“Skola ir dīka laika pavadīšanas un izklaides vieta šodien – tur izaug viduvējības!” Tētis Valdis satraukts par bērnu dzīvi skolā
0
Šodien par izglītību runā daudz – par kompetencēm, modernām metodēm, iekļaušanu un digitālajiem rīkiem. Taču aiz šiem skaistajiem vārdiem arvien biežāk pazūd pats galvenais: vai bērns skolā patiešām iemācās domāt, strādāt un saprast? Vai matemātikas stundā viņam ir dots laiks ne tikai pārrakstīt formulu, bet arī saprast, kāpēc tā darbojas? Vai bērns skolā jūtas labi? Ar savām pārdomām par bērnu dzīvi skolā dalās tētis Valdis.
“Ir jāsakārto izglītības programmas tā, lai skolotājiem būtu laiks izskaidrot jauno vielu ar visu teorēmas pierādījumu. Tagad matemātikas un algebras stundās to nedara, un arī nostiprināt jauno vielu nedod laiku.
Jauniešiem, kam nav dzīves mērķa un ambīciju uz kaut ko tiekties, skola ir dīka laika pavadīšanas un izklaides vieta.
Viņi te atrodas nevis lai iegūtu zināšanas un tās nostiprinātu, bet lai atrastos pieaugušo uzraudzībā – tā viņi domā. Tātad tie nesaredz izglītības noderīgumu un ir apstājušies savā garīgajā attīstībā, ja pielīdzina sevi pirmsskolas bērnam, kas ir nevarīgs un vēl dumjš, tāpēc ir spiests paklausīt pieaugušo diktātam. Citādi viņu soda. Viņš nav iepazinis piepūli un dienas režīmu, jo tam apkārtējie ir izdabājuši līdz skolas vecumam vai atstājuši ielas audzināšanā.
Tagad viņam skolā prasa darīt to, ko viņš nevēlas un nesaprot, kādam nolūkam to vajag. Satiekoties ar klasesbiedriem, viņš redz sev līdzīgos un kopīgi kaut ko dumju dara.
Neviens viņam nav mācījis organizēt savu laiku un jēgpilni to izmantot kaut kam aizraujošam. Tādu klasē ir vairākums – neveiksminieku un viduvējību.
Viņi nemaz necenšas uzlabot sekmes vai izprast to, ko stundā nav izpratuši. Viņiem tāpat ir labi, jo apkārt tie laukos redz lūzerus pieaugušos. Pat ar izziņu “Apmeklējis pamatskolu” var dzīvē būt liels vīrs, jo kāds vienmēr par to gādā! Appuišo, pasabiedro, norāj un tālāk virza – pedagogi nu jau profesionālajā skolā vai tehnikumā. Dažiem pat uzdāvina atzīmes, lai tikai tie bez dokumenta nepaliek. Tāds ārpus kārtas iestājas augstskolā, jo ir aktīvi sportojis, sperot pa bumbu vai metot grozā. Viņam solīts, ka ar to pietiek, lai nokļūtu augstskolas studenta godā. Skolā uzelpo, vecāki apmierināti, skolēns ir iecerējis būt pieprasīts speciālists un labi pelnīt, bet… ak vai… neizdodas!
Tad nu visi kļūst vainīgi pie tā, ka sarežģīti rēķini nepadodas un nav trenēta savulaik uzmanības noturība. Nevar paspēt pierakstīt un sekot līdzi lektora domai, jo nav aizrautības un kaut kāda priekšstata par izvēlēto profesiju.
Gaidas ir bijušas lielas no pieaugušajiem un pārējiem apkārtējiem, bet ieinteresētības pašam/-ai sasparoties un vairāk veltīt laiku mājasdarbiem un praktiskajiem uzdevumiem nav bijis nekad. Te nu izvēršas drāma, jo citi spēj sekot lekcijām un izpildīt uzdotos patstāvīgos darbus. Tie ir bijušie sportisti, mūzikas skolu un deju nodarbību apmeklētāji. Tie jau no mazotnes dzīvojuši pēc noteikta dienas režīma un palielinātas slodzes. Viņi ir spēcīgāk sagatavoti un norūdīti stresa situācijām un nopietnam, ražīgam darbam. Tāds tas būs arī pieaugušo dzīvē daudziem.
Bet kādi citi jaunieši to nezina, jo nepārzina pieaugušo dzīvi. Viņi bieži vien nezina, ko dara darbā viņu vecāki un kā dēvē to profesijas. Viņi nav iepazinuši elementāras lietas, to izcelsmi un dabu.
Tāpēc var teikt, ka tāda jaunatne nav dzīvei sagatavota un tāpēc protestē, sevi graužot vai meklējot citus paškaitējuma veidus. Vecāku aizņemtība darbā, nogurums utt., vecvecāku padoma trūkums un klātneesamība nomāc jaunieti.
Viņš nezina, kā sevi pēc stundām nodarbināt, nesatiek biedrus, ar ko draudzēties, un nezina, ko ar šo savu dzīvi iesākt. Tāds, nonācis bezmērķībā un apnicis, viņš paklausa citiem tādiem pašiem. Tad nu osta līmi vai zog veikalos pārtiku, lieto alkoholu un izrādās biedru priekšā utt. Visi kopā šie nomāktie lielie bērni ir pazaudējušies un iesprūduši starp bērnību un pieaugušo pasauli.
Viņi ar laiku saprot, ka gados vecāku cilvēku solītais neatbilst patiesībai un viņi šajā sabiedrībā nav vēlami. Bērnībā tik ļoti gaidītā neatkarība no pieaugušo uzliktiem rāmjiem, pieaugot nesniedz prieku un sajūsmu, jo dzīvot vairs nav viegli un rotaļīgi.
Vienmēr ir kāds, kuram noveicies – vecāki ir biznesmeņi vai deputāti. Tomēr vairumam tie ir valsts pārvaldes, apkalpojošās sfēras darbinieki vai sabiedrības vidējā slāņa pārstāvji. Tiem grūti un ilgi ir jāstrādā maiņu darbā vai jādara darbs, kas ir apnicis un vienmuļš. Līdzās ir tādi paši jaunieši ar bagātiem vecākiem. Tiem netrūkst nekā un var visu gribēt un dabūt bez ierunām. Tādi ceļo uz Ēģipti, Turciju vai Tenerifi. Viņi tiek prestižās skolās un deputātu amatos. Viņi valda pār pasauli un ir sastopami ik uz soļa.
Jāteic gan, patiesībā liels vairākums no viņiem iztiek no valsts budžeta naudas, ko nopelnījuši citi. Iegūst amatu priekšrocības, varu un privilēģijas nevis tāpēc, ka ir paši labākie un gudrākie, bet tāpēc, ka ir veiksmīgi pielāgojušies jebkurām pārmaiņām ikdienā. Tie ir tie, kam ir labi visur un vienmēr, jo tie kalpo daudz ietekmīgākām varām.
Tātad tiem, kam nav atbalsta ikdienā, arī vēlāk nav izredžu dzīvot labi. Tiem ir jāsamierinās ar to, ko tiem nosaka valsts un tās režīms, jo viņos nav ieinteresēti.
Viņi ir skaitļi MS Excel tabulās, nevis nākamie uzņēmēji vai valdības vīri. Tiem ir viegli kļūdīties un nonākt huligānu vidū vai agri sadzimušo bērnu dēļ darbos “nokārties”, pamazām izdegot gadījuma darbā bez jēdzīgas izglītības un/vai profesijas jau pusmūžā.
Tikmēr veiklie un izmanīgie pakalpo slīpētiem blēžiem un svešas naudas piesavinātājiem. Tā tiem reiz ierādīja lielvalstu pārstāvji no citām zemēm, kas izsmēja viņu strādīgumu un čaklumu, gādājot peļņu uzņēmējam vai citam darba devējam. Vai tādu jaunu cilvēku bērni būs citādi? Domāju, nē!”
Vecāku uztraukums un šaubas par izglītības sistēmu ir tikai saprotamas, bet jautājam Skolas psihologu asociācijas pārstāvei Lienei Grantiņai.
Viedokļa autors apgalvo, ka jaunieši bez mērķiem uztver skolu tikai kā vietu, kur atrasties pieaugušo uzraudzībā. Vai pusaudža nevēlēšanās mācīties un mērķu trūkums tiešām liecina par „garīgās attīstības apstāšanos”, vai arī tā ir dabiska krīze, aizsargreakcija vai depresijas pazīme?
Pusaudža motivācijas trūkums pats par sevi neliecina par garīgās attīstības apstāšanos. Pusaudžu vecumā motivāciju ietekmē ļoti daudzi faktori – emocionālā pašsajūta, attiecības ģimenē un skolā, mācību pieredze, kā arī spēja saskatīt mācību jēgu.
Skolu psihologu praksē redzam, ka motivācijas mazināšanās bieži ir saistīta nevis ar nevēlēšanos attīstīties, bet ar ilgstošu neveiksmes pieredzi, trauksmi, depresīvām pazīmēm vai sajūtu, ka ieguldītās pūles nenes gaidīto rezultātu. Pēc Covid-19 perioda daudzās skolās novērojam pieaugošu emocionālo grūtību skaitu, kas ietekmē arī spēju mācīties un izvirzīt mērķus.
Kā bērna psiholoģiju ietekmē situācija, kad mācību viela kļūst pārāk sarežģīta un laika tās izpratnei trūkst? Vai hroniska nesapratne skolā nerada bezpalīdzības sajūtu, ko pieaugušie kļūdaini dēvē par slinkumu?
Šāds risks pastāv. Ja skolēns ilgstoši sastopas ar situāciju, kurā viņam ir grūti izprast mācību vielu un nav pietiekami daudz iespēju zināšanas nostiprināt, var veidoties bezpalīdzības sajūta un pārliecība, ka viņš tik un tā nespēs sasniegt labus rezultātus.
Daudzi psihologi novēro, ka motivācijas problēmas bieži ir sekas mācību grūtībām, nevis to cēlonis. Ja bērnam nav būtisku mācību grūtību, viņš parasti saglabā interesi un sasniedz labākus rezultātus. Savukārt bērni, kuriem nepieciešams vairāk laika vai atbalsta, pašreizējā sistēmā var salīdzinoši ātri nonākt situācijā, kurā kļūst grūti sekot līdzi mācību procesam.
Tāpat aktuāls ir jautājums par mācību materiālu pieejamību. Ja skolēnam nav pieejamu materiālu, no kuriem gatavoties pārbaudes darbiem, tas apgrūtina gan viņa paša, gan vecāku iespējas sniegt nepieciešamo atbalstu.
Tekstā izteikts viedoklis, ka jaunieši, kuri kopš bērnības apmeklējuši pulciņus un sportojuši, ir labāk norūdīti stresam un dzīvei. Vai stingrs dienas režīms un liela slodze bērnībā tiešām garantē psiholoģisko noturību pieaugušo vecumā?
Pulciņi, sports un citas strukturētas aktivitātes var būt nozīmīgs aizsargfaktors, jo palīdz attīstīt pašorganizācijas prasmes, atbildību un spēju sadarboties ar citiem. Tomēr psiholoģisko noturību nenosaka tikai nodarbību skaits vai dienas režīms.
Svarīgākais ir tas, vai bērns šajās aktivitātēs gūst pozitīvu pieredzi, izjūt atbalstu un piedzīvo savus panākumus. Psiholoģisko noturību veido ne tikai disciplīna, bet arī drošas attiecības, emocionālais atbalsts un iespēja attīstīt ticību savām spējām.
Kā palīdzēt jaunietim attīstīt pašorganizācijas prasmes, ja viņš līdz pusaudža vecumam nav iemācījies plānot savu laiku un „nav iepazinis piepūli”?
Pašorganizācijas prasmes attīstās pakāpeniski. Tās nevar izveidot tikai ar stingrākiem noteikumiem vai kontroli. Efektīvāk ir palīdzēt jaunietim soli pa solim apgūt plānošanu, uzdevumu sadalīšanu mazākos posmos un atbildības uzņemšanos par savām izvēlēm.
Svarīgi ir arī radīt situācijas, kurās jaunietis piedzīvo, ka viņa pūles nes rezultātu. Tieši panākumu pieredze ir viens no spēcīgākajiem motivācijas avotiem.
Kas pusaudžu vidē patiesībā visbiežāk provocē paškaitējumu – sociālā bezcerība un neziņa par nākotni vai dziļākas emocionālās problēmas un vientulība?
Parasti nav viena konkrēta iemesla. Visbiežāk paškaitējoša uzvedība saistīta ar emocionālām grūtībām, vientulības sajūtu, trauksmi, depresīvām pazīmēm un grūtībām tikt galā ar intensīvām emocijām.
Mūsdienās būtiska loma ir arī sociālo tīklu ietekmei. Jo vairāk laika bērns pavada digitālajā vidē, jo mazāk laika bieži paliek reālām attiecībām, fiziskām aktivitātēm un citām attīstošām nodarbēm. Tas var pastiprināt izolētības sajūtu un negatīvi ietekmēt motivāciju mācīties.
Kā vecāku nogurums, finansiālās grūtības un laika trūkums ietekmē pusaudža spēju saredzēt savas dzīves jēgu?
Bērna attīstību būtiski ietekmē ģimenes emocionālā vide. Ne vienmēr izšķirošais ir vecāku rīcībā esošais laiks, bet gan viņu emocionālā pieejamība bērnam.
Ja vecāki ilgstoši dzīvo paaugstināta stresa, pārslodzes vai depresijas apstākļos, viņiem var būt grūtāk sniegt bērnam emocionālu atbalstu, iedrošinājumu un interesi par viņa ikdienu. Savukārt pozitīva un atbalstoša ģimenes vide ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas palīdz bērnam veidot pašapziņu un ticību savai nākotnei.
Cik liela nozīme jaunieša pašapziņas veidošanā ir viņa vecāku sociālajam un materiālajam statusam?
Materiālais stāvoklis var ietekmēt pieejamās iespējas, taču tas nav galvenais faktors, kas nosaka bērna pašapziņu vai nākotnes sasniegumus. Psihologu praksē redzam, ka daudz lielāka nozīme ir ģimenes attiecību kvalitātei, emocionālajam atbalstam un vecāku interesei par bērna attīstību.
Vienlaikus jāatzīst, ka finansiāli nodrošinātākām ģimenēm nereti ir plašākas iespējas izvēlēties izglītības iestādi vai nodrošināt papildu atbalstu mācībām. Tomēr arī šie faktori paši par sevi negarantē ne motivāciju, ne psiholoģisko labklājību.
Kā pusaudzim palīdzēt pārvarēt netaisnības sajūtu un skaudību, redzot vienaudžus, kuriem „viss tiek iedots bez ierunām”?
Svarīgi nevis noliegt šīs sajūtas, bet palīdzēt tās saprast un pārrunāt. Salīdzināšanās ar citiem pusaudžu vecumā ir dabiska, taču ilgtermiņā daudz nozīmīgāk ir veidot pārliecību, ka arī paša rīcība un ieguldījums var ietekmēt nākotni.
Ja jaunietis piedzīvo atbalstu, izjūt savus panākumus un redz jēgu savām pūlēm, mazinās risks, ka netaisnības sajūta pāraugs apātijā, bezcerībā vai destruktīvā uzvedībā.
