Foto – Valdis Semjonovs

“Mūsu lielākā veiksme ir tā, ka esam mācējuši noturēties uz ūdens,” saka Skultes ostas zvejas uzņēmumu “Varita” un “A.I. un Co” līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Agris Lapiņš. Atskatoties uz septiņpadsmit darba gadiem Skultes ostā, viņa spriedumam piekrīt arī otrs uzņēmuma līdzīpašnieks Ilmārs Lielmanis.”

Lasītākie

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57

Notriektā tautumeita 7

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63

Lasīt citas ziņas

Varam būt apmierināti, ka par spīti visām krīzēm esam spējuši pastāvēt un saglabāt darba vietas saviem cilvēkiem,” viņš piebilst.

SIA “Varita” un “A.I. un Co”, kas sevi pieskaita vidējiem uzņēmumiem, nodarbojas ar reņģu un brētliņu nozveju Baltijas jūrā un Rīgas līcī. Lomus tie piegādā zivju pārstrādes uzņēmumiem Rīgā un Salacgrīvā.

Zvejnieku 
arvien mazāk

Sestdiena būs mākoņaina, vietām gaidāms lietus un slapjš sniegs

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

Aizvadītajos gados zvejas uzņēmumu skaits Rīgas līča piekrastē ir krietni sarucis. Pirms desmit gadiem tikai Skultes ostā vien to bija pieci. Tagad no Skultes puses jūrā iet būtībā tikai Agra Lapiņa un Ilmāra Lielmaņa zvejnieki, piekrastes individuālos komersantus neskaitot. Tas pats vērojams arī Salacgrīvā, Rojā, Engurē un citur piekrastē. Izdzīvojušos zvejas uzņēmumus piekrastē var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Agris Lapiņš domā, ka jūrā zivis ir un zvejniekiem darbs vēl būtu. Bet, viņaprāt, nozari žņaudz nevis zivju trūkums, bet Eiropas Savienības un valsts ierēdņu izdotie nozvejas noteikumi. “Ik gadu zivju nozvejas pieļaujamie apjomi jeb tā sauktās kvotas tiek samazinātas. Jo mazāk drīkstam nozvejot, jo mazāki ir mūsu ienākumi. Tāpēc nav jābrīnās, ka zvejnieki nereti vairs neredz jēgu strādāt, viņu skaits sarūk, uzņēmumi izput.”

Vienlaikus zivju cenas tirgū ceļas. Zvejnieki saka, ka par to neesot jābrīnās. Ik gadu strauji sadārdzinās dīzeļdegviela. Piemēram, 2009. gada oktobrī “Varita” pirka to par 30 santīmiem litrā. Bet šā gada janvārī degvielas litrs jau maksāja 59,5 santīmus.

“Uzņēmuma strādniekiem varam samaksāt algas un valstij nodokļus. Vecie zvejas kuģi un aprīkojums pamazām noveco. Bet arvien mazāk naudas spējam atlicināt attīstībai – jaunu zvejas kuģu, transporta un iekraušanas iekārtu un aprīkojuma iegādei,” stāsta Ilmārs Lielmanis.

Kokam divi gali

Nesen uzņēmums iegādājies jaunus hidromanipulatorus un automašīnas zivju izkraušanai un pārvadāšanai. “Viens lielais “Volvo”, ar kuru var pārvadāt 15 tonnas kravas, maksā 148 000 eiro, jauns hidromanipulators – 27 000 eiro. Par pirkumiem “Varita” samaksājusi vien desmito daļu, pārējo segusi Eiropas Savienība.

Zvejnieki gan uzskata, ka Eiropas Savienība ir kā koks ar diviem galiem. Piemēram, pērn nozveja nedrīkstēja pārsniegt ap 3500 tonnu reņģu un brētliņu. Šogad kvota jau noteikta 3000 tonnu apmērā.

No ķeramiem 
par ķērājiem

Vai tik Skultes pusē par daudz negaužas par nozvejas ierobežojumiem, kas ieviesti, lai jūrā saglabātu zivju krājumus? Zvejnieki saka, ka neuzskata sevi tikai par tādiem, kuri lūko arvien vairāk izkāst. Pērn nodibinājuši Vidzemes zvejnieku biedrību, kurā pašlaik ir 13 zvejnieki un zvejas uzņēmumi no Saulkrastu, Limbažu un Salacgrīvas novadiem. Par biedrības valdes priekšsēdētāju ievēlēts Ilmārs Lielmanis. Biedrības dibināšanas mērķis ir zivju krājumu pavairošana un aizsardzība, kā arī zvejnieku savstarpēja sadarbība no Gaujas līdz Ainažiem.

Pagājušā gada rudenī Skultes ostas akvatorijā zvejnieki iegremdēja ūdenī sprostu, kurā ielaida 48 nārstam gatavus taimiņu vaisliniekus, kuri pēc tam aizceļoja uz Ķeguma novada zivju audzētavu “Tome”, lai to pieņus izmantotu sugas pavairošanai.

Biedrība palīdz Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes inspektoriem zivju nozvejas uzraudzībā. Piemēram, pērn augustā biedrības pārstāvji kopā ar inspektoriem un robežsargiem jūrā pārbaudīja vairākus zvejas kuģus un piekrastes zvejniekus.

Oktobrī kopā ar inspektoriem un policistiem Vidzemes upēs atrada sešus nelikumīgi izliktus zivju tīklus, divus nēģu murdus, astoņus mazizmēra tīklus jeb tā sauktos televizorus un vienu zušu šņori. Bet tie nav vienīgie biedrības un valsts iestāžu sadarbības piemēri.

“Tagad no ķeramajiem esam kļuvuši ķērāju sabiedrotajiem,” jokojot saka skultieši.

Ilmārs Lielmanis stāsta, ka jūrā reņģu zveja parasti ilgst no septembra līdz decembrim un no janvāra līdz maija vidum. No 12. maija līdz 12. jūnijam zveja aizliegta zivju nārsta dēļ. Bet piekrastē ar stāvvadiem drīkst zvejot, kaut arī sen labi zināms, ka reņģes nārsto nevis jūras dzelmē, bet tuvu krastam. Kāda jēga šādam aizliegumam, ja reņģi izkāš nārsta vietās, viņš brīnās.

Par to sapņoja Oskars


Agris Lapiņš spriež, ka sekmīgai uzņēmējdarbībai būtu jābalstās uz “trim vaļiem” – pašiem nozvejot, pašiem uzglabāt un pārstrādāt un pašiem pārdot. Stiprāks pamats zem kājām pašlaik ir tiem uzņēmumiem, kuriem ir šie trīs vaļi.

Skultes ostā “Varita” uzcēlusi zivju šķirošanas cehu, kas varētu sākt darbu jau šopavasar. Jaunajā cehā varēs sašķirot 10 tonnas zivju stundā. Zvejnieki atzīst, ka bez Skultes ostas pārvaldnieka Igora Akulova un Saulkrastu novada domes priekšsēdētāja Ervīna Grāvīša palīdzības šo projektu nedabūtu cauri. Vēl būtu nepieciešama saldētava, kas ļautu nozvejotās zivis uzglabāt un pārdot tad, kad pārstrādātājiem tās aptrūkst, bet jūrā iet nevar laika apstākļu vai nārsta dēļ.

Pagaidām Skultes zvejniekiem nav savas saldētavas, tāpēc lomi uzreiz jāved pārstrādātājiem. Tas vienmēr nav izdevīgi. Tā kā zivis nevar ilgi uzglabāt, uzpircēji dažkārt nosit tām cenu. “Par saldētavu jau savulaik sapņoja Oskars Kļava romānā “Zvejnieka dēls”. Ja mums būs arī pašiem sava saldētava, tad jau varēsim izvērsties,” prāto Ilmārs Lielmanis.