Cīņai par varas kumosu gatavo jaunas partijas 0
Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks un citi viņa kolēģi veidos partiju, kuras ideoloģija derēšot visiem rīdziniekiem. Ieceri pārtapt par partiju neslēpj arī finansiāli labi nodrošinātā biedrība “Latvijas attīstībai” ar Einaru Repši priekšgalā.
Kaut ko kreisu veidot gribētu “Saskaņas centra” dumpinieks Armands Strazds un ieilgušos patvēruma meklējumos klīstošie Anša Dobeļa sociāldemokrātiskie jaunieši. Un, protams, Lindermans un Osipovs, kuri nu varētu sākt tērēt referenduma “uzkrājumus”, ja vien tiktu pie Latvijas pilsonības, – savus politiskos plānus viņi apspriedīšot kongresā aprīlī. Kā intervijā interneta portālam “IMHOclub.lv” prognozējis “Saskaņas centra” līderis Jānis Urbanovičs, viņš redz, ka ap rudeni “latviešu politiskajā spektrā parādīsies vismaz trīs jauni spēki”, būšot arī “krievu projekts”. Jaunās partijas startēšot Rīgas pašvaldības vēlēšanās, “lai izmēģinātu spēkus”. Lai arī jauni politiskie veidojumi tagad tiek piedāvāti vairumā un pat to organizatoriskā formula ir kopumā līdzīga (vispirms biedrība, kas pārtop par partiju), vienota iemesla šīm aktivitātēm nav, ja vien par tādu neuzskata cīņu par varu (vai vismaz kumosu no tās).
Kādam tas ir personīgās politiskās nākotnes jautājums, kādam neapmierinātība ar pašreizējo spēku sadalījumu vai ideoloģisko ievirzi. Arī pēkšņi iezīmējies vakuums, ko veicinājis vairāku agrāk varenu partiju (Tautas partija, LPP, “LC”) noiešana no skatuves, Zatlera partijas neveiksmīgais sākums un arī “SC” izaicinoši nomestā maska, kas tagad tiek ātri rauta atpakaļ.
Aptaujas rāda, ka atkal strauji audzis to vēlētāju skaits, kuri nezina, par kuru politisko spēku balsotu vēlēšanās un vai vispār tajās piedalītos. Tomēr vieglums, ar kādu Latvijā top un zūd partijas, lielākoties tā arī nespējot piepildīt uz tām liktās cerības, mudina domāt, ka vaina nav tikai mūsu iedzīvotāju sapņainajā psiholoģijā, bet arī likumos, kas regulē šo procesu. Lai nodibinātu jaunu partiju, ir nepieciešami 200 pilsoņi, kuru paraksti notariāli apstiprināti. Senāki mēģinājumi palielināt šo skaitu vienmēr sastapušies ar lielu pretestību un parasti tiek saukti par nedemokrātiskiem. Lai gan patiesībā šī prasība veicina tieši to, ka partijas veidojas kā elitāri “projekti” vai savdabju pulciņi, jo nav jādomā par jaunu biedru plašāku piesaisti. Protams, šobrīd priekšlikums palielināt partijas reģistrācijai nepieciešamo minimālo biedru skaitu tiktu uztverts kā apzināta šķēršļu likšana potenciālajiem konkurentiem. Tomēr runāt par partiju sistēmas pilnveidošanu un uzlabošanu agri vai vēlu vajadzēs, jo diez vai atradīsies daudz tādu, kas piekritīs apgalvojumam, ka šajā jomā mums viss ir labākajā kārtībā.
