Māris Zanders: Man nav jāatgādina, ka indivīdi ar Georga lentīšu simboliku slepkavoja un slepkavo cilvēkus Ukrainas austrumos 86
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēsturnieka Ādama Zamoiska pirms vairākiem gadiem iznākušajā grāmatā “Phantom Terror” ir kāda smieklīga epizode par varas un tās oponentu stīvēšanos Bavārijā 1832.gadā.
Proti, lai no publiskās telpas izskaustu dumpinieciskus simbolus, varas iestādes aizliedz vīriešiem (starp citu, kāpēc ne sievietēm?) apģērbā izmantot melno, sarkano un zelta krāsu.
Kad oponenti savstarpējai atpazīšanai sāk izmantot zilo krāsu, seko šīs krāsas apģērbā un aksesuāros aizliegums. Tad pienāk kārta zaļajiem un sārtajiem toņiem, un katram gadījumam tiek aizliegtas arī ūsas. (395. lpp.)
Šo epizodi atcerējos, uzzinot, ka Saeimā turpina uz priekšu virzīties (22. septembrī to atbalstīja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija) aizliegums publiskos izklaides un svētku pasākumos lietot t. s. Georga lentītes.
Šāds regulējums būs bezjēdzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka impēriskās domāšanas piekritēji atradīs citus simbolus, un nevar būt tā, ka politiķiem un tiesībsargiem ir jātērē laiks, aizliegto simbolu sarakstu atkal un atkal papildinot un kontrolējot papildinātā saraksta ievērošanu.
Piemēram, mēs redzam, ka jau krietnu laiku Krievijas impēriskā pasaules skatījuma atbalstītāji savos publiskajos pasākumos izmanto ar pareizticību saistītus simbolus.
Citiem vārdiem sakot, grupas pašidentitātes veidošanai t. s. Georga lentītes faktiski nav izšķiroši svarīgas, jo to vietā var būt citi elementi. Un kas tālāk? Mēģināsim regulēt reliģiskās simbolikas lietošanu?
Ja kāds ir stingrs savā pārliecībā (šī teksta ietvaros neapspriežot konkrētās pārliecības saturu), tad viņš pielāgos savām vajadzībām faktiski jebko. Jo īpaši tas redzams Krievijā, kur vēsture jau sen ir kļuvusi par ideoloģisku manipulāciju instrumentu. Piemēram, pēdējo gadu laikā “impēristiem” sevišķi iepaticies Aleksandra Ņevska tēls.
Tam, ka ideoloģizētajai interpretācijai tikpat kā nav nekāda sakara ar reālo Aleksandru Ņevski, simbola lietotāju acīs nav nekādas nozīmes (precīzāk, visbiežāk viņi par reālo neko nezina vai nevēlas zināt).
Man nav jāatgādina, ka indivīdi ar t. s. Georga lentīšu simboliku slepkavoja un slepkavo cilvēkus Ukrainas austrumos, kas, protams, rada atbilstošu attieksmi pret šo simboliku.
Ja vajadzēs – piemēram, lentītes apniks –, šī simbola vietā slepkavos ar jau tagad populārā svētā Jura tēlu. Es negrasos apstrīdēt nepieciešamību cīnīties pret neonacismu, bet arī te simbolu liegumam ir savas robežas.
Ja skaitlis “88” noteiktās aprindās tiek saprasts kā atpazīšanas zīme, jo, raugi, alfabētā “8” atbilst “H” ar visu no tā izrietošo, tad ko tālāk – aizliegsim publiski lietot “88”? Aizliegsim, lietos kaut ko citu, piemēram, rūnas.
Cīkstēšanās ap simboliem ir notikusi un notiek visā pasaulē – ASV un Indijā, Ungārijā un Etiopijā – un nekur šim aizraujošam procesam līdz šim nav bijis lielas jēgas.
Ja komunisti Ķīnā uzskata, ka ir izdevīgi kolektīvās pašidentifikācijas veidošanā izmantot senos imperatorus, tad viņi to darīs, pat ja runa ir par pavisam citam, konkrēti mandžūru, nevis hanu etnosam piederīgiem vēstures personāžiem.
Simbolu konstruēšana, tāpat kā papīrs, pacieš visu. Simboli neapšaubāmi ir t. s. hibrīdkaru būtiska sastāvdaļa, tomēr hibrīdkaros jēdzīgāk ir karot citās, tēlaini izsakoties, frontēs.
Impēriskās domāšanas adeptus tāpat nekas nemainīs, savukārt, ja mēs – un politiķiem šajā ziņā būtu jārāda priekšzīme – piemēram, runāsim ne tik piesārņotā latviešu valodā, tas būs lielāks sasniegums par aizliegumiem.
Impērijām nav nekā nepatīkamāka par situāciju, kad “mazie kaimiņi” dzīvo ar pašcieņu un nepiesaucot ik nedēļu vai dienu impēriju kā draudu. Varbūt es lieki psiholoģizēju situāciju, tomēr man šķiet, ka impērijām to tikai vajag, lai mēs par tām runātu un domātu.
Rezumēju: ierobežojumu virzītājiem, piemēram, Nacionālajai apvienībai, līdz šim ir bijušas itin labas sekmes latviešu valodas lietojuma nostiprināšanā.
Labāk turpināt strādāt šajā virzienā, aktīvāk cīnīties par valsts atbalstu kultūrai Latvijā. Savukārt lentīšu kontekstā – nu, kā tik cilvēki pa ielām nestaigā, kādi tik komentāri internetā nav lasāmi, taupīsim nervus.
