Interesantākais ir tas, kāpēc ukraiņi izvēlējās tieši šo mērķi: Slaidiņš skaidri pasaka – karš nu beidzot ir atnācis arī pie krieviem 0
Ukrainas dronu triecieni pa objektiem Krievijas teritorijā arvien biežāk skar ne tikai militāro infrastruktūru, bet arī vietas, kuru nozīme ikdienas ekonomikā ir daudz plašāka. NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, komentējot kārtējo triecienu un tam sekojošo lielo ugunsgrēku, TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” norāda – šādi incidenti Krievijas sabiedrībai arvien skaidrāk parāda, ka karš ir atnācis arī pie viņiem.
Video kadros redzams, kā drons ietriecas objektā, pēc kā izceļas plašs ugunsgrēks. Slaidiņš norāda, ka, ja deg noliktava, tajā esošās preces var ļoti ātri aizdegties un uguns var izplatīties milzīgā platībā.
“Tur ir visādas preces, kas deg un aizdedzina visu pārējo,” komentē Slaidiņš, piebilstot, ka šādu ugunsgrēku nodzēst ir ārkārtīgi sarežģīti.
Pēc viņa teiktā, dūmu mākonis bijis tik liels, ka to varēja redzēt pat no kosmosa. Slaidiņš pieļauj, ka konkrētajā objektā varētu būt bijušas arī preces, kas saistītas ar bruņojumu vai militāra rakstura piegādēm, taču uzsver – jebkurā gadījumā trieciens skar milzīgu loģistikas sistēmu.
Runājot par pašu uzņēmumu nozīmi, Slaidiņš norāda, ka “Wildberries” un “Ozon” kopā kontrolē aptuveni 77 līdz 80% no visiem tiešsaistes pasūtījumiem Krievijā. E-komercijas tirgus Krievijā 2025. gadā jau tiek lēsts aptuveni 13 triljonu rubļu jeb ap 167 miljardu ASV dolāru apmērā.
Šajās platformās strādā vairāk nekā miljons pārdevēju. Tas nozīmē, ka runa nav tikai par vienu noliktavu vai veikalu, bet par infrastruktūru, uz kuras balstās ļoti liels mazo uzņēmumu segments.
Slaidiņš uzsver, ka “Wildberries” un “Ozon” nav vienkārši hipermārketi internetā. Tie ir kļuvuši par svarīgu Krievijas mazumtirdzniecības sistēmas daļu. Abi uzņēmumi iekļauti Krievijas 50 lielāko uzņēmumu sarakstā – “Wildberries” atrodas 24. vietā, bet “Ozon” – 41. vietā.
Tiešsaistes tirdzniecības īpatsvars Krievijas kopējā mazumtirdzniecībā jau sasniedz aptuveni 14% un turpina augt. Tieši tāpēc, pēc Slaidiņa teiktā, šādi triecieni laika gaitā var kļūt arvien sāpīgāki.
Krievijas varas iestādēm, viņaprāt, iespējams, ir vienaldzīgi, ja tiek iznīcināti daži termināļi ar precēm. Taču parastajiem cilvēkiem un uzņēmējiem tas ir nopietns trieciens.
“Cilvēkiem tas ir pamatīgs sitiens – pārdevējiem, kuri zaudē preces, strādniekiem, kuri ir spiesti riskēt ar dzīvību, un parastajiem klientiem, kas pieraduši saņemt pasūtījumus nākamajā dienā,” norāda Slaidiņš.
Viņš pieļauj, ka būs interesanti vērot, cik ātri un cik lielā mērā mainīsies cilvēku uzvedība, ja šādi triecieni turpināsies. Noliktavas un loģistikas centri parasti netiek aizsargāti ar pretgaisa aizsardzības sistēmām, tāpēc tie kļūst par ievainojamiem objektiem.
Slaidiņa ieskatā šādi notikumi var ietekmēt arī mobilizācijas noskaņojumu Krievijā. Ja jaunieši redz, ka karš skar arī viņu darba vietas, noliktavas un ikdienas dzīvi, viņi var mēģināt izvairīties no dienesta vai slēpties. Taču vienlaikus šim procesam var būt arī otra puse.
Ja uzņēmumi pārtrauc darbu, noliktavas tiek iznīcinātas un cilvēki zaudē darbu, daļai var palikt maz izvēļu. “Cilvēkiem darba nav – vienīgais, kur varēs iet, būs parakstīt līgumu ar Krievijas Aizsardzības ministriju,” pieļauj Slaidiņš.
Tāpēc viņš šo situāciju raksturo kā “koku ar diviem galiem”. No vienas puses, triecieni parāda Krievijas sabiedrībai kara realitāti un var vājināt drošības sajūtu. No otras – ekonomiskās grūtības var tikt izmantotas, lai cilvēkus piespiestu izvēlēties militāro dienestu kā iztikas avotu.
Slaidiņš secina, ka Krievijas plašā teritorija un milzīgā infrastruktūra arvien vairāk kļūst par ievainojamību. Ja karš skar ne tikai fronti, bet arī loģistiku, e-komerciju, darbu un ikdienas piegādes, tad sabiedrībai kļūst arvien grūtāk uzturēt ilūziju, ka karš notiek kaut kur tālu.
