Vija Beinerte: Kas vieno islāmistus, putinistus un kreisos liberāļus? 0
Ir nākusi klajā dokumentāla filma “7. oktobra slaktiņa liecinieki”, saukta arī par “Šausmu filmu”. Izraēlas Aizsardzības spēku (IDF) preses nodaļa ir apkopojusi vizuālas un audio liecības par 2023. gada 7. oktobra zvērībām. Daļu filmas veido video materiāli, ko “Hamās” kaujinieki uzņēma ar tā sauktajām ķermeņa kamerām un pēc tam ievietoja sociālajos tīklos un sūtīja saviem ģimenes locekļiem, sajūsmā ziņojot: “Tēvs, tēvs, es pats savām rokām nokāvu desmit žīdus! Izstāsti mātei, viņa ar mani leposies!”
Šī 47 minūšu filma tika samontēta jau 2023. gada novembrī, taču līdz šim bija rādīta tikai slēgtās skatēs. Izraēlā to ir noskatījušies Kneseta locekļi, kā arī ārvalstu žurnālisti un diplomāti. Daudziem pēc redzētā kļuva fiziski slikti. Amerikā režisors Gajs Nativs un aktrise Gala Gadota sarīkoja seansus filmu industrijas pārstāvjiem Losandželosā un Ņujorkā. Īpaša skate notika arī Kapitolijā, kur to noskatījās 40 Senāta locekļu no abām partijām.
Filma līdz šim netika straumēta, jo tajā apkopotie kadri ar upuru, arī zīdaiņu, dzīvu sadedzināšanu, saciršanu gabalos, izvarošanu un noslepkavošanu pēc dažu kritiķu domām var traumēt skatītāju psihi.
Nezinu, vai es spētu to noskatīties. Taču klimata aktīvistei Grētai Tūnbergai, kas tagad ir iekarsusi par “Palestīnu no upes līdz jūrai”, un visiem tiem, kas, rūtainos lakatos ietinušies un krāsainus karogus vicinot, pulcējas uz piketiem, gan būtu jāredz šī filma.
Tātad: 2023. gada 7. oktobrī Palestīnas sunnītu paramilitārā politiskā partija “Hamās”, kas 2006. gada vēlēšanās ieguva vietu vairumu Palestīnas Nacionālajā pārvaldē, iebruka Izraēlā, vienā dienā nogalinot 1175 cilvēkus, no kuriem 796 bija civiliedzīvotāji, arī zīdaiņi un mazgadīgi bērni, un 379 karavīri un policisti. Gūstā tika saņemts 251 ķīlnieks, starp tiem 30 bērnu. Tas ir lielākais žīdu grautiņš kopš holokausta un ir vērtējams kā genocīds pret Izraēlas tautu, jo visi šie cilvēki tika nogalināti nacionālās piederības dēļ.
Kaujiniekiem pēc neilga laika sekoja “miermīlīgie” Gazas iedzīvotāji, kas nāca laupīt, izvarot un slepkavot.
Tās pašas dienas vakarā “Hamās” līderi paziņoja: “Mēs darīsim to vēl un vēl, un vēl!”
Vairums Rietumvalstu, arī ASV un Eiropas Savienība, ir atzinušas “Hamās” par teroristu organizāciju, kamēr Krievijas diktators Putins to par tādu nav atzinis. Arī Apvienoto nāciju organizācijā ir noraidīts priekšlikums nosodīt “Hamās”. Un kreisie aktīvisti turpina skandināt “From the river to the sea Palestine will be free”, lielākoties pat nezinot, kas tā par jūru un upi, un nesaprotot, ka īstenībā šis sauklis nozīmē tieši to pašu, ko Otrā pasaules kara laikā nacistu sauklis “judenfrei”.
Taču skumjākais ir tas, ka pat starp konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem atrodas tādi, kas neizpratnē jautā: kāpēc mežabrāļi tiek godināti kā nacionālie varoņi, bet “Hamās” kaujinieki saukti par teroristiem? Vai arī: kādas žīdiem ir tiesības okupēt svešu zemi, balstoties uz saviem rakstiem, kuros minēts, ka viņi tur kaut kad pirms tūkstoš gadiem varbūt ir dzīvojuši? Un kāpēc tad latvieši, kas taču arī kaut kad ir izceļojuši no Himalajiem, nevarētu tagad atprasīt Ķīnai, Indijai un pārējiem okupantiem kādu gabalu zemes? Un kā es varot aizstāvēt Izraēlu, ja tur valda aparteīds pret arābiem, tur slepkavo kristiešus un žīdi ir okupējuši zemi, kas pieder palestīniešu tautai?
Gūzma jautājumu. Mēģināšu atbildēt vismaz uz pašiem svarīgākajiem. Sākšu ar to, ka
vēsturiski tāda jēdziena kā “palestīniešu tauta” nekad nav bijis. Tas ir pagājušā gadsimta 50. gados Kremļa propagandistu izdomāts termins.
Vārds “Palestīna” nav arābu vārds, un tas ne reizes nav minēts Korānā.
Izraēlas galvaspilsēta ir Jeruzaleme. Tā nostiprinājās ķēniņa Dāvida laikā. Tā paša Dāvida, kas uzveica Goliātu un pārvaldīja Izraēlu un Jūdeju 1000 gadus priekš Kristus. Jeruzālemes templi uzcēla Dāvida dēls ķēniņš Zālamans, priekšpēdējais visu divpadsmit Izraēla cilšu valdnieks apvienotajā Izraēlā un Jūdejā, kurš valdīja no 970. līdz 931. g. pr. Kr.
“Jeruhsalem” senebreju valodā nozīmē: ‘je’ (tas ir), ‘ruh’ (mājoklis), ‘sa’ (tam), ‘lem’ (lielajam ķēniņam). Tātad: mājoklis tam lielajam ķēniņam jeb Dieva mājoklis.
Izraēla ir vienīgā vēsturiskā teritorija, kur ap 11. gs. pr. Kr. savu pirmo valstisko pieredzi guva Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnieki. To apliecina Bībele, to apliecina arī virkne vēstures avotu. (Par to, ka latvieši būtu nodibinājusi savu nacionālu valsti Himalajos, vēstures avoti klusē.)
Aptuveni 7. gs. pr. Kr. Jeruzalemi iekaroja un pakļāva Asīrija, vēlāk Babilonija, Persija, Maķedonija un Roma. Visbeidzot jaunākie ienācēji mūsu ēras 7. gs. bija arābu musulmaņi, kuru izcelsmei nav nekādas saistības ne ar Izraēlas zemi, nedz ar Palestīnas vārdu.
Īsa lingvistiska atkāpe. Vārds “Palestīna” ir cēlies no sengrieķu “Palaistinē” (Παλαιστίνη), kas ir atvasināts no “Filistija” un tolaik apzīmēja Levantes piekrastes reģionu, kurā dzīvoja filistieši, nevis arābi.
Pēc Jeruzalemes izpostīšanas liela daļa žīdu devās bēgļu gaitās, tomēr bija arī tādi, kas palika senču zemē. Taču gan palicēji, gan trimdinieki, spītējot nemitīgām vajāšanām, spēja saglabāt nacionālo apziņu, valodu un reliģiju.
Otra lingvistiska atkāpe: kāpēc es jūdus saucu par žīdiem, nevis par ebrejiem? Prof. Endzelīns raksta: “Krievu valodā “žid” esot pazemojoša iesauka, tātad ļauns vārds. Bet ne tāds ir attiecīgais vārds baltu valodās:
mums “žīds”, leišiem “žydas” ir nevainojams un jau gadsimtiem lietots – gan latviešu folklorā (arī daudzās tautasdziesmās) un Glika Bībeles tulkojumā (1685. g.), gan vēlāk dažādu rakstnieku darbos, brīvvalsts skolu u.c. iestāžu nosaukumos un it visur oficiālā stilā.
Ļaudis priekšpadomju Latvijā gandrīz pat nepazina “ebreju” vārdu, kas no sākta gala ar vārdu “žīds” (“jūds”) nav gluži identisks, bet plašākas nozīmes (apmēram kā vārds “balti”, ko pieprasītu lietot vārda “leiši” vietā).”
Piebildīšu, ka arī krievu valodā vārds “жид” ieguva negatīvu konotāciju tikai 19. gadsimtā. Ka baltu tautām žīda vārds nenozīmē nekā nicināma, var redzēt no tā, ka, piemēram, leiši joprojām saka “žydas”. Turklāt visā latviešu klasiskajā literatūrā ir lietots tikai un vienīgi šis vārds. Ja to uzskata par nicīgu, tad tiek radīts aplams priekšstats par mūsu literatūras klasiķu attieksmi pret žīdu tautu, vai arī jāķeras pie klasiķu darbu cenzēšanas, kas taču būtu pilnīgi nepieļaujami.
Latviešu valodā “ebrejs” vārda “žīds” vietā tika mākslīgi ieviests no PSRS atbraukušo un krievu valodas vidē uzaugušo okupācijas varas vīru ietekmē.
Un tagad vēl divas svarīgas vēsturiskas uzziņas. 20. gadsimta sākumā arābi un Palestīnas žīdi kopīgi cīnījās pret britu kolonistiem. Pēc Pirmā pasaules kara 1918. gadā Mekas amira dēls princis Fasiels uzstājās Parīzes Miera konferencē ar spilgtu runu, lūdzot piešķirt tiesības uz neatkarību un patstāvīgas valsts dibināšanu gan arābiem, gan žīdiem: “Mēs sadarbojamies, vēloties reformēt un atdzīvināt Tuvos Austrumus. Mūsu kustības viena otru papildina. Žīdu kustība ir nacionāla, nevis imperiālistiska; mūsu kustība ir nacionāla, nevis imperiālistiska; un Sīrijā ir gana daudz vietas gan žīdiem, gan arābiem.”
Taču briti tobrīd nevēlējās atteikties no kolonijām. Tikai pēc Otrā pasaules kara viņi mainīja ārpolitikas doktrīnu, un 1947. gada nogalē Apvienoto nāciju organizācija, kas tolaik vēl nebija marksistu apsēsta, piedāvāja sadalīt Palestīnas teritoriju starp divām tur dzīvojošām nācijām vai etniskām grupām – žīdiem un arābiem.
Žīdi šo piedāvājumu pieņēma, un 1948. gada 14. maijā proklamēja Izraēlas valsti. Arābu līga, ko veidoja Ēģipte, Palestīnas protektorāts, Jordāna, Irāka, Sīrija, Libāna un Saūda Arābija, nekavējoties pasludināja žīdus par okupantiem un jau nākamās dienas rītā iebruka Izraēlā ar mērķi to nevis okupēt vai anektēt, bet iznīcināt. Tomēr Izraēla, kur tolaik dzīvoja aptuveni 700 000 cilvēku, desmit mēnešus ilgā karā uzvarēja.
Kopš valsts dibināšanas dienas Izraēla ir bijusi ar mieru atzīt divu valstu risinājumu, kas nozīmē juridiski apstiprinātu un starptautiski atzītu dalījumu starp izraēliešu un arābu apdzīvotajām teritorijām. Taču arābi šo ideju vienmēr ir noraidījuši. Un šis demaršs turpinās jau gandrīz 80 gadu. Rezultātā ir divi miljoni Gazas arābu, kas kopš dzimšanas tiek audzināti naidā pret Izraēlu. Bērnudārzos un skolās ik rītu tiek skandēts: “Nāvi Amerikai, nāvi Izraēlai!”
“Hamās” dibināšanas hartas preambulā ir rakstīts: “Izraēla pastāv un pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr islāms to neiznīcinās līdzīgi tam, kā islāms ir iznīcinājis visus citus.”
Jautājums: kāpēc 1918. gadā gan arābi, gan žīdi gribēja divu valstu risinājumu, bet 1948. gadā arābi to vairs negribēja? Tāpēc, ka 1920. gada jūnijā ar sarkanās Krievijas kara flotes palīdzību tika izveidota Gīlānas Padomju Republika, ko 1921. gada jūnijā pārdēvēja par Persijas Padomju Sociālistisko Republiku un tās armiju par Persijas Sarkano armiju. Tiesa, pēc neilga pilsoņu kara 2. novembrī varu Gīlānā pārņēma Persijas valdības armija. Taču marksisma nezāle bija jau iesēta. Un Kremlis šo ļauno sēklu turpināja kultivēt caur ietekmes aģentiem un noderīgajiem idiotiem.
Un vēl trīs svarīgas atkāpes. Uz jautājumu, kas kopīgs kreisajam liberālismam un islāma ideoloģijai, Dr. Juris Rudevskis, kas Korānu ir lasījis oriģinālā, man atbildēja:
“Kreiso liberālismu un islāmismu vieno pārliecība, ka paradīze zemes virsū iestāsies tad, kad tiks iznīcināti vai pilnīgi pakļauti visi citādi domājošie.”
“Islāms būtībā ir divdaļīga un divdabīga parādība. No vienas puses, tā ir reliģija, jo postulē cilvēka attiecības ar transcendento – pārdabisko un pārlaicīgo. Taču ir arī otrs aspekts – islāmisms jeb politiskais islāms, kam saknes meklējamas tajos pašos tekstos – Korānā un Hadīsos. Tādējādi islāms sakausē vienā veselumā morāli, tiesības un ticību. Politiskais islāms jeb islāmisms ir ideoloģija, gluži kā komunisms vai nacisms.
Islāmisma mērķis ir iegūt politisku varu. Korānā 8. sūras 39. pantā teikts: “Un karo ar viņiem, līdz vairs nepaliks fitnas (pretošanās islāmam) un kamēr visa reliģija būs tikai Allāham (visur būs ieviests islāms).”
“Islāmisti un vairums viņu teologu to redz kā pamudinājumu uz noteiktu rīcību: vispirms ir jānodibina islāma valsts, kam ar laiku jāpārņem pasaules vara, un tad saskaņā ar 9. sūras 29. pantu tie jūdi un kristieši, kas negribēs pāriet islāmā, kļūs par otrās šķiras pilsoņiem un maksās galvas naudu. Tiek cerēts, ka ekonomiska un psiholoģiska spiediena rezultātā viņi agri vai vēlu konvertēsies.”
Otra atkāpe. Kristietības centrā ir Dievs, kas mums ir atklājies Jēzū Kristū. Zemes dzīves 33 gados viņš nav nogalinājis nevienu cilvēku un nav sācis neviena kara. Viņš ir sludinājis mieru un mīlestību, dziedinājis slimos un atgriezis dzīvībā mirušos. Pats būdams bez grēka, Jēzus ir ienaidnieks grēkam, bet ne nožēlīgam grēciniekam. Ar savu dzīvi un nāvi viņš ir apliecinājis un piepildījis to mācību, ko sludināja: “Svētīgi ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”
Islāma dibinātājs Muhameds desmit sludināšanas gados ir sācis 27 karus un 56 bruņotus uzbrukumus. Viņam bija 11 sievu, jaunāko viņš paņēma, kad tai bija tik vien kā 9 gadi. Atceļā no Medīnas uz Meku Muhameds un viņa mācekļi uzbruka karavānai, kas veda dārglietas un naudu, šo agresijas aktu pasludinot par Allāha svētību. Pēc tam viņš nogalināja visus Banukuraizas jūdu cilts vīriešus, tiem nogriežot galvas, bet sievietes padarīja par savām verdzenēm. Tāda ir islāma ticības apliecība kopš mūsu ēras 7. gadsimta, kad jūdiem tika piedāvāts kompromiss – vai nu pieņemt islāmu, vai mirt. Mirt tikai tāpēc, ka viņi ir jūdi.
Jautājums: vai Muhameds var būt par paraugu, kam līdzināties? Un vai islāms savā būtībā ir miermīlīga reliģija? Es nesaku, ka visi musulmaņi ir teroristi, es runāju par to, ka islāma rakstos un viņu pravieša Muhameda rīcībā ir iekodēts attaisnojums terorismam.
Trešā atkāpe. Mūsdienu islāma terorisms ir radies kā VDK projekts: “Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ienaidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kur VDK aģenti uz marksisma un ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu.” Tā raksta Jons Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kas savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.
Nav brīnums, ka teroristu grupējuma “Hamās” kaujiniekus apmāca un finansē ne vien Irāna un Katāra, bet arī komunistiskā Ķīna un Krievija.
Teroristus finansē un atbalsta arī globālistu kabatas uzņēmums Apvienoto nāciju organizācija, ko vada komunists Guterrešs un kur Krievijai un Ķīnai joprojām ir veto tiesības. Šī organizācija ir pārvērtusies par marksistu un islāmistu ruporu, kā tas ir nepārprotami formulēts tās programmatiskajā dokumentā “Agenda 2030”, kas paredz pasaules islamizāciju un pārvēršanu par globālu elektronisku koncentrācijas nometni bez privātīpašuma, mantošanas tiesībām, skaidras naudas, robežām, ģimenes, rases un dzimuma.
Un, protams, “Hamās” atbalsta arī Sorosa Atvērtās sabiedrības fonds, kas gadiem to ir darījis caur aģentūru USAID, operējot nevis ar savu, bet ar Amerikas nodokļu maksātāju naudu.
Miljardiem dolāru, ko paramilitārā partija “Hamās” kopš 2006. gada ir saņēmusi no dažādām starptautiskām organizācijām (pēdējos 7 gados vien tie ir bijuši 16,3 miljardi), tiek ieguldīti nevis izglītībā, veselības aprūpē un mājokļu celtniecībā, bet ieročos un bunkuru un tuneļu būvē zem bērnudārziem, rotaļu laukumiem un skolām.
Svarīga piebilde. Kad “Hamās” vai “Hesbullah” teroristi raida raķetes uz Izraēlu, mērķis ir nogalināt izraēliešus. Vai tie ir civiliedzīvotāji, vai militārpersonas, nekrīt svarā, tādēļ ka mērķis ir iznīcināt “jo vairāk, jo labāk”.
Turpretim Izraēla atbild ar precīzu tēmējumu uz pretinieka militārajiem objektiem un teroristu līderiem, iepriekš brīdinot par to civiliedzīvotājus.
Izraēlas aizsardzības spēki vienmēr valkā IDF formu. “Hamās” kaujinieki mēdz pārģērbties civildrēbēs un reizēm pat Izraēlas policijas vai IDF formā. Tos civiliedzīvotājus, kas mēģina pamest Gazu, nogalina paši “Hamās” kaujinieki, kas turklāt vēl to filmē, lai būtu kadri, ko medijiem varētu uzdodot par “IDF noziegumiem”. Savukārt tie civiliedzīvotāji, kas nemēģina evakuēties, iet bojā tikai tāpēc, ka “Hamās” tos izmanto kā dzīvu vairogu militāro objektu aizsardzībai. Tāpēc Izraēlas sauklis ir: “Free Palestine from Hamas!”
Žīdi vienmēr ir dzīvojuši mierā ar citām tautām, viņi nav kareivīgi. Bet ja viņiem uzbrūk, viņi aizsargājas. Un ne vien aizsargājas, bet aizsargā arī mūs. Izraēla karo pret teroristiem, aizsargājot no islāmisma sērgas ne tikai savu zemi, bet visu Rietumu civilizāciju.
Pasaulē ir 22 arābu valstis un tikai viena izraēliešu. Arābu valstu kopējā platība ir 13 000 000 kvadrātkilometru. Izraēlas teritorija ir 22 000 kvadrātkilometru starp Jordānas upi un Vidusjūru. Tātad Izraēlas teritorija “no upes līdz jūrai” ir 590 reizes mazāka par arābu valstu kopējo platību. Kartē tas mazais zilais punktiņš, uz kuru norāda balta bulta, ir Izraēla. Un šis zilais punktiņš, kā kreisie aktīvisti grib mums iestāstīt, “nāvīgi apdraud” arābu pasauli, kas kartē iezīmēta ar sarkanu.
Un vēl daži fakti. 1948. gadā Izraēlā bija 716 000 žīdu un 156 000 arābu.
Patlaban Izraēlā ir 7,2 miljoni žīdu un 2,1 miljons arābu, kam visiem ir vienādas tiesības.
Izraēlas arābi ir gan augstākajā likumdevējā Knesetā, gan valdībā un tiesu varā. Savukārt Palestīnā vienīgie dzīvie žīdi ir teroristu ķīlnieki, kas tiek turēti militārajās katakombās, ko “Hamās” par ANO naudu ir uzbūvējis zem civilajām infrastruktūrām.
Vienīgās žīdu tiesības Palestīnā ir tiesības tikt spīdzinātam un nogalinātam.
Un tagad daži jautājumi pārdomām. Vai žīdiem ir tiesības uz savu nacionālu valsti savu senču zemē, kuras lielākā un auglīgākā daļa turklāt ir atdota arābiem? Vai pēc 7. oktobra slaktiņa žīdiem ir tiesības cīnīties par savu ķīlnieku atbrīvošanu? Kāpēc neviena arābu valsts negrib uzņemt bēgļus no Palestīnas? Kāpēc tie, kas vēlas vārda un reliģiskās izpausmes brīvību, nedodas uz musulmaņu valstīm, bet musulmaņi bariem plūst uz viņu nīstajiem Rietumiem? Kāpēc neviena kreisā aktīviste nekad nav cīnījusies par sieviešu tiesībām Afganistānā, Irānā vai Palestīnā? Kāpēc drīkst apņirgt kristietību un kristiešus, taču vai! tam, kas uzdrošinātos kaut nedaudz aizskart “miermīlīgo” islāmu?
Salmans Rušdi, viens no 20. gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, 1988. gadā publicēja romānu “Sātaniskās vārsmas”, kam pamatā Korāna teksti. Par to Irānā viņam tika pasludināta “fatva” jeb nāves sods. Šī “fatva” joprojām ir spēkā, izsludinātā atlīdzība par Rušdi nogalināšanu ir 3 miljoni dolāru. Rušdi apsargā britu slepenais dienests. 2022. gada augustā Ņujorkā viņu sadūra uzbrucējs (trīsreiz brīv minēt, kādas ticības). Kopš tā laika Rušdi ir akls ar vienu aci un nespēj darboties ar vienu roku.
Daži vārdi par medijiem un to lomu šai karā. Esmu dzīvojusi okupētajā Latvijā, zinu, kā totalitārā režīmā funkcionē mediji un kā par “faktiem” tiek uzdoti klaji safabricēti meli. “Hamās” finansē un apmāca Krievija, komunistiskā Ķīna, Irāna un Katāra, kur kopš 2012. gada dzīvo “Hamās” līderi. Es neuzticos ne Putina Krievijas, ne ajatollu Irānas, ne komunistiskās Ķīnas medijiem. Es neuzticos Palestīnas medijiem, jo tos kontrolē “Hamās”. Gluži tāpat es neuzticos arī Palestīnas Veselības ministrijas sniegtajiem datiem, jo arī šo ministriju kontrolē “Hamās”. Tā paša iemesla dēļ es neuzticos Katārā dislocētajai ziņu aģentūrai “Al Jazeera”. Un arī ar Izraēlas medijiem ir jāuzmanās, jo Izraēlā kā demokrātiskā valstī ir savi kreisie, kam attiecīgi ir savi rupori, piemēram, “Haaretz”, kam es uzticos tikpat maz kā CNN, MSNBC, CBS, “The New York Times”, “The Washingtom Post”, “Politico”, “Associated Press” un vēl virknei demokrātu kontrolēto mediju Amerikā.
Tāpēc es skatos “News Max”, “Daily Signal”, “Fox News”, tomēr vislabprātāk es gūstu informāciju, uzklausot komentārus, ko sniedz konkrēti cilvēki, kuru viedoklim uzticos. Tāds ir Daglass Marijs, ko pazīstu personiski. Nebūdams žīds, viņš kopš 2006. gada neskaitāmas reizes ir bijis Izraēlā, zina reģiona vēsturi, turklāt apbrīnojami precīzi tver kopsakarus, par ko liecina viņa grāmatas “Pūļa neprāts”, “Eiropas dīvainā nāve” u.c. Viņa jaunākais raksts: “Divus gadus pēc 7. oktobra Izraēla ir sakāvusi savus ienaidniekus. Rietumi joprojām tiem padodas.”
Otrs, kam uzticos, ir ASV vēstnieks Izraēlā Maiks Hakabī. Iesaku noskatīties britu žurnālista Pīrsa Morgana interviju, kur Hakabī cita starpā atbild uz jautājumu par humāno krīzi Gazā. Vai daudz ir valstu, kas kara laikā būtu apgādājušas ar pārtiku sava pretinieka civiliedzīvotājus? Izraēla to dara. Bet “Hamās” šo pārtiku nozog un pēc tam pārdod. Pagājušajā gadā teroristi šādi ieguva 5 miljonus dolāru. Apzogot savu tautu. Tāpēc: “Beidziet vainot Izraēlu, vainojiet “Hamās”!”
Es uzticos vēsturniekam Viktoram Devisam Hansonam, uzticos starptautisko tiesību speciālistei Natašai Hausdorfai, uzticos Mosabam Hasanam Jusefam, “Hamās” dibinātāja dēlam, bijušajam kaujiniekam, kas ir pārgājis Izraēlas pusē, pieņēmis kristietību un kļuvis par vienu no pasaulē redzamākajiem un dedzīgākajiem islāmisma atmaskotājiem, kas nenoguris brīdina: “Viņu mērķis ir pasaules kalifāts un visu neticīgo (žīdu, kristiešu u.c.) fiziska iznīcināšana vai paverdzināšana.” 7. oktobra slaktiņu viņš vērtē kā “Hamās” īpašo dāvanu Putinam dzimšanas dienā. Un paskaidro, kāpēc neviena arābu valsts nevēlas uzņemt bēgļus no Palestīnas.
Vai Izraēla ir ideāla? Nebūt ne. Vai Izraēlu ir par ko kritizēt? Protams. Tomēr tas nedrīkst kļūt par pamatu aklam naidam pret žīdiem. Izraēlā patvērumu atrod tie Palestīnas, Irānas un Sīrijas arābi, kas nav mierā ar viņu dzimtenē iedibināto totalitāro režīmu, – gan musulmaņi, gan kristieši. “Izraēla man ir devusi visu,” saka daiļā arābiete Sofija Halifa, kam Palestīnā draud nāvessods par to, ka viņa ir atteikusies valkāt hidžabu.
Jā, es zinu, ka Markss, visi Ļeņina asiņainā apvērsuma stratēģi, visi Frankfurtes skolas dibinātāji, Soross un vēl gana daudz citu kreiso ir žīdi.
Taču viņus apvieno nevis tautība, bet ateisms, naids pret Rietumu civilizāciju un nāves kults.
Putinisti, kas pielūdz mironi galvaspilsētas sirdī, “iesvēti” ieročus, sēj melus un iznīcību, – pārstāv nāves kultu. Viņi kalpo nevis Kristum, bet tam, kas Kristu tuksnesī kārdināja. Islāmisti, kas bērnos kopš mazotnes iepotē pārliecību, ka tie, kas nav musulmaņi, nav cilvēki, tāpēc ir bez žēlastības nokaujami, – pārstāv nāves kultu. Kreisie liberāļi, kas politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda jeb apziņas brīvību, aizstāv mākslīgos abortus, dzimuma maiņu un eitanāziju, – arī pārstāv nāves kultu.
Loks ir noslēdzies. Tagad mums katram ir jāizlemj, kurā pusē nostāties, – nāves vai dzīvības pusē.
P.S. Raksts jau bija pabeigts, kad pienāca ziņa: “Izraēlas un “Hamās” līderi ir vienojušies par Gazas miera līguma pirmo fāzi, tādējādi paverot ceļu pamieram.”
