Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls.
Foto: Shutterstock

Vai Latviju pēc faunas pārstāvja nīcināšanas negaida karš ar zvēriem? Egila Līcīša feļetons 0

Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam 32
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm
Viedoklis
Armands Puče par aktuālo politikā: Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību
Lasīt citas ziņas

Dabas draugus neiejūsmināja skarbā vēsts, ka iemidzināts Latvijas vecajā, smirdīgajā, mikroorganismu apsēstajā Sarkanajā grāmatā ierakstīts dzīvnieks, Lejasciema pusē pie šosejas bieži patrulējušais brūnais lācis. Iemidzināts, nošpricēts, eitanazēts – sauc, kā vēlies, bet fakts, ka to izdarīja Dabas aizsardzības pārvaldes sūtīti eksekutori, ir nepatīkams. Lai kas būtu pilnvarojis un tirdījis DAP speciālistus lietot tik slaiku pātagu, apturot lāča viesošanos ceļmalā, mierīga cilvēka un mežazvēra līdzāspastāvēšana tika noraidīta.

Vai tiešām stiprais dzīvnieks būtu zadzies pāri robežai kā “brūnais cilvēciņš”, krievu sūtīts špions, izliekoties par muļķīgu un lempīgu, patiesībā viltīgu un nežēlīgu kustoni, ka ienācējs bija jānoslaktē? Zvērs nebija ne antisemīts, ne radikālis, ne cilvēkēdājs.

CITI ŠOBRĪD LASA
Vai palaidnieks lācis bija drauds lielceļa gājējiem, braucējiem, piespiezdams apstāties, aizņemdamies džinsus, novelkot džemperus, ar nekautru interesi uzlūkojot sievietes?

Pat ja lopiņš nobučotu smukāko meičiņu, sviestu pār kamiesi, stieptu uz migu kopdzīves dibināšanai, lai ar vīrestības spēku ķertos pie lāčplēsīšu taisīšanas, diez vai jele viena džuse ielaistos dēkā ar lēkšķēm noaugušu, neskuvušos, nesaķemmētu lāča pusaudzi! Arī tādēļ nevainīgai radībai nebija jāiebaro nāves zāles, lāci nevajadzēja nospiest kā ērci, nosist kā indīgu odzi!

Nelaiķis “Ursus arctos” bija deklarējies Gulbenes novadā kā atradenis no Vijciema puses, kur kā lācēns kopā ar brāļuku tika aplasījis vienu otru ogu krūmu vidzemnieku viensētās, aiznesis pa āboļu nastiņai no dārziem, medu kārodami, divatā sagāzuši stropus pāra biteniekiem. Pēc tam mežsargi radagabalus pašķīra. Kļuvis būdīgāks rumpī, divgadnieks lācis zemzarīga ozola stāvā bij palicis bez piederīgajiem, viens kā pirksts plašajā pasaulē.

Bez rēkšanas, ka ausis krīt ciet, ieslēdzis Kristu sirdī, mīlīgs kā kaķēns, lācis tuvojās ceļmalai atvērtām ķepām mīkstas barības meklējumos. Izmantojot atbruņojošu kucēna skatienu, fizionomijas mīmiku, kas spēj izlūgties jebko, ķepainis guva dzīvnieku mīļotāju lielu atsaucību.

Ikkatrs garāmgājējs uzskatīja par pienākumu pacienāt mežmalas lūdzēju ar doktordesas maizīti vai svaigas liellopgaļas tartara porciju, bet veselīgas pārtikas racionā neapzinīga devēja rokā bieži gadījās kaitīgie saldumi, čipsi, stiklenes, kas noveda lopiņu pretī bojāejai.

“Homo sapiens” populācija, ignorējot dabas likumus un zoologu ieteikumus, ir vainojama mežazvēra piespiedu sūtīšanā uz viņsauli – klārēja DAP, apgalvojot, ka mirušā dzīvnieka kuņģis bijis čūlots, zarnu trakts aizsērējis, piepildīts izsmēķiem un čaumalām, ar iestrēgušu plastmasas iepirkumu maisu!

Nerunājot par hospitalizāciju un veterināra uzraudzību – Dabas pārvaldei nebija ne piemērota voljēra, ne būra, ne lāču bedres, ne pēdas iežogotas teritorijas, kur delverīgo pusaudzi novietot! Šis sugas pārdrošais īpatnis vēl varēja dzīvot, jo vecākie lāču eksemplāri izlaiž garu dabiskā veidā pat 50 un 60 gadu vecumā! Ja jāsoda, vai nepietiktu ar piespriestiem sabiedriskajiem darbiem?

Turpmāk raksta varoni sagaida dzīve Nacionālajā dabas muzejā. Viņš būšot skolēnu ekskursiju apskates un izziņas objekts, kalpodams par kājceliņu vai sienas tepiķi, vai skeletu. Taču mūsdienās informācijas plūsma nepazīst barjeras, periodiku lasa visi, un atmosfēra latviešu un zvēru attiecībās sabiezē.

Pēc notikušā ar Lejasciema ķepaini sekojis kas nebijis ilgākā laika periodā – jau divkārt lāči uzklupuši cilvēkam. Plēsējs uzbrucis mežkopim jaunaudzē Žīguros, saķēris aiz papēža, vilcis prom, bet, par laimi, mežstrādniekam izdevies tikt sveikā ar pārkostu zābaku. Otrs mežonīgs uzbrukums noticis Skaņkalnē malkas zāģerim, kurš skaidienā sadzirdējis aiz sevis smagus soļus un elšanu – nācies atgaiņāties ar pagali.

Reklāma
Reklāma

Mārupē poliči ar “melno bertu” aizveduši iereibušu Lieldienu zaķi, kurš – ne bez agresīviem nolūkiem – gulšņājis saulītē, atspiedies pret divi olām, noļukušām zeķēm, nomukušu kurpi. Saulesbrālis uzvedies izaicinoši! Pievienojiet faktu par mūspusē sen neredzēta viesa – vaļa – asti, kas pazibējusi jūras viļņos pie Ragaciema, pievērsiet uzmanību runām, ka izperēti putni, kas pārnēsājot mēra baciļus, indēdami pēc etniskām pazīmēm.

Valim izejot zvejā bez noteikumiem, atgriežoties gājputniem, asākus nagus un zobus vīlējot plēsējiem, jāvaicā, vai Latviju pēc faunas pārstāvja nīcināšanas negaida karš ar zvēriem. Ja mūsu valstij draud uzbrukums no ūdeņiem, no gaisa un no meža biežņas, nav ko gaidīt trešo zvanu un priekškara krišanu! Jāņem kājas pār pleciem, iekams asiņainā izrāde sākusies!

SAISTĪTIE RAKSTI