VIDEO. “Vienīgā vieta, kur es elpoju ar pilnu krūti!” Raimonds Elbakjans par tēvzemi un jauniešu kustību mājas
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Sporta darbinieks, jaunatnes darbinieks, sabiedriskais darbinieks, vienkārši dzīvs cilvēks Raimonds Elbakjans
Sākšu ar to banālo frāzi, ka Latvija ir mana tēvzeme. Tā ir zeme, kurā es esmu piedzimis un audzis, un attīstījies. Esmu padzīvojis divās valstīs, jo mana sieva ir gruzīniete un man ir šī iespēja dzīvot divās valstīs. Un tad katra reize, atgriežoties Latvijā, ir tāda – ka tā laikam ir vienīgā vieta, kur es līdz galam jūtu, ka es elpoju ar pilnu krūti. Tā ir vieta, kur es izeju ārā uz ielas un varu satikt tevi uz ielas un mums ir par ko parunāt, un mums ir kopīga pieredze vairāku gadu garumā. Katram gan savā jomā, bet tomēr man ir ļoti svarīgs šis te cilvēciskais faktors. Tie cilvēki, ar kuriem es esmu gājis šo ceļu kopā, ar kuriem turpinu iet šo ceļu kopā. Un – jo tālāk no mājām, jo lielāks sentiments.
Par padarīto darbu un virzību Latvijas jaunatnes kustībā? Mēs vienkārši esam 17 gadus darījuši to, kam ļoti ticam. Un droši vien, ja es nebūtu izmests no astoņām skolām un nebūtu ļoti bijis apbižots uz pedagogiem un uz tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par jauniešiem, tad droši vien tādu projektu nebūtu. Un šobrīd droši vien mēs vairāk apzināmies, ko mēs darām; un mūsu galvenais uzdevums vēl joprojām ir un paliek veidot platformu jaunam cilvēkam, kur attīstīties kā garīgi, tā fiziski. Gribētu teikt, ka pēdējos gados aizvien vairāk saprotam to, ka izdodas tieši palīdzēt viņiem attīstīties garīgi, jo, ja pirms tam mēs cīnījāmies ar jauniešiem, kuri sēdēja pie kāpņu telpām, tur smēķēja, tusēja, dzēra un kāvās, tad šodien mums sanāk cīnīties ar mobiliem telefoniem, kuros viņi principā pavada visu savu bērnību. Un tad mēs viņiem sakām: “Kāpēc tu neko neproti?”. Principā viņi ir pazaudējuši spēju komunicēt tā saucamajā offline vai tiešsaistē –, šeit un tagad, kad divi cilvēki satiekas. Un tāpēc Getiņš (Ghetto Games) ir fenomenāls ar to, ka tā ir vieta, kur brīvprātīgi jaunieši sanāk kopā un viņi var komunicēt, un es domāju, tā šobrīd ir milzīga daļa no cilvēka mentālās veselības. Tā kā mēs vairāk liekam uz mentālo veselību nekā uz sportu.
Kustība ir 21. gadsimta lielā problēma. Liela daļa jeb 30% Latvijas bērnu ir ar lieko svaru vai tamlīdzīgi. Ja tu viņam neliksi kustēties, nu ne velna tur neizaugs. Mums nebūs nākamās paaudzes. Es tikko braucu uz šo studiju no tādas kopā sanākšanas ar sporta skolotājiem. Un es biju tajā ekspertu lokā, kurš atbild uz dažādiem jautājumiem. Tāda kā paneļdiskusija. Man ienāca prātā ļoti laba ideja par to, ka varbūt būtu jābūt kādam fondam vai kādai iespējai, kur ļoti vienkāršā veidā var pieteikties un atskaitīties sporta skolotāji, un viņi varētu veidot dažādas aktivitātes skolā, skolu infrastruktūrā vai apkārt skolai, jo tās ir vietas, kuru tuvumā tie bērni dzīvo, kur dzīvo viņu vecāki.
Ideja iesākās no tā, kā lai iekustina tos, kas nekustas? Es saku: “Nu, ziniet, man šķiet, ka vistiešākā pieeja tiem, kas nekustas, ir tieši skolās”, jo es arī domāju, ka sporta skolotājiem ir vislielākā izpratne par to, ko īstenībā varētu darīt. Tas nebūtu jādara sporta skolotājiem vieniem pašiem. To viņi varētu darīt kopā arī ar matemātikas, fizikas un latviešu valodas skolotājiem. Tā kā man šķiet, ka jābūt daudz vienkāršākām programmām un sporta skolotāji varētu atrisināt vismaz pusi no problēmām.
Savukārt, Ghetto Games ir lieli mērķi gan starptautiski, gan šeit, Latvijā. Mēs lielā mērā vasaras sezonā strādājam ar simtu divdesmit procentiem no tās kapacitātes, kas mums ir. Gribētos redzēt nākotnē lielāku valsts iesaisti, pašvaldību iesaisti, attīstīt jaunas infrastruktūras, jo tādas ir nepieciešamas. Mums ir jābūt mūsdienīgiem un jārūpējas – lai sports būtu vēl pieejamāks, jo šobrīd, jā, es redzu, ka tiek atjaunotas skolu infrastruktūras un tā tālāk. Bet man liekas, ja ir tāds Ghetto Games Latvijā, tad mums vajadzētu uzbūvēt trīs reiz trīs basketbola laukumus zem jumtiem, uzbūvēt trīs reiz trīs futbola laukumus zem jumtiem, kura infrastruktūru varētu izmantot gan mēs ikdienā, lai kustinātu tur tūkstošiem jauniešus, gan arī šie jaunieši varētu paši kustēties brīvajā laikā. Tā kā darba mums ir ļoti daudz, un es ticu, ka ar visu mēs tiksim galā.
Patiesībā Ghetto Games izaudzināja tos cilvēkus, kas atnesa Latvijai zelta medaļas olimpiskajās spēlēs, un joprojām Latvijas trīs reiz trīs basketbolisti ir pirmajā desmitniekā pasaulē. Kādas ir nākamās lietas, kur mēs varētu šādā veidā turpināt?
Es atļaušos mazu atkāpi. Tie puiši, kas izcīnīja olimpisko zeltu, viņi bija lielā mērā izmesti no pieci pret pieci basketbola un veiksmīgu apstākļu sakarības dēļ viņi nonāca getiņā, getiņā patrenējās, paspēlēja un bija visgatavākie uz to brīdi, lai augstā līmenī sacenstos Pasaules arēnā. Bet nu tas ir par jau esošajām olimpiskajām medaļām. Es domāju, ka mēs aizvien skatāmies jaunus sporta veidus, kuri uzplaukst, un mēs cenšamies viņus kaut kādā veidā integrēt mūsu aktivitātēs. Bet jāsaprot, ka tur ir vajadzīga kritiskā masa. Basketbolam tā kritiskā masa Latvijā bija vēsturiski, jo Latvija ir basketbola valsts un to neviens nevar noliegt. Jā, protams, mēs spēlējam arī hokeju, mēģinām spēlēt futbolu un tā tālāk, bet tomēr basketbols ir tas, kas tek mūsu vēnās, Latvijas sports ir basketbols. Pabraucot pa pasauli, iedziļinoties tajā procesā vairāk, es to vienkārši apzinos un saprotu aizvien vairāk. Bet es nevaru pateikt kādu vienu no virzieniem, bet man šķiet, ka tas, ko mēs šobrīd darām, ir – mēs vienkārši jauniešus attīstām vispusīgi, sākot no cīņām, dejām, kas palīdz koordinācijai, un beidzot ar visām sporta spēlēm, kas palīdz savstarpējai komunikācijai. Es ticu, ka kāds no viņiem vēl arī sasniegs ļoti augstus sportiskos mērķus, bet mums šobrīd svarīgākais ir, lai viņi kustas. Tas – lai viņiem veselība būtu.
Es Latvijai 107. dzimšanas dienā vēlēšu, lai mēs saliekam prioritātes. Es novēlēšu Latvijai, jauniešiem un cilvēkiem veselību. Es novēlēšu cilvēkiem izglītību un es novēlēšu cilvēkiem godīgumu. Un, ja šīs trīs lietas mums būs, tad es ticu, ka mēs dzīvosim labāk nekā Šveicē.
Lai labi veicas!
