Dmitrijs Oreškins
Dmitrijs Oreškins
Foto – Valdis Semjonovs

– Un ko skolās māca par šo laiku? 38


– Pamatā ir pozitīvs skatījums… Laiki ir mainījušies. Kad bruka PSRS, cilvēki par to neskuma. Valsts varenība tobrīd nebija prioritāte, cilvēkiem svarīgāka bija viņu iztikšana – kā paēst, apģērbties, aizsūtīt bērnus skolā. Viņi sprieda apmēram tā: “Baltijas valstis kļuvušas neatkarīgas? Nu tās jau tāpat nekad nebija “mūsējās”… Uzbekistāna atdalījusies? Un labi vien, mazāk problēmu…” Taču tad ekonomika uzlabojās, ienākumi pieauga un tos vairs “neapēda” kārtējā inflācija, parādījās nostalģija. Kādreizējā PSRS varenība kļuva par arvien lielāku mītu.

Reklāma
Reklāma
“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 499
Cilvēkstāsts
“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 58
Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas? 32
Lasīt citas ziņas

Pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku vienmēr ir sāpīga. 90. gados visas bijušās PSRS republikas piedzīvoja smagu krīzi, taču lielākajai daļai to kompensēja apziņa par iegūto brīvību un pašnoteikšanos. Tāpēc šajās valstīs bija spēcīga nacionālistiskā retorika, lai veicinātu šo apziņu un konsolidētu sabiedrību. Krieviem tas bija dubults smagums – gan ekonomiskā krīze, gan zaudētās varenības apziņa. Īpaši to pārdzīvoja tie krievi, kuriem nācās emigrēt no Vidusāzijas republikām. Iepriekš viņi bija ieņēmuši nozīmīgus amatus, bet Krievijā šie ļaudis tika uzņemti diezgan vēsi, bieži tā arī nespēja atrast darbu. Kad ekonomiskās problēmas sāka mazināties, cilvēkiem beidzot parādījās sāta sajūta, uzpeldēja runas, ka vajadzētu panākt, lai pasaule “mūs atkal cienītu”. Putins to sajuta, noformulēja un izvirzīja savas ideoloģijas priekšplānā. Viņš ir kā sērfotājs, kurš uzķēris vilni. Problēma ir tā, ka šā tēla uzturēšanai ir nepieciešamas arvien jaunas darbības. Putina mērķis bija nostiprināt ietekmi Ukrainā, tāpēc viņš vēlējās, lai tā iestājas Krievijas veidotajā Eirāzijas savienībā. Tas nesanāca, tad sekoja Krimas aneksija, karadarbība Donbasā. Ir iztērēti milzīgi līdzekļi, bet patiesībā šobrīd Ukraina ir tālāk no Krievijas, nekā jelkad bijusi. Te vairs nav runa par kaut kādu “krievu pasauli”, mums pat nav normālu kaimiņattiecību. Var teikt, Putins pat savā vērtību sistēmā drīzāk ir zaudējis, nevis uzvarējis. Viņš ir uzvarētājs tikai Krievijas televīzijas skatītāju acīs.

– Bija tāda sajūta, ka Krimas pievienošanu Krievijā visi sen gaidījuši.

CITI ŠOBRĪD LASA
– Drīzāk jau tā bija tāda patīkama nejaušība – neviens necerēja, bet te Putins pēkšņi atnes un noliek priekšā. Putins trīs reizes ir piedzīvojis strauju reitinga kāpumu. Vispirms 90. gados pēc kara Čečenijā, vēlāk 2008. gadā, kad notika iebrukums Gruzijā, un 2014. gadā – pēc Krimas sagrābšanas. Padomju laikā cilvēki tika audzināti militārā vērtību sistēmā, un panākumi lielā mērā saistās ar uzvarām kaujas laukā. Bet ko Krievijas iedzīvotāji no Krimas pievienošanas ir ieguvuši? Tikai virtuālu apmierinājumu. Ko nozīmē lozungs “Krima mūsu”? Es pirms trim gadiem varēju iesēsties lidmašīnā un aizlidot uz Krimu, un varu to pašu izdarīt arī tagad, tikai tas man maksās trīs reizes dārgāk. Turklāt vēl nākas tērēt milzīgas summas no valsts budžeta, lai šo jauno teritoriju dotētu. TV cilvēkiem stāsta: “Ja mēs nepaņemtu Krimu, tur ierastos amerikāņi…” Liela daļa tam tiešām tic. Jā, propagandas jomā Putins tiešām ir spēcīgs.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.