– Un ko skolās māca par šo laiku? 38
– Pamatā ir pozitīvs skatījums… Laiki ir mainījušies. Kad bruka PSRS, cilvēki par to neskuma. Valsts varenība tobrīd nebija prioritāte, cilvēkiem svarīgāka bija viņu iztikšana – kā paēst, apģērbties, aizsūtīt bērnus skolā. Viņi sprieda apmēram tā: “Baltijas valstis kļuvušas neatkarīgas? Nu tās jau tāpat nekad nebija “mūsējās”… Uzbekistāna atdalījusies? Un labi vien, mazāk problēmu…” Taču tad ekonomika uzlabojās, ienākumi pieauga un tos vairs “neapēda” kārtējā inflācija, parādījās nostalģija. Kādreizējā PSRS varenība kļuva par arvien lielāku mītu.
Pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku vienmēr ir sāpīga. 90. gados visas bijušās PSRS republikas piedzīvoja smagu krīzi, taču lielākajai daļai to kompensēja apziņa par iegūto brīvību un pašnoteikšanos. Tāpēc šajās valstīs bija spēcīga nacionālistiskā retorika, lai veicinātu šo apziņu un konsolidētu sabiedrību. Krieviem tas bija dubults smagums – gan ekonomiskā krīze, gan zaudētās varenības apziņa. Īpaši to pārdzīvoja tie krievi, kuriem nācās emigrēt no Vidusāzijas republikām. Iepriekš viņi bija ieņēmuši nozīmīgus amatus, bet Krievijā šie ļaudis tika uzņemti diezgan vēsi, bieži tā arī nespēja atrast darbu. Kad ekonomiskās problēmas sāka mazināties, cilvēkiem beidzot parādījās sāta sajūta, uzpeldēja runas, ka vajadzētu panākt, lai pasaule “mūs atkal cienītu”. Putins to sajuta, noformulēja un izvirzīja savas ideoloģijas priekšplānā. Viņš ir kā sērfotājs, kurš uzķēris vilni. Problēma ir tā, ka šā tēla uzturēšanai ir nepieciešamas arvien jaunas darbības. Putina mērķis bija nostiprināt ietekmi Ukrainā, tāpēc viņš vēlējās, lai tā iestājas Krievijas veidotajā Eirāzijas savienībā. Tas nesanāca, tad sekoja Krimas aneksija, karadarbība Donbasā. Ir iztērēti milzīgi līdzekļi, bet patiesībā šobrīd Ukraina ir tālāk no Krievijas, nekā jelkad bijusi. Te vairs nav runa par kaut kādu “krievu pasauli”, mums pat nav normālu kaimiņattiecību. Var teikt, Putins pat savā vērtību sistēmā drīzāk ir zaudējis, nevis uzvarējis. Viņš ir uzvarētājs tikai Krievijas televīzijas skatītāju acīs.
– Bija tāda sajūta, ka Krimas pievienošanu Krievijā visi sen gaidījuši.
