi. Arī tāpēc, ka pastāv izdzīvošanas instinkti. Kam tie vāji, ar tiem vara vieglāk tiek galā. Mākslas darbs, kas par to runā, ir kā esence. Attēlojot konkrētu epizodi, tā, protams, var būt tikai traģiska. Kā citādi lai izstāsta 14. jūniju? Teorētiski, lai literatūrā attīstītu gan sižeta līniju, gan atainotu fonu, epizodes tiek sapresētas blīvā masā. Un, ja tas ir romāns, nevis stāsts, tikai autora ziņā ir izvēlēties, kādus notikumus un emocijas varoņa mūžā viņš izcels, ko noklusēs kā nebijušu; kā manipulēs ar lasītāju vai skatītāju. Bieži, pārāk bieži autori izvēlas tikai drūmos toņus. Un objektivitāte zūd. Šī iemesla dēļ radies priekšstats, ka mūsdienu latviešu literatūra ir vaimanoloģijas literatūra.
Iespējams, ka laimīgo notikumu skaits šajā datumā ir jau pārklājis traģiskos. Latvijā šajā datumā dzimuši vai radīti vairāk nekā 15 tūkstoši bērnu, veidotas ģimenes, nokārtoti eksāmeni un tā tālāk. Skaitliski. Bet tā, protams, nav kredīta dzēšana. Nemēģinu pateikt, ka padomju laikiem nebija nekādas vainas un ka šodien nevajag izkārt sēru karogus. Un tomēr – nav objektīvi tie mākslas darbi, kas stāsta par polāro nakti arī cilvēku ikdienā.
“Es to vārdu “atmoda” neatzīstu. Ja mēs būtu bijuši aizmiguši, mēs nepamostos,” V. Lejiņas filmā saka latviešu aktrise Elvīra Baldiņa, kura augustā svinēs 104. dzimšanas dienu. Arī man gribas domāt (un ir tam pamats), ka latviešu tautu nevar ne iemidzināt, ne apklusināt. Jo mūsu dzīvesziņa un izdzīvošanas instinkti liek mest bēdu zem akmeņa un pāri iet dziedot. Šīs dainas kods palīdzētu mākslā radīt objektīvu vēsturi.
