53 gadus vecā Marta, kura šobrīd mācās 10.klasē, neapmierināta ar skolas prasībām: “Bioloģijā ir jāmācās klonēt peli”
171
Teorētiski viss ir skaisti – piedzimstam, sasniedzam skolas vecumu, ejam skolā, 18-19 gadu vecumā to pabeidzam, mācāmies tālāk vai sākam strādāt… Bet realitātē reizēm viss notiek pavisam citādi.
Tā tas ir arī Martas dzīvē (ētisku apsvērumu dēļ viņas uzvāru neminēšu, taču viņas personība man ir zināma). Viņai šobrīd ir 53 gadi, un viņa mācās vidusskolā. Kā tā ir sanācis un kā viņa vērtē izglītības sistēmu, uzzinājām no pašas Martas.
Pirmais un lielais jautājums, kas rodas, kā tas tā ir sanācis, ka sieviete tikai šobrīd mācās 10 klasē.
Stāsta pati Marta: “Būtu to izdarījusi jau agrāk, taču tad mācīties varēja tikai klātienē, bet man bija mazs bērns, kopjami vecāki un nevarēju izbraukāt uz mācībām, tas bija sarežģīti. Nu, nesanāca. Un man arī nepietrūka vidējās izglītības, strādāju, rūpējos par ģimeni, taču pēdējā laikā darbavietā šī tēma aktualizējās, sāka prasīt izglītību, tāpēc iestājos tālmācības vidusskolā.”
Viņai, kā pieaugušam cilvēkam mācoties 10.klasē, ir virkne pārdomu par izglītību un tieši tālmācību, par iespējām cilvēkiem, kas vairs nav padsmitnieki, iekļauties šajā sistēmā.
“Man būtu ierosinājums Izglītības ministrijai saistībā ar cilvēkiem, kuri cenšas iegūt vidējo izglītību 40-50-60 gadu vecumā un nepretendē tālāk iegūt arī augstāko izglītību, pamainīt programmu un izņemt no tās absurdas prasības. Pēc 12 stundām darba man vairs nav skaidrs, kāpēc man bioloģijā ir jāmācās klonēt peli vai kukaini, pie tam to darot komandā. Reizēm šķiet, ka man ir jāīrē vesela laboratorija, lai to izdarītu. Un kā es varu strādāt komandā, ja pat īsti nezinu savus klasesbiedrus?”
Līdzīgi uzdevumi esot arī matemātikā un fizikā – jāizstrādā pētnieciskie darbi, jākomunicē ar klasesbiedriem, kas pilnu slodzi strādājošam cilvēkam ir visai apgrūtinoši.
“Latviešu valodā un literatūrā ir jāraksta domraksts – uzruna jauniešiem 300 vārdos. Sportā jāfiksē 15 fotogrāfijas, kurās veicu noteiktus vingrinājumus. Ja neprotu peldēt, ir jāiet uz baseinu, jāfotografē arī tur. Tas nav īsti atbilstoši cilvēkiem, kam ir vairāk par 20 un 30 gadiem.”
Martai jau šobrīd esot sajūta, ka vidējo izglītību viņai tā arī neizdosies iegūt. Kāpēc?
“Atļauties nestrādāt, kamēr mācos, šajā vecumā vairs nevaru, taču katru dienu notiek Zoom konsultācijas, stundas, jāmācās ir daudz, man nākas daudz ko no tā visa kavēt. Manā klasē ir 534 skolēni, puse no viņiem ir 15-18 gadus veci, 32 ir virs 50 gadu vecuma. Klases audzinātāja mudina, lai pabeigtu mācības ātrāk, ņemt atsevišķos priekšmetos privātskolotājus, kas, protams, ir par maksu un to ne katrs var atļauties.”
Situāciju sarežģī fakts, ka Martai darbā mēdz būt arī naktsmaiņas: “No sākuma visu bija vieglāk apvienot, taču tagad man pēc naktsmaiņas ir nedaudz jāatpūšas, pēc tam veltu laiku mācībām. Klausos lekcijas, pildu uzdevumu, reizēm jāpārtaisa darbi, jo tie nav pareizi noformēti. Jā, arī tam ir nozīme!”
Kopumā gan Marta padoties neplāno: “Pagaidām neuztraucos – ja pavasarī nepārcels uz 11.klasi, ir jau vēl citas tālmācības skolas, kurās var iestāties.”
