“Dvēseļu tilts” – fragments no nezināma autora 14./15. gs. mijā Loreto Aprutino klosterī Santa Maria in Piano veidotā sienas gleznojuma.
“Dvēseļu tilts” – fragments no nezināma autora 14./15. gs. mijā Loreto Aprutino klosterī Santa Maria in Piano veidotā sienas gleznojuma.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Speciāls tilts mērim 1

Savdabīgs ir vēstījums par divu ciematu – Morisvilas un Eisvilas – iedzīvotājiem. Viņi jau simtiem gadu augām dienām strādāja galvenokārt vai nu tīrumā, vai fermā, savukārt vakaros pamatā sadzērās alu vai arī kādus stiprākus dzērienus. Tostarp bija vairāki apstākļi, kas īpaši tuvināja ciematus: tos no ārējās pasaules faktiski nogrieza kalnu grēdas, par abiem bija viena baznīca, kas atradās Eisvilā, un viens veikals, kas savukārt atradās Morisvilā. Bet starp ciematiem plūda upe, kuru dēvēja par Purpuro, un, lai varētu no viena ciemata nokļūt otrā, allaž bija jāizmanto pārcēlāju pakalpojumi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Bet tad kādā naktī pilnībā pats no sevis tur uzradās tilts! Ārēji tajā nebija nekā neparasta: betona bloki, kas savstarpēji savienoti ar dzelzceļa sliedēm līdzīgiem metāla stieņiem. Taču bija pilnībā skaidrs, ka tādu nav iespējams uzbūvēt vienā naktī.

Šāda tilta uzrašanās faktiski no nekurienes pamatīgi izsita no ierastā stāvokļa abu ciematu ļaudis, iesējot šajās no ticības neglābjami atkarīgajās dvēselēs pamatīgu haosu. Taču cilvēciskā ziņkāre tomēr izrādījās spēcīgāka par māņticību, un faktiski jau uzausušās dienas pirmās stundas laikā lielākie gan Eisvilas, gan Morisvilas drosminieki jau bija pienākuši pie tilta un pārliecinājušies, ka tā pirmkārt nav optiska ilūzija. Tad nolūkā pārbaudīt tilta drošību ļaudis izlēma palaist tam pāri suni. Taču, izņemot cilvēku, nebija nevienas dzīvas būtnes, kas piekristu pietuvoties tiltam tuvāk par desmit metriem. Tad abu ciematu ļaudis vienojās, ka šai būvei piemīt absolūti velnišķa izcelsme. Bet pa to laiku no Eisvilas puses pienākušais garīdznieks atgādināja visiem kādu senu vietējo ticējumu: ja pāri Purpura upei uzbūvē tiltu, var droši gaidīt no kalniem atnākam nelaimi, kuras rezultātā visi ies bojā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Taču tad kāds vēl pamatīgā un neizgulētā skurbulī esošs Eisvilas brašulis sāka apgalvot, ka varot bez bailēm pāriet pāri dīvainajam tiltam un palikšot pilnībā neskarts. Jau nākamajā mirklī viņš arī devies uz tiltu, vienlaikus gan cenšoties pārvarēt visas iekšējās izbailes, taču aptuveni tilta vidū viņa nervi tomēr neizturēja un viņš skriešus metās atpakaļ. Bet vēlāk, atgriezies mājās, viņš ieslēdzies un ilgi nav nācis laukā no savas guļamistabas. Visu nākamo nakti viņš mocījies baisā drudzī, un no rīta izrādījās, ka viņš nomiris…

Ļaudis sāka domāt, ka saistībā ar to velns tā kā būtu saņēmis savu upuri un tagad visi varētu sākt droši staigāt pa dīvaino tiltu. Tomēr realitātē viss izrādījās nesalīdzināmi traģiskāk. Proti, pāri divu ciematu ielejai pēkšņi atnāca mēris! Vispirms tas uzliesmoja Eisvilā, tad pārcēlās uz Morisvilu, nesaudzējot nevienu – ne jaunu vai vecu, ne vīru vai sievu. Katru dienu kapsētā palielinājās kapu kopiņu skaits, vienlaikus palika aizvien mazāk cilvēku, kuri vispār spēja nomirušos pienācīgi apglabāt.

Vēstīts, ka tā tas turpinājies tik ilgi, kamēr esot nomiruši… pilnībā visi cilvēki abos ciematos. Un, tādējādi paveikusi savu melno darbu, par Neticības tiltu iedēvētā būve beidzot pazudusi, neatstājot par sevi pat ne vismazākās liecības, proti, tā, it kā tādas tur nekad nebūtu bijis. Bet bija taču!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.