Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. oktobris, 2015
Drukāt

Slimība caur iekšējās pasaules prizmu. Tipiskākās reakcijas uz ilgstošu slimošanu

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Ikviena nopietna slimība –  ar to es nedomāju iesnas, bet patiešām smagu saslimšanu, kas būtiski ietekmē dzīvi, rada dažādus ierobežojumus vai pat apdraud dzīvību –, nenoliedzami izsit mūs no ierastajām sliedēm, jo nākas veikt izmeklējumus un procedūras, tikties ar ārstiem, lietot medikamentus vai ievērot diētu, mainīt ikdienas dzīves ritmu, ieradumus, bet dažos gadījumos pat attiecības ar tuviniekiem un darba kolēģiem. Taču no tā, kā izturēsimies pret šo faktu, turklāt nevis pirmajās dienās, bet ilgtermiņā, kā rīkosimies, bieži vien atkarīga mūsu nākotne.

36,6 °C konsultante LADA STOLIGVO, psihiatre

Reakciju paredzēt nevar

Personības pamatā ir iedzimtas īpatnības, jau šūpulī ielikti neirobioloģiskie mehānismi, tostarp temperaments. Savukārt raksturs ir mūsu individuālās psiholoģiskās īpašības, kas veidojas audzināšanas procesā un nosaka uzvedības, izturēšanās individuālo stilu. Cilvēka raksturs ir ļoti sarežģīta sistēma, to ietekmē arī vide, attiecības ar ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem. Bērns to pārņem un turpmākajā dzīvē attiecīgā veidā reaģē, tātad reakciju stereotipi mūsos ielikti audzināšanas procesā.

Arī turpmākās dzīves laikā dažādu notikumu, dzīves sarežģījumu, saslimšanas ietekmē var veidoties rakstura nianses, savdabība. Un, lai gan pāršķirstot psiholoģijas grāmatās, varam samērā precīzi noteikt gan sava temperamenta, gan rakstura tipu, piemēram, sensitīvais, pedantiskais vai narcistiskais, nonākot krīzes situācijā, tas ir, saskaroties ar slimību, kas būtiski ietekmēs vai pat apdraudēs turpmāko dzīvi, mūsu reakcija bieži vien ar to nesaskan vai ir pilnīgā pretrunā. Tā nav pat atkarīga no izglītības un dzīves pieredzes. Runa nav par pārdzīvoto šoku ārsta kabinetā, uzzinot, piemēram, par ļaundabīgo audzēju, kura dēļ, iespējams, nevarēs dzīvot tik ilgi, kā cerēts, vai cukura diabētu, kura dēļ jāmaina visa ierastā dzīves kārtība – ik dienu jāinjicē insulīns vai jālieto zāles, jākontrolē cukura līmenis, jāmaina ēdienkarte. Runa ir par reakciju, kas seko pēc tam, ietekmē uzvedību turpmāk un ilgst nedēļas vai pat mēnešus. Pirms cilvēks nav saslimis, šo reakciju ir grūti prognozēt. Piemēram, kāds, kurš visu mūžu bijis trauksmains, neirotisks, nomākts vai depresīvs, saskaroties ar slimību, to var uztvert harmoniski un nosvērti. Bet var būt arī otrādi – ļoti pozitīvi noskaņots, nosvērts un dzīvespriecīgs cilvēks, uzzinājis par slimību, var kļūt apātisks vai emocionāli nestabils un neprognozējams.

Kas ietekmē reakciju uz saslimšanu

Pirmkārt, diagnoze. Otrkārt, nākotnes perspektīvas, kā slimības ietekmē mainīsies fiziskās pilnvērtības izjūta un ārējais izskats. Piemēram, dažām sievietēm doma par to, ka, ārstējot krūts vēzi ar tradicionālām metodēm, var ciest sievišķīgā pievilcība, liek meklēt dziednieku un citu brīnumdaru palīdzību. Treškārt, pārmaiņas sabiedriskajā stāvoklī un lomu sadalē ģimenē (daļa cilvēku nespēj būt atkarīgi no citiem). Ceturtkārt, ar saslimšanu saistītie ierobežojumi un neērtības, piemēram, visu atlikušo mūžu jānēsā stomas maisiņš. Piektkārt, nepieciešamība ārstēties gan ambulatori, gan slimnīcā. Sestkārt, individuālās rakstura iezīmes, kas saslimstot var palīdzēt, bet var arī traucēt.

Ļoti svarīgi ir tas, kā iekšēji iztēlojamies savu slimību, kā izskaidrojam paši sev, kāpēc esam saslimuši. Priekšstats par slimību veidojas mūsu iekšējā pasaulē, kura sastāv no sarežģīta uztveres, sajūtu, emociju, afektu, konfliktu, psihisku pārdzīvojumu un traumu apvienojuma. To ietekmē gan pats saslimšanas fakts, gan mūsu izglītības un intelekta līmenis, gan dažādi sociālekonomiskie faktori. Piemēram, cilvēki ar mistisku domāšanas ievirzi slimību reizēm iztēlojas kā sev uzliktu pārbaudījumu, sodu vai pat lāstu, ko viņi izprovocējuši ar sliktām domām, negatīvām emocijām vai nepareizu rīcību. Tāds priekšstats var mudināt izvairīties no ārstēšanās, pilnībā nodoties savai slimībai, kļūstot par profesionālu cietēju. Ja saslimšanu uztver kā izaicinājumu, cilvēks ar to cīnās vai, gluži pretēji, jūtas apdraudēts un vēršas nevis pret slimību, bet gan apkārtējiem faktoriem, piemēram, ārstiem.

Reakcija būtiski ietekmē ārstēšanas rezultātu. Piemēram, ilgstoši noliedzot savu kaiti, varam to ielaist, neievērojot ārsta rekomendācijas – padarīt smagāku slimības norisi vai iedzīvoties komplikācijās, bet, nemitīgi ieklausoties sevī un katrā organisma norisē saskatot slimības simptomus, pilnvērtīgi neizbaudām to, ka esam atguvuši veselību, vai ar terapijas palīdzību spējam veiksmīgi kontrolēt slimību.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+