Zemkopības ministra padomniece Linda Cīrule: “Pilsētas grib atņemt laukiem naudu. Mēs klusējam…” 0
Linda Cīrule, zemkopības ministra padomniece, “PPP Biedrība Zied zeme” vadītāja un LEADER/ SVVA eksperte ar 20 gadu pieredzi reģionālajā attīstībā
Ir brīži, kad valsts nākotne izšķiras nevis Saeimas debatēs, bet tehniskās darba grupās. Šobrīd viens no šādiem brīžiem ir diskusija par LEADER – sabiedrības virzītas vietējās attīstības – finansējuma nākotni. Īpaši tas ir aktuāli, zinot, ka nākamajā plānošanas periodā LEADER iniciatīva tiek iekļauta “kopējā” aploksnē, tādējādi neieviest nevarēs, taču naudas apmēru noteiks sasvstarpējo ministriju sarunās.
LEADER radās kā instruments lauku teritoriju attīstībai. Latvijā šī pieeja darbojas vairāk nekā divdesmit gadus. Tā nav teorija. Tā ir pieredze kā ar mazu naudu, bet ar gribu un pārliecību var paveikt lielas lietas: izveidot ražotnes, darbnīcas, viesu namus, sociālos pakalpojumus, kopienu centrus, zobārstniecības kabinetus, attīstīt piekrastes infrastruktūru, atbalstīt jauniešu iniciatīvas. Aiz katra projekta, aiz katra eiro ir cilvēks, kurš tic dzīvei laukos.
LEADER ir ne tikai attīstības instruments, tas ir iekārojams sabiedrības pārvaldes rīks. Nosaukums nāk no franču valodas Liaison Entre Actions pour le Développement de l’Économie Rurale, kas nozīmē: “mērķtiecīgas un koordinētas rīcības lauku ekonomikas attīstībai.” Proti, LEADER ir veids, kā attīstīt laukus un piekrastes teritorijas “no apakšas uz augšu”, nevis no ministrijas galda. Vienlaicīgi tā ir efektīva metode, kā saliedēt sabiedrību, iesaistīt to lēmuma pieņemšanā, vajadzību identificēšanā un papildus piešķirt finansējumu ideju īstenošanai. Šāda efektīvā attīstības iespēja nu ir pamanīta arī Latvijas lielo pilsētu saimē, un tiek runāts, ka varētu dot iespēju izmantot LEADER arī tām.
Formāli tas izklausās tīkami: “paplašināt pieeju”, “stiprināt sadarbību”, “dot iespējas arī lielajām pilsētām”. Taču – ja finansējuma apjoms nepalielinās, turpretī tā saņēmēju loks paplašinās, patiesība ir skaudra – kādam tiks mazāk. Un šoreiz tas “kāds” ir lauki.
Demogrāfiskie dati ir nepielūdzami. Reģionos iedzīvotāju skaits samazinās, sabiedrība noveco, un darbspējas vecuma iedzīvotāju kļūst mazāk.
Bet lauku telpas un reģionu attīstības jautājumi nevar tikt skatīti matemātiski vien! Reģioni nav tikai izdevumu pozīcija budžetā un nav arī romantiskas Latvijas ainavas – tās ir teritorijas, kur dzīvo cilvēki, kuri maksā nodokļus, audzina bērnus un uztur valsti. Tukša teritorija nav tikai ekonomikas problēma, tas ir arī robs Latvijas drošībā. Valsts, kas nespēj uzturēt ārpus centra dzīvotspējīgas kopienas, kļūst ievainojama. Tas nav pieļaujams, kad nacionālā drošība ir kļuvusi par sabiedrības svarīgāko prioritāti.
Rīga un citas lielās pilsētas ir Latvijas attīstības dzinējspēks, taču stabilitātes priekšnoteikums ir līdzsvarota attīstība arī mazāk apdzīvotās vietās visos novados. Ja mēs vairojam resursus tur, kur tie jau koncentrējas, turklāt uz citu rēķina, tad palielinām nevienlīdzību. Ja LEADER metodoloģiju vēlas izmantot arī lielās pilsētas, lai notiek! Taču tas jādara ar papildus finansējumu, nevis pārdalot jau tā ierobežotos līdzekļus.
Jautājums nav par to, vai pilsētām ir vajadzības. Jautājums – vai mēs saglabājam LEADER kā lauku attīstības instrumentu vai pārvēršam to par vēl vienu centralizētas pārdales rīku?
Ja finansējuma apjoms paliek mazāks, un mēs zinām, ka tas jaunajā plānošanas periodā samazināts par 24%, savukārt, saņēmēju loks kļūst lielāks, tas nozīmē tikai vienu – lauki zaudē.
