Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. maijs, 2014
Drukāt

Apzināti tuvoties nullei atkritumu. Zaļās dzīvošanas pieredze

Foto - Marta PurmalaFoto - Marta Purmala

Atkritumi ne vienmēr der tikai izmešanai. Nedaudz mulsinošs apgalvojums. Gunita Bauere ir gatava dalīties pieredzē, kā to īstenot.

Pirms gadiem desmit Gunita nebūtu pat iedomājusies, ka tik apzināti pievērsīsies veselīgas dzīvošanas principiem. Izskolojusies par angļu valodas tulku, divpadsmit gadus strādājusi bankā. Gunita to dēvē par labu pieredzi, kas iemācīja dzīvi uztvert loģiskāk un racionālāk. Tad sapratusi – vēlas ko citu.

“Devos uz Indiju un Taizemi, nodzīvoju tur deviņus mēnešus. Kādam, iespējams, tā šķitīs uzmācīga modes tendence, bet es braucu pēc autentiskas pieredzes. Gribēju apgūt ājurvēdas un Taizemes masāžu, uzzināt visu no pašām saknēm. Laiks, ko pavadīju tālajās zemēs, bija absolūts piedzīvojums un nenovērtējama pieredze. Tas izcēla prātu no ierastām sliedēm, ļāva paskatīties uz pasauli citādāk,” stāsta Gunita.

Atgriezusies viņa lika lietā jaunās prasmes, veica masāžas. Reiz paziņa uzaicināja iegriezties biedrībā homo ecos. Šī organizācija uzrunā sabiedrību par zaļajām tēmām, veido domubiedru kustību. Kā viņi paši saka: lai izdzīvotu cilvēces videi nesaudzīgajā skrējienā, ir jākļūst par ekoloģisko cilvēku, kurš nešķērdē dabas resursus, bet prot tos izmantot un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Gunita juta, ka viņai tuva šāda dzīves uztvere. Nu jau divus gadus zaļā biedrība ir viņas aizraušanās.

Pirms izmet, padomā


“Var šķist, ka dabas resursi nekad nebeigsies, tomēr pētījumi rāda – tos tērējam vājprātīgā tempā,” uzsver Gunita. Tādēļ ir vērts ievērot principu zero waste (nulle atkritumu – no angļu val.). Ideja pasaulē pazīstama jau daudzus gadu desmitus, tās piekritēji visu izlietoto sašķiro pārstrādei, lietas salabo vai pārveido, lai varētu izmantot vēl, tādējādi cenšoties samazināt atkritumu kalnus.

“Nevaru teikt, ka esmu no apmātajiem, kas pilnīgi visu izlieto otrreiz un neko jaunu nepērk. Man būtiskāk šķiet aizdomāties. Vari atļauties un pērc arvien vairāk un vairāk, taču – vai viss patiešām nepieciešams? Vai vēlies būt daļa patēriņa industrijas? Varbūt labāk naudu ieguldīt sevis izglītošanā?!”

Gunita ar domubiedriem mēģina parādīt, ka iespējams dot lietām otru dzīvi. Ne viss, kas ir šķietami ārā sviežams, tiešām ir nederīgs.

Lūk, veca grāmata. Gunita to atšķir, bet no burtiem ne vēsts, vākos iesietas baltas lapas. Tagad tā ir pierakstu klade. Tātad grāmata, kas gadu desmitiem vāļājās plauktā – lasīšanai neinteresanta, bet roka neceļas izmest, ieguvusi otru dzīvi.

Lai pagatavotu šādu bloknotu, nevajag dižas iemaņas, vien ar rūpību sagriezt lapas vienādā izmērā (to daudzums atkarīgs no klades vēlamā biezuma). Tās viducī sašuj un aplīmē apkārt vākus. Vēl vērtīgāk, ja lapām izmanto otrreizējās pārstrādes papīru.

Pierakstu kladi var darināt ne tikai no vecas grāmatas vākiem, bet izmantot apģērba gabalu, ko vairs nevalkā, vai skaistu bildi no iepriekšējā gada kalendāra. Otru dzīvi var piešķirt daudzām lietām – no izlietotas tetrapakas izgatavot maciņu, no stikla pudelēm – pamatni galdiņam, bet, savārot vecas avīzes, iespējams pagatavot papīru…

“Tas nenozīmē, ka tieši šī lieta patiks ikvienam, bet vērts parādīt, ka var dzīvot citādi. Pateikt nē pārmērīgā patēriņa kultūrai.

Mums ar draugu, piemēram, ir gulta no lielajām koka eiropaletēm. Salikām tās divos līmeņos un sastiprinājām, nopolsterējām kājiņas, lai neskrāpē grīdu. Pa virsu uzlikām matraci – brīnišķīga gulēšana!” stāsta Gunita.

Lietotas eiropaletes var iegādāties loģistikas uzņēmumos, celtniecības preču veikalos, tās piedāvā arī interneta sludinājumos. Izmaksas ir niecīgas, salīdzinot ar jaunu mēbeļu iegādi.

Apvērsums dzīvē


“Interese par veselīgu dzīvošanu pamazām apauga ar domām par ilgtspējīgāku savas dzīves veidošanu. Sākot ar atkritumu šķirošanu, kas mūsu valstī tik grūti sokas, un beidzot ar elementāru gaismas izslēgšanu, izejot no telpas. Ko pērku, ko ēdu, kas aiz manis paliek.

Pagājušā gada sākumā izlasīju ārsta un zinātnieka Kempbela grāmatu Ķīnas pētījums, tas apvērsa manu dzīvi. Gaļu neēdu jau sen, nu sāku atturēties arī no citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Jūtos labi, ģimenes ārsts pārsteigts par asins analīzēm – tās liecina, ka organismā nekā netrūkst.

Gada nogalē rīkojām sociālo kampaņu, kas ļāva aizdomāties par izmesto pārtiku. Pieci sabiedrībā pazīstami cilvēki veica eksperimentu – fiksēja, cik daudz pārtikas aizraida atkritumos, centās iepirkties un gatavot citādāk. Eiropas Komisija aprēķinājusi, ka vidēji katrs iedzīvotājs gadā izmet 30 kilogramus dažādu produktu – pārtikas pārpalikumus, produktus ar beigušos derīguma termiņu un ēdienu, kas vienkārši vairs neizskatās svaigs. Šī kampaņa bija izaicinājums arī man pašai – mācījos saimniekot pārdomāti.

Jau labu laiku izmantoju tikai pašas gatavotus ķermeņa krēmus. Ir patīkami, ja zinu krēma sastāvu. Tā ir arī laba dāvana draugiem un radiem. Sejas kopšanai gan pērku krēmu ekoveikalā, pārliecinājos, ka pašgatavotais nav tik iedarbīgs.

Rītu sāku, sakārtojot sevi – veicu jogas vingrinājumus. Zinu sava ķermeņa vājos punktus, ar kuriem muskuļiem vairāk jāstrādā, tos kārtīgi izstaipu. Indijā bija iespēja katru rītu apmeklēt jogas nodarbības, iegāju šajā ritmā, atzīstu to par labu esam. Enerģija sāk plūst, rodas mundrums.”

Izaicinājumi un atgriešanās


Gunitai allaž gribējies just izaicinājuma garšu. Arī pievārējot maratonu. Līdz tam ar skriešanu neaizrāvās, skolas laikā tā pat galīgi negājusi pie sirds. Taču tad kādā grāmatā Gunita izlasīja – ikviens neatkarīgi no fiziskās sagatavotības spēj noskriet 42 kilometrus.

“Šis teikums nogūla apziņā. Ja jau var ikviens, tad arī es! Sāku trenēties. Vispirms skrēju pāris kilometrus, bet pēc četriem mēnešiem jau piedalījos Rīgas pusmaratonā. Tajā pašā gadā Stokholmā noskrēju pilnu maratona distanci. 34 grādu karstumā! Tajā dienā sajutu – šajā pasaulē nav tāda izaicinājuma, ko es nevarētu pieņemt.

Pēc maratona neatgriezeniski mainījās mana pasaules uztvere. Sapratu, ka vissvarīgākais, lai sasniegtu mērķi, ir stingra apņemšanās, viss pārējais ir pakārtots. Ja uznāk neticība saviem spēkiem, atmiņas par maratonu mani atkal noskaņo viss ir iespējams režīmā.”

Par mūža mīlestību Gunita dēvē velobraukšanu. Ik gadu ar draugiem dodas ceļojumā ar velosipēdu. Viens no iespaidīgākajiem bijis brauciens apkārt Garda ezeram Itālijā, 40 grādu karstumā minoties augšup pa serpentīna ceļiem. “Patīk just garām plūstošās smaržas, vēju matos, apstāties, kad un kur vien ienāk prātā, uzsmaidīt garāmgājējiem – tie ir mirkļi, kas piešķir krāsas dzīvei. Brīži, kad eksistēju tikai es, mani kāju muskuļi un ceļš. Velobraukšana ir mana ķermeņa un domu šķīstītava, tajā atjaunojos un atgriežos pie esības kodola, atmetot lieko un traucējošo.

Pēdējos gados mana dzīve ir mainījusies daudzos parametros. Prieks, ka dzīvoju apzinātāk.”

VIENKĀRŠI UN EFEKTĪVI LIKUMI HOMO ECOS BIROJĀ


Lai pagatavotu krūzi tējas, nevajag sildīt pilnu tējkannu ar ūdeni. Mēs uzvārām tikai tik daudz, cik nepieciešams.

Ūdenskrānam ir uzstādīts aerators, tas ir vienkāršs un lēts veids, kā samazināt ūdens plūsmu vismaz par 60 procentiem – no 15 uz 6 litriem minūtē. Tā saudzējam pasaules ūdens resursus un enerģiju.

Biroja uzkopšanai lietojam videi draudzīgu sadzīves ķīmiju, lai kaitīgās vielas – nitrāti, fosfāti, amonjaks u. c. – nenonāktu ūdenī un atmosfērā.

Gaišas sienas mūsu birojā samazina nepieciešamību lietot mākslīgo apgaismojumu. Tās telpā atstaro 70–80 procentus gaismas, bet tumšas – tikai 10–15 procentus.

Regulējam gaisa temperatūru, izmantojot termostatus. Telpā samazinot gaisa temperatūru par vienu grādu, var ietaupīt līdz 7 procentiem siltuma izmaksu.

Izslēdzam biroja elektroierīces, izmantojot pagarinātājus ar manuālajiem elektrības slēdžiem. Gaidīšanas režīmā tās rada nevajadzīgu enerģijas patēriņu un CO2 izmešus atmosfērā.

Nododot papīru, stiklu un plastmasu pārstrādei, gadā ietaupām apmēram 2900 litrus ūdens, 14 datoru patērēto elektrību un divus kokus.

INTERESANTI izmēģināt!


Gunita iesaka: pirms izmest sulas vai citu tetrapaku, der uz mirkli apstāties. No tās var pagatavot jokainu maciņu. Gan tā tapšana, gan pats maciņš īpaši patīk bērniem. Ideju ieteikusi kolēģe Madara, kura pašlaik strādā par brīvprātīgo Jaunzēlandē.

1. Tetrapaku pilnībā iztaisno, kārtīgi izskalo, izžāvē. Ar asām šķērēm nogriež pakas augšējo un apakšējo malu.

2. Ieloka uz iekšu sānus.

3. Uzloka apakšmalu līdz pusei.

4. Pārgriež sānus līdz pusei, lai maliņas var nolocīt uz priekšu un aizmuguri. Nogriež lieko sānu daļu.

5. Priekšējo nolocīto maliņu apgriež tā, lai var iebāzt viducī, tas kalpos kā stiprinājums.

6. Pārloka pāri virsējo malu – maciņš gatavs. Apsien ar lenti vai veido aizdari – izdur caurumiņus un izver cauri aukliņu.

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+