Visi jautā, vai Putins uzbruks NATO, bet pētnieks norāda: Krievija jau divus gadus veic nepārprotamas darbības 0
Krievija jau divus gadus īsteno grūti pierādāmu kampaņu pret NATO valstīm – sabotāžu, kabeļu bojāšanu, kiberuzbrukumus un citas darbības, kuru mērķis ir palikt zem sliekšņa, kas liktu aliansei reaģēt vienoti, norāda kāds pētnieks.
Kā norāda portālā “National Security Journal”, NATO šo tendenci novēro un atzīst, ka pietiekami nopietna hibrīdkampaņa teorētiski varētu sasniegt līmeni, kad būtu jāapsver reakcija saskaņā ar 5. pantu. Tomēr alianse līdz šim nav skaidri noteikusi, kurā brīdī atsevišķi incidenti kopumā kļūst par vienotu uzbrukumu.
Krievijas hibrīdkarš – darbības zem kara sliekšņa
Pēc Ukrainas dronu triecieniem Maskavas reģionam atkal izskanējuši jautājumi – vai Vladimirs Putins varētu atriebties, vēršoties pret NATO valstīm?
Taču, pēc eksperta domām, jautājums nav par to, vai Krievija “nākamreiz” sāks uzbrukumu NATO. Maskava jau ilgstoši izdara spiedienu uz aliansi, izmantojot tā saukto hibrīdkaru – sabotāžu, infrastruktūras traucēšanu un kiberoperācijas.
Tieša militāra sadursme ar NATO būtu ārkārtīgi riskanta Krievijai, jo tas nozīmētu konfliktu ar daudz spēcīgāku pretinieku. Tāpēc Maskava izvēlas darbības, kuras iespējams noliegt un kuru pierādīšana ir sarežģīta.
NATO šādas aktivitātes uzrauga. Aliansē darbojas īpašas struktūras, kas analizē hibrīdos draudus, un NATO ir paziņojusi – pietiekami nopietna hibrīdkampaņa teorētiski varētu tikt uzskatīta par bruņotu uzbrukumu, kas ļautu apsvērt 5. panta piemērošanu.
Tomēr galvenais jautājums joprojām paliek neatbildēts: cik daudz dažādu incidentu ilgākā laika posmā ir nepieciešams, lai tos uzskatītu par vienu koordinētu uzbrukumu?
Bojātie kabeļi, kuģi un pierādījumu problēma
Viens no visvairāk apspriestajiem piemēriem ir Baltijas jūras infrastruktūra.
Kopš 2023. gada oktobra Baltijas jūrā ir bojāti vismaz 11 zemūdens kabeļi un cauruļvadi. Vairāki incidenti saistīti ar kuģiem, kas pārvadājuši Krievijas kravas vai kuģojuši no Krievijas ostām.
Pēc šiem gadījumiem NATO izveidoja operāciju “Baltic Sentry”, kuras mērķis ir pastiprināt kritiskās infrastruktūras aizsardzību Baltijas jūrā.
Tomēr gandrīz nevienā gadījumā nav iegūti neapstrīdami pierādījumi, ka konkrētu bojājumu būtu pavēlējusi Krievijas valdība.
Piemēram:
Somijas tiesa izbeidza lietu pret tankkuģa “Eagle S” apkalpi, jo prokuratūrai neizdevās pierādīt, ka enkura vilkšana gar jūras dibenu pie Igaunijas krastiem bija apzināta sabotāža.
Zviedrijas izmeklētāji neatrada pārliecinošus pierādījumus, ka kuģis “Yi Peng 3” tīši sabojāja kabeļus.
Saistībā ar “Balticconnector” gāzesvada bojājumu 2023. gadā turpinās juridiskie procesi.
Fiziskais fakts lielākoties ir skaidrs – kuģi vilka enkurus, kabeļi tika pārrauti. Taču galvenais neatbildētais jautājums ir: vai tas bija negadījums vai apzināta operācija?
Krievijai ir speciālas vienības, piemēram, dziļūdens izpētes struktūras, kas spēj veikt zemūdens operācijas. Taču pati spēja veikt šādas darbības vēl nepierāda, ka tās konkrētajos gadījumos ir izmantotas.
Polijas piemērs – jau ir notiesājoši spriedumi
Spēcīgāki pierādījumi par Krievijas iespējamu iesaisti ir atrodami Polijā.
Polijas tiesa notiesāja trīs cilvēkus par dalību organizētā sabotāžas tīklā, kas darbojies Polijā un Baltijas valstīs.
Polijas un Lietuvas amatpersonas iepriekš norādījušas, ka ar Krievijas atbalstu varētu būt saistīta arī 2024. gada ugunsgrēku sērija, tostarp ugunsgrēks tirdzniecības centrā Varšavā un IKEA veikalā Viļņā.
Atšķirībā no zemūdens kabeļu gadījumiem šeit ir tiesas spriedums un konkrētāki pierādījumi.
NATO redz draudus, bet nav noteikusi robežu
NATO nav akla pret notiekošo. Sabiedroto izlūkdienesti regulāri apmainās ar informāciju.
Problēma ir tā, ka nav publiski noteikta skaidra robeža – kad daudzi atsevišķi incidenti kopā kļūst par pietiekami nopietnu uzbrukumu, kas prasa kolektīvu reakciju.
Lēmumus NATO pieņem Ziemeļatlantijas padome, kur nepieciešama dalībvalstu vienprātība.
Taču nav publiski pateikts, kādi tieši apstākļi liktu aliansei pāriet no izmeklēšanas uz konkrētu rīcību.
Kāpēc NATO nepasaka precīzu “sarkano līniju”? Tam ir iemesls. Ja NATO publiski noteiktu konkrētu slieksni, Krievija varētu izmantot šo informāciju kā rokasgrāmatu – cik tālu iespējams iet, nepārkāpjot robežu.
Taču arī neskaidrībai ir savi trūkumi. Tā ļauj katru jaunu incidentu aplūkot atsevišķi un teikt: “vēl nav pietiekami nopietni”.
Kas notiks tālāk?
Tiešie Krievijas un Ukrainas kara notikumi bieži pazūd no ziņu virsrakstiem pēc dažām dienām. Taču lielākais jautājums nav tikai par iespējamu atklātu Krievijas uzbrukumu NATO.
Daudz ticamāks scenārijs ir tas, ka turpināsies tas, kas jau notiek:
vēl viens bojāts zemūdens kabelis;
vēl viens kiberuzbrukums;
vēl viena sabotāžas epizode;
vēl viena izmeklēšana bez skaidra vainīgā.
NATO jau redz kopainu un saprot, ka pastāv noteikta tendence. Taču alianse vēl nav publiski definējusi, kādai jābūt Krievijas cenai par šādu darbību kopumu.
