Kā sākās viņas, dzejnieces, ceļš? Kornēlija stāsta, ka pirmo dzejoli sacerējusi kā veltījumu tēvam, kurš nomira 1944. gadā. 8
“Esmu kara laika bērns, man nācās pārdzīvot visas tā šausmas. Mūsu mājas bija ļoti liela saimniecība ar daudzām ēkām un simt hektāriem zemes. 1944. gadā te ierīkoja artilērijas pozīcijas, ģimenei nācās doties bēgļu gaitās.”
Vēlākos gados Kornēlija mācījās Smiltenes ģimnāzijā un piedalījās skolas literārā žurnāla veidošanā. Reiz tika organizēts skolu literāro žurnālu konkurss, tie bija jāsūta uz Rīgu. Kornēlijas dzeja tika ļoti atzinīgi novērtēta, viņa saņēma prēmiju un bija nonākusi Mirdzas Ķempes redzeslokā. Drīz viņa no Ķempes saņēma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka Kornēlijai ir talants un noteikti jāturpina strādāt dzejas laukā. Tiesa, jaunajai meitenei tolaik Ķempes ieteikto grāmatu lasīšana un dzejas rakstīšana nešķita īpaši svarīga. Pēc Ķempes lūguma Kornēlija viņai šad un tad nosūtīja savus dzejoļus un dusmojās par to, ka pieredzējusī dzejniece tiem “piesienas”. Beigusi vidusskolu, Kornēlija iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, taču, kādu laiku pamācījusies, materiālu apstākļu dēļ no tās bija spiesta izstāties. Sākusi strādāt Virešu bibliotēkā, un Kornēlijai par brīnumu Ķempe viņu atkal atrada, lai gan adresi viņa nebija atstājusi. Ķempe rakstīja vēstules un sūtīja savas grāmatas, mudināja rakstīt dzeju un atbraukt uz Rīgu pie viņas. Vienu reizi Kornēlija arī satikās ar Ķempi. Viņa toreiz ļoti priecājās par Kornēlijas atvestajām zilajām vizbulītēm, salasītām Gaujas krastos. Drīz pēc šīs tikšanās daudzu dzejnieku audzinātāja aizgāja mūžībā. Traģiskas sagadīšanās pēc tas notika tieši Kornēlijas dzimšanas dienā. Šajā laikā Kornēlijai pašai bēdu un rūpju bija gana. Pēc šķiršanās no vīra nācās vienai audzināt un rūpēties par dēlu. Sajūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka pēdējā laikā nebija apciemojusi savu dzejas skolotāju, ar kuru bija izveidojusies draudzība, Kornēlija pārstāja rakstīt.
Aptuveni pēc trim gadiem topošajā dzejniecē notika lūzums. Viņa nolēma – ja jau Ķempe viņā saskatīja talanta dzirksti, tad šis dvēseles darbs ir jāturpina. Un atsāka rakstīt. Viņas pirmā grāmata “Mājvieta” iznāca pēc Gaujienas pagasta toreizējās priekšsēdētājas Veronikas Jurčas ierosinājuma ar pagasta finansiālo atbalstu. Un Kornēlija Apškrūma raksta joprojām. Dzejoļu pietiktu vairākām grāmatām. Viņa stāsta, ka dzeju vienmēr ir rakstījusi naktīs. Agrāk tāpēc, ka pa dienu bija jādodas uz darbu, jāaudzina dēls, vēlāk – mazbērni, jākopj dārzs, tagad – sāpju dēļ. Pēc pārciestā gūžas kaula lūzumu viņa cieš no stiprām sāpēm. Visneizturamākās tās ir naktīs. Tad viņa raksta.
“Par saviem pirmajiem darbiem varu teikt – tajos atklājas mana laucinieces dvēsele. Šobrīd mūsdienu dzejā, manuprāt, ir ienācis kosmopolītisms. Zudusi dzejas tēlainība, valodas bagātība, notiek koncentrēšanās tikai uz savu personīgo ego. Daudzi cilvēki nemīl tādu dzeju. Viņiem gribas lasīt kaut ko sev dvēseliski tuvu. Ir autori, kuru dzejoļi jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu tajos pausto domu, parādās ārkārtīgi primitīvi teksti. Tā ietekmē tauta dzeju lasa arvien mazāk, jo trūkst patriotisma, vairs neraksta par savu dzimteni, dabu, cilvēku jūtām. No jaunajiem autoriem lielu nākotni paredzu Jānim Tomašam (viņš ikdienā strādā policijā), kuram pagājušā gada nogalē nāca klajā pirmais dzejoļu krājums “Melnie darba cimdi”. Spriežot pēc “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” publicētajiem darbiem, ir vēl daži talantīgi jaunie autori, bet vairākumam vēl daudz jāstrādā un jāmācās. Domāju, ka arī internets cilvēkos rada gan vientulības sajūtu, gan paņem tik daudz laika, ka ļaudis vairs neprot cits citam just līdzi,” teic dzejniece. Stāstu, ka, gatavojoties sarunai, no bibliotēkas gribēju paņemt palasīt Kornēlijas Apškrūmas 2016. gadā izdoto darbu “Piektais gadalaiks”, kas veltīts rakstnieces bērnībai, bet tas vairs nebija pieejams. Ļaudis Kornēlijas darbus lasa un neļauj tiem iegult grāmatu plauktos. Kā to skaidro dzejniece pati?
“Es nelidoju pa mākoņiem. Rakstu par to, kas ir tuvs katram cilvēkam, – par Latviju, tās mežiem, upēm. Zinu, ka mani pat mēdz dēvēt par otru Āriju Elksni. Manas dzejas spēks slēpjas dvēseliskumā. Es mīlu savu zemi, savu tautu. Ik pa laikam man palūdz kādam pazīstamam vai tuvam cilvēkam uzrakstīt veltījumu. Tad cenšos izcelt šā konkrētā cilvēka dvēseles īpašības,” stāsta dzejniece.
