FOTO. Latvieši var! Vēl pērn rudenī vecajā vagonā iekšā auga koks, bet nu tas pārtapis par omulīgu kafejnīcu Gulbenē
103
Linda Kļaviņa dzīvo Gulbenes novadā un ar turienes bānīti jau kādu laiku ir laba pazīstama – no 2018. gada viņa vadīja ekskursijas Alūksnes bānīša stacijā un labi iepazina tā darbības principus un vēsturi, tāpēc likumsakarīgi, ka idejas raisījās…
“Ar ģimeni bijām atvaļinājumā Ēģiptē, un atpūta acīmredzami dod jaunas idejas un iedvesmu. Domāju par bānīti, par to, kā tā tuvumā būtu vajadzīga kāda kafejnīca, lai ekskursantiem būtu kur ieturēt maltīti. Sākumā gribēju furgonu. Domāju, kur to ņemt, bet tad vienā brīdī sapratu, ka tas nav interesanti,” par to, kā viss šis projekts sācies, stāsta Linda.
Un tā viņa nonākusi pie idejas, ka varētu paņemt vecu kravas vagonu, to atjaunot un ierīkot kafejnīcu. Vīrs gan sākotnēji bijis skeptisks, rosinājis labāk izvēlēties furgonu, taču Linda tā iedegusies par ideju, ka nav likusies mierā. Bez tam – licies pavisam vienkārši – atjaunot vagonu.
Jau no Ēģiptes viņa uzrakstījusi vēstuli Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centram, informējot, ka vēlas parunāt par iespējām izveidot ēdināšanas iestādi stacijas rajonā. Drīz pēc atgriešanās no ceļojuma jau devusies apskatīt vecos vagonus, taču to stāvoklis bijis briesmīgs.
“Konkrēti šis vagons bija labākais, bet tajā iekšā auga koks. Bet tik un tā likās, ka būs vienkārši, un ķēros pie darba,” stāsta apņēmības pilnā Linda.
Priekšā gan bijusi ziema, kad tika kārtotas visas formalitātes, kas izrādījušās ne tuvu vienkāršas. Bija jāatrod zeme, jārisina inženierkomunikāciju jautājumi, vien jūnijā izdevies visu sakārtot. Diemžēl kanalizāciju un ūdensapgādi konkrētajā vietā nebija iespējams sakārtot, tāpēc nolemts to risināt līdzīgi kā treileros – ūdeni piegādājot kannās. Pašvaldība pievilkusi trīsfāzu elektrību.
Sniegs Gulbenē bijis patiešām biezs, tāpēc vēl martā, kā tas sākotnēji bija iecerēts, darbs pie vagona restaurēšanas nevarēja sākties, jo tieši uz tā bija izveidots sniega krāvums. Marta beigās beidzot izdevās vagonu no vietas izkustināt. Varēja sākties nojaukšana.
Nojaukšana esot noritējusi ātri. Pēc tam viss tika notīrīts ar smilšu strūklu, krāsots ar aizsargkrāsu. Darbus veikuši paši, taču pamanījuši, ka vairākās vietās būs nepieciešams piemetināt, salabot konstrukcijas, tā nolemts turpmākos darbus uzticēt profesionāļiem, un vagons aizvests pie meistariem uz Liteni.
Procesa gaitā vairākas metāla detaļas tika nomainītas, darba bijis daudz, taču profesionāļu komanda visu paveikusi lieliski.
“Un tad jau bija jāsāk domāt par pārvešanu uz Gulbeni. Tā bija stresaina diena, jo man bija bail, ka vedot kaut kas var tikt sabojāts. Piesaistījām smago tehniku, lielo ceļamkrānu, un viss izdevās!”
Pēc tam jau varēja sākties šķietami patīkamākā daļa – tika tapsēti vecie tramvaja soli, izveidota lete, galdi, kāpnes pie vagona. Liels atbalsts te Lindai bijusi viņas draudzene, kura ir interjera dizainere un izveidojusi vizualizācijas, kā vagona iekārtojums varētu izskatīties.
Salīdzinoši nesen – 27. jūlijā – vagons vēra durvis. Tieši pirms Gulbenes pilsētas svētkiem. Arī tas gan neizvērtās vienkārši.
“Nostrādājām 3 dienas un nācās vagonu slēgt ciet, jo nebiju rēķinājusies ar tik lielu cilvēku pieplūdumu. Vairs nebija ko tirgot, bija brīvdienas, tāpēc nācās visu slēgt ciet. Tā ir mana vaina, jo nespēju iedomāties, ka vajadzētu iegādāties tik daudz produktu,” atzīst Linda.
Šobrīd atkal viss notiek, kafejnīca “VAGONĀ” ir atvērta katru dienu un priecē apmeklētājus ar savu īpašo noskaņu un dažādiem gardumiem – burgeriem, tortillām, uzkodu platēm, saldējumu, kafiju utt. Pati Linda tur strādā par pavāri un sagādnieci vienlaikus.
“Pagaidām viss ir kārtībā, taču izaicinājumu netrūkst katru dienu, bez tiem laikam neviena uzņēmējdarbība nav iespējama.”
Sarunas noslēgumā enerģiskā sieviete atklāj, ka šis stāsts jau nav tikai par biznesu vien, viņai bijis svarīgi vēl kas: “Gulbene un Alūksne ir vienīgā vieta Baltijā, kur joprojām katru dienu kursē šaursliežu dzelzceļš. Šis rajons, kurā ir stacija, ir viens no pilsētas vēsturiskajiem centriem, taču pat daudziem vietējiem cilvēkiem tas ir pasvešs. Gribu, lai kafejnīca ir vēl viens veids, kā šeit pievērst cilvēku uzmanību arī vilcienam. Cilvēki var te sēdēt, baudīt gardumus un vērot apkārtējo vidi. Te nav nekāda nomale, te notiek aktīva kustība. Prieks, ka jau šobrīd cilvēki nāk un saka, ka sen te nav bijuši, tātad cerētais efekts ir panākts.”
