Jānis Peters
Jānis Peters
Foto: Timurs Subhankulovs

“Sarūgtina mūsu vēsturnieku pieļautās kļūdas.” Jānis Peters par 1990.gadu 28

Jānis Peters LR pastāvīgais pārstāvis (1990–1991), vēstnieks (1991–1997), “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Lasīt citas ziņas

Savdabīga loma ceļā uz demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas atgūšanu bija Latvijas Republikas Pastāvīgajai pārstāvniecībai Maskavā, Čapligina ielā 3.

Pirms kara šajā namā, vardarbīgi pārtraukta, beidza darboties Latvijas likumīgā sūtniecība, kuru vadīja pēdējais Latvijas diplomātiskās misijas vadītājs Maskavā sūtnis Fricis Kociņš.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņu 46 gadu vecumā pēc Latvijas okupācijas arestēja un nošāva 1941. gadā.

Otrajā pasaules kara laikā sūtniecībā tika izvietota padomju iestāde, ko oficiāli sauca “Latvijas PSR Ministru Padomes Pastāvīgā pārstāvniecība pie PSRS Ministru Padomes”.

Plāksne ar šādu uzrakstu rēgojās Čapligina ielā līdz 1990. gada vasaras sākumam, kad, balstoties uz 4. maija Neatkarības deklarāciju un no jauna izstrādāto Pārstāvniecības nolikumu, tika nodibināta Latvijas Republikas Pastāvīgā pārstāvniecība.

Tā kā Latvijas Republikas jaunais parlaments un Ministru padome juridiski neuzskatīja Latviju par PSRS sastāvdaļu, mūsu valsts sāka īstenot praktisku kontroli pār ēkām un teritoriju valsts iepriekšējā sūtniecībā Maskavā.

Paši noteicām arī Pārstāvniecības darba saturu un galveno mērķi – tātad neatkarības atgūšanu, kā to paredzēja Augstākās padomes 4. maija dokuments un Tautas frontes izveidotā valdība.

Andrejs Saharovs (no labās) un Jānis Peters Kremlī Tautas deputātu kongresa starpbrīdī 1989. gadā. “Latvija – tas ir svarīgi,” sasveicinoties saka akadēmiķis.
Foto (Gunārs Janaitis) no J. Petera privātā arhīva

Jārēķinās ar “dubultvaru”

Tā kā visai Latvijai pēc 4. maija, arī mūsu jaunajai pārstāvniecībai, protams, bija jārēķinās ar “dubultvaru”, kas veidojās, sākoties t. s. republiku suverenizācijai, kad veidojās jaunā un centās saglabāties vecā vara. (Pat PSRS, kur pēc vēlēšanām Krievijas Federatīvajā Savienotajā Republikā nu bija divi prezidenti – Gorbačovs un Jeļcins. Pēdējais pasludināja KPFSR likumdošanas prioritāti pār PSRS likumiem. Kas vairs palika savienībai? Kremlis, PSKP CK ēka un nomenklatūra. Bet arī tā bija nesaprašanā, kura prezidenta varai piederēt.)

Sarūgtina gan mūsu lielisko vēsturnieku pētījuma “Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā” 3. sējumā pieļautās kļūdas un neprecizitātes.

Lasot šo vēsturnieku tekstu, kurā teikts, ka vēl toreiz pašdeklarētajai Latvijas Republikai it kā būtu bijis pastāvīgais pārstāvis pie PSRS Ministru Padomes, rodas dīvaina sajūta.

Reklāma
Reklāma

Absolūts aloģisms. Vai tad grūti bija pāršķirstīt dokumentus par jaunu Pārstāvniecības statusa radīšanu un cita Pārstāvja iecelšanu 1990. gada maijā tūlīt pēc padomju ierēdņa atcelšanas, kurš bija Latvijas PSR nomenklatūrists un nekad nav ticis Tautas frontes atbalstīts, pat ne apspriests.

Šādi vēsturnieku konstatējumi vienā mierā un šķietami aksiomātiski it kā piekrīt PSRS prezidentam, kurš 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarāciju pasludina par nelikumīgu.

Vēsturnieku teksts gan neapšauba, ka Latvija top par neatkarīgu valsti, bet ka tās pārstāvji ārvalstī joprojām it kā ir palikuši ārvalsts dienestā, tātad – PSRS.

Latvijas Republikas Pārstāvniecība taču 1990. gada vasarā vairs nebija hotelis, kurā izguldina, paēdina, padzirdina “mūsu republikas” (kā saucām padomju Latviju) funkcionārus.

Lasot ārpolitikas vēsturi, šajā gadījumā vietā ir sakāmvārds “paši pūšam, paši degam”. Es šo piemēru bez ļaunuma piesaucu tikai tādēļ, ka Latvijas valstiskuma atjaunošanas periods netiek pētīts, īpaši norises aiz Latvijas robežām (un vēl īpašāk PSRS un KF teritorijā).

Arī puča dienās 1991. gada augustā uz Maskavu neatlidoja neviens Latvijas vēsturnieks. Bet lidmašīnas kursēja vairākas reizes diennaktī, un nekādas vīzas nebija vajadzīgas vēl ilgi.

Jā, nelaiķis Indulis Ronis pēc kādām trim nedēļām gan ieradās un nu jau Jeļcina Krievijā strādāja Lubjankas arhīvā.

Pūlī pie Krievijas “Baltā nama”, no kura Jeļcins starptautiskā mērogā vadīja pretošanos PSRS pučistiem, bija dzirdamas angļu, vācu, franču u. c. valodas.

Tas liecināja par pasaules ziņu aģentūru, preses, radio un televīzijas klātbūtni. Briti pat filmēja no kādas augstceltnes jumta.

Oficiāla atklāšana ar karogu

Tā saucamā dubultvara dažādās PSRS teritorijās pārejas periodā bija neizbēgama. Modernajā un kodolbīstamajā pasaulē nedrīkstēja atkārtot Kauguru nemierus vai Piektā gada pārsteidzīgos un postošos dumpjus.

To labi saprata lielvalstu valdības, īpaši ASV, Lielbritānija, Francija u. c. Pakļautās tautas gan ar šādu politiskās attīstības vilcināšanu nebija īsti mierā.

Mēs, jaunie un nediplomētie diplomāti, jau no pirmās Pārstāvniecības darbadienas sākām ārpolitiskas un diplomātiskas aktivitātes PSRS iekšienē.

Es pat tā saucamo štatu sarakstu izveidoju kā vēstniecībās – 1. sekretārs, 2. sekretārs, preses atašejs utt.

Pirms sameklēju nākotnes diplomātus (bijām pārliecināti, ka pārstāvniecība agrāk vai vēlāk būs vēstniecība), tūlīt likvidējām plāksni ar veco un, mūsuprāt, nelikumīgo nosaukumu.

Pie fasādes piestiprinājām jauno nosaukumu, starpkaru neatkarīgās Latvijas ģerboni, pacēlām sarkanbaltsarkano karogu, pa Maskavu un PSRS jeb Krievijas Federatīvās Savienotās Republikas teritoriju pārvietojāmies automašīnā ar standartu nacionālās krāsās. Uzcēlām pārstāvniecības dārzā koka baznīciņu jeb kapelu, speciāli iekopām vēstniecības dārzu ainavu arhitektes Anitas Neilandes vadībā, nodibinājām kori “Tālava”.

Baibas Peteres aizbildniecībā tika atvērta vēstniecības skoliņa, kur Maskavā dzīvojoša latviešu muzikoloģe Guna Goluba mācīja bērniem latviešu mūziku, ātri vien viņi iemācījās “Dievs, svētī Latviju!”, speciāli no Rīgas regulāri brauca zīmēšanas skolotājs Jānis Anmanis.

Kultūras ministrs Raimonds Pauls uzdāvāja pārstāvniecībai glaunas klavieres, Ivars Strautiņš – tēlnieka Jāņa Bārdas veidotu bronzas eņģeli.

Latvijas valsts karoga pacelšana uzskatāma arī par Latvijas jaunās pārstāvniecības oficiālu atklāšanu. Mācītājs Juris Rubenis iesvētīja sarkanbaltsarkano.

Publiski runu toreiz teica Nobela balvas nominants literatūrā, PSRS prezidenta padomnieks, visā pasaulē tulkotais rakstnieks Čingizs Aitmatovs.

Visu šo Latvijas pārstāvniecības valstiski ārpolitisko un sabiedrisko, nacionāli uzsvērto darbību centrālā (PSRS) valdība izlikās neredzam. Bija Gorbačova laiks.

Viņš vēl ticēja jaunam savienības līgumam, kas, pēc viņa domām, būšot stipri tuvs Eiropas ūnijai. Bet mums bija Tautas frontes stratēģija, ko realizējām kopā ar Latvijas valdību un parlamentu.

Kā sameklēt atbilstošus darbiniekus

Man, protams, sākumā priekšā stāvēja smagas problēmas – ne tikai atlaist no darba, ievērojot, protams, likumību, 95 procentus padomju ierēdņu, bet arī sameklēt citus un atbilstošus darbiniekus (un nākotnes diplomātus).

Ivars Godmanis un ārlietu ministrs Jānis Jurkāns Rīgā man atbildēja, ka viņiem neesot pat viena, ko deleģēt uz Maskavu. Latvijai vispār nebija šādas profesijas darbinieku.

Kur viņi būtu padomju republikā radušies?

Bet gāja laiks, nāca padoms. Pēc tikšanās ar latviešu studentiem, kuri tolaik beidza galvaspilsētas augstskolas, es atradu zelta cilvēkus.

Viņi bija jauni, gudri, starptautiskus mērogus apguvuši, jo lielpilsēta ir lielpilsēta. Ar gandarījumu vēl šobrīd varu konstatēt, ka mani maskavieši, ieguvuši pusotra gada pieredzi Latvijas pārstāvniecībā Padomju Savienībā un vēlāk jau vēstniecībā Krievijas Federācijā, turpināja un arī tagad turpina karjeru gan citās mūsu valsts misijās ārvalstīs, gan Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā.

Viena no Lomonosova Maskavas Valsts universitātes absolventēm pēc darba pārstāvniecībā un vēstniecībā ieņēma vadošus amatus Ārlietu ministrijā, kā arī kļuva par vēstnieci vairākās valstīs, tostarp Ķīnas Tautas Republikā.

Viens no tā laika jaunekļiem pildīja Latvijas vēstniecības 1. sekretāra pienākumus Vašingtonā, maskavieši kļuva par konsuliem utt.

Darbs ar patiesu iedvesmu

Tie bija sākumi. Mūsu pārstāvniecības statuss pusotru gadu, no 1990. gada vasaras līdz 1991. gada beigām, bija šķietami paradoksāls un pat it kā absurds, jo mēs realizējām ārpolitiku un diplomātiju tās megavalsts sistēmā, kurai “de facto” bijām vardarbīgi pakļauti.

Bet mēs strādājām ar patiesu iedvesmu. Pat Žirinovskis mūs nenobaidīja, kad pie pārstāvniecības no smagās automašīnas kravas kastes kliedza – “te nekad nebūs vēstniecība, tikai pārstāvniecība”.

Ne visi toreiz atbalstīja Baltijas tieksmes pēc valstiskuma. Arī Rietumu valstīs gluži ne visi, jo nevēlējās konfliktēt ar vareno PSRS trīs nelielu teritoriju un vēsturiski Romānovu impērijai piederošu zemju dēļ.

Par Baltijas jautājuma norakstīšanu bija pat slavenais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, vēl citi reālisti. Tā sauktā dubultvara jeb dubultspēle mums tomēr palīdzēja, jo mēs, visu trīs Baltijas valstu pārstāvji, bijām arī PSRS Tautas deputāti.

Tas atraisīja rokas ne tikai mums, bet arī legālos kontaktos ar mums ārvalstu diplomātiskajām misijām, kuru Maskavā ir kādi divi simti.

Tas laiks mums nāca par labu arī tāpēc, ka mēs varējām darboties legāli. Gorbačovs savos pirmsākumos centās ievērot pasaules līderiem doto solījumu par tiesiskumu, ko pazīstam kā “glastnostj” (atklātība – kr. val.). Gan es, gan Lietuvas pārstāvis Egidijs Bičkausks un Igaunijas pārstāvis Jiri Kahns rīkojām preses konferences bez jebkāda zemteksta, tikāmies ar padomju līderiem un rietumvalstu valdību locekļiem, parlamentāriešiem, pat augstiem garīdzniekiem, kuri visbiežāk nāca ar priekšlikumiem izlīgt.

Gorbačovam es sešās privātās divsarunās atgādināju par Latvijas neatkarību (to skaitli seši viņš bija atcerējies pats, kad mēģināja atgaiņāties).

Pēc savas iniciatīvas mūs agrā rītā 1991. gada pavasarī uz konsultāciju aicināja Mārgaretas Tečeres pēctecis, Lielbritānijas jaunais premjerministrs Džons Meidžors, divas reizes ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers, ASV kongresmeņi un senatori, visu valstu vēstnieki.

ASV vēstnieks Džeks Metloks jau pašā mūsu darba sākumā nozīmēja amerikāņu vēstniecības 1. sekretāri Džuditi Mandelu par pastāvīgu kontaktpersonu ar baltiešu pārstāvniecībām.

Astoņus gadus pēc kārtas es regulāri vismaz četras reizes mēnesī legāli konsultējos ar Mandelas kundzi. Vēl tagad, brīvības laikā, bijusī amerikāņu diplomāte mūsu ģimeni sameklēja laukos kāda ASV ģenerāļa pavadībā.

Mēs kopīgi atcerējāmies tos dramatiskos un raibos gadus Maskavā.

Seši vēstniecības gadi

Visu nevar izstāstīt. Aiz kadra paliek seši vēstniecības gadi, kas bija it kā mierīgāki, bet arī dramatisma pilni. Tiku iekļauts Latvijas – Krievijas valsts un valdības delegācijās sarunās par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas.

Tas ir atsevišķs un īpašs stāsts ar gandrīz vai detektīva cienīgu izvērsumu.

Gribu lasītājiem atgādināt par tikšanos ar valsts sekretāru Džeimsu Beikeru. Pirmajā tikšanās reizē amerikāņu ārlietu resora vadītājs Baltijas Pārstāvjiem nekā īpaša par mūsu nākotni nepateica.

Skaidrs – kā acuraugu sargāja Rietumu eņģeli Mihailu Gorbačovu un nevēlējās viņu padarīt vājāku tikai dēļ Baltijas prasībām.

Taču otrreiz – 1991. gada 16. martā misters Beikers ASV vēstniecības rezidencē jeb Spasohausā runāja skaidru un gaišu valodu – Baltijai nav jāievēro izstāšanās mehānisms no PSRS, jo Baltija nekad nav tanī iestājusies.

Sapratām, ka pēc asiņainajiem janvāra notikumiem Viļņā un Rīgā ASV prezidents un viņa vadītā administrācija ir atteikušies no gorbicentrisma jeb gorbimānijas.

No visiem ziņojumiem, ko astoņu gadu garumā tiku rakstījis Rīgai, šī manis parakstītā vēsts 1991. gada 16. martā pašam bija vispriecīgākā. Kad kļuvu vēstnieks, sākās cits dramatisms un arī cita rutīna.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.