Kinorežisors Iļja Hržanovskis 2020. gada Berlinālē.
Kinorežisors Iļja Hržanovskis 2020. gada Berlinālē.
Projekta DAU publicitātes foto

“Pašlaik ir ļoti īpašs laiks, kad mainās pasaule.” Saruna ar skandalozā projekta “DAU” režisoru Iļju Hržanovski 0

Diāna Jance,”Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Nosaukti 8 vārdu īpašnieki, kuriem gribot vai negribot sanāk iekulties nepatikšanās 9
Kokteilis
12 biežāk sastopamie ģimenes locekļu tipi. Noskaidro, pie kura piederi tu!
RAKSTA REDAKTORS
Ineses Supes cīņa turpinās: “Kad iznācu no ķirurga kabineta, es apraudājos, jo man gribējās iznākt kā uzvarētājai, bet tā pagaidām nesanāk”
Lasīt citas ziņas

Piektdien, 16. oktobrī, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (“Riga IFF”) tiks izrādīta krievu režisora IĻJAS HRŽANOVSKA un Jekaterinas Ertelas filma “DAU. Nataša”, kas ir daļa no pēdējo gadu skandalozākā un provokatīvākā, arī – visdīvainākā un ambiciozākā kinoprojekta.

Iesākumā tā esot bijusi pavisam parasta kinoiecere: 2004. gadā Iļja Hržanovskis nolēma pēc Vladimira Sorokina scenārija uzņemt spēlfilmu par izcilā padomju fiziķa, Nobela prēmijas laureāta Ļeva Landau (1908–1968) dzīvi un darbu. Tomēr sākotnējā ideja režisora un filmas galvenā mecenāta Sergeja Adonjeva vadībā jau drīz pārvērtusies par starpdisciplināru un pastāvīgi mainīgu multimediālu projektu.

CITI ŠOBRĪD LASA
Kā stāsta paši vadītāji, projekts DAU apvieno kino, zinātni, performanci, garīguma meklējumus, sociālos un mākslinieciskos eksperimentus, literatūru un arhitektūru.

DAU, iespējams, ir pēdējo gadu visdīvainākais un ambiciozākais mākslas notikums. Vismaz tā apgalvo tie, kuri pabijuši filmēšanas paviljonos un mēģinājuši izprast notikušo. Skatītāji un filmu kritiķi pārmet, ka pieejamajā materiālā un jau parādītajās kinofilmās pārāk daudz dominē seksuāla un vardarbīga rakstura ainas, taču veidotāji apgalvo, ka tas nav bijis pašmērķis, drīzāk, neko neslēpjot, mēģināts parādīt toreizējo ikdienas realitāti.

“Pirmais kinematogrāfiskais projekts par izolāciju, kas filmēts izolācijā un domāts skatītājiem izolācijā,” tā rezumējot saka pats Hržanovskis.

2009. gada septembrī pamestā peldbaseinā Harkivā (Ukraina) speciāli “DAU” filmēšanai uzbūvēja “Fizikas un tehnoloģijas pētījumu institūtu”. Plašie un funkcionējošie paviljoni tika izveidoti līdzīgi reāli eksistējušajiem slepenajiem pētniecības institūtiem pagājušā gadsimta 50. gadu PSRS. Apjoma ziņā filmēšanas laukums ir visu laiku lielākais filmu komplekss Eiropā.

Trīs gadu garumā “institūtā” dzīvoja un strādāja reāli zinātnieki, to apdzīvoja simtiem rūpīgi izvēlētu dalībnieku – mākslinieki, viesmīļi, policisti, parastas ģimenes, bezpajumtnieki. Kopumā projektā iesaistīja vairāk nekā 1000 cilvēku, kuri ilgāku vai īsāku laiku bija ierobežoti laikā un telpā, režisoram kopā ar pārējiem projekta vadītājiem rekonstruējot nosacīti vēsturiskas attiecības vairākos līmeņos – varas, seksualitātes un zinātniskās daiļrades jomās.

Īsāku vai garāku laika posmu projektā piedalījušies arī daudzi ievērojami zinātnieki, pasaulslaveni māk-slinieki, arī rabīns, pareizticīgo mācītājs un šamanis.

Kopējās izmaksas netiek atklātas, bet vairākos avotos tiek runāts par vismaz 15 miljoniem eiro.

Dalībniekiem bija aizliegtas jebkādas mūsdienu tehnoloģijas, viņi tiešām pameta savu ikdienas dzīvi mūsdienās, lai ceļotu laikā. Apmetās institūtā pēckara PSRS, un, kā saka projekta autori, “notika norobežošanās telpā un laika ziņā paralēlā Visumā”.

Bija izveidota vēsturiska simulācija, kurā viss, sākot ar formas tērpiem un beidzot ar virtuves iekārtām, pārtiku, naudu un pat vārdu krājumu, atbilda Staļina laika priekšmetiem un paradumiem.

DAU institūtam bija pat savs laikraksts ar ikdienas ziņām, kas informēja dalībniekus par tā laika notikumiem, kā arī sava nauda – rublis.

Tagad no visa nofilmētā izvēlēts 700 stundu garš materiāls, kas skatāms interaktīvā digitālā platformā. Kopumā paredzēts izveidot 16 pilnmetrāžas filmas un vēl vairākus kinostāstus, kuros pēta cilvēka uzvedību personiskajā, sociālajā un profesionālajā jomā totalitārā režīma laikā un absolūtā brīvības trūkumā.

Pirmās filmas jau ir gatavas, un, lai gan projekta neparastums izraisījis visdažādāko emociju gammu gan skatītājos, gan kino profesionāļos, šī gada Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā pirmās projekta filmas “DAU. Nataša” operators Jirgens Jirgess ieguva “Sudraba lāci” par izcilu māk-sliniecisko sniegumu.

Reklāma
Reklāma

Gaidot Rīgas Starptautisko kinofestivālu, “Kultūrzīmēm” radās iespēja telefonintervijā izjautāt režisoru Iļju Hržanovski. Pēc “DAU” filmēšanas pabeigšanas viņš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Londonā.

– Kas mūsdienu cilvēkiem likās aizraujošs, lai piedalītos šāda apjoma un ilguma projektā? Slava? Piedzīvojums?

I. Hržanovskis: – Es nedomāju, ka projekta dalībnieki ilgojās pēc slavas vai piedzīvojuma, viņi gribēja iegūt pieredzi. Jāuzsver, ka pieredze padomju sistēmā nekad nav bijusi ne slava, ne piedzīvojums, varbūt atskaitot dažiem pašos revolucionārajos pirmsākumos, vēl – arī tiem, kuri strādāja pašā Komunistiskās partijas virsotnē. Bet pat viņiem tas bija bīstami.

– Kāda bija sajūta, valdot pār tik lielu projektu? Jums esot pārmests, ka izturējāties pret dalībniekiem kā vergturis, taču atbildējāt, ka drīzāk jutāties kā viņu vergs.

– Jā, tā tiešām jutos, jo man bija jākalpo visai mašinērijai.

Biju atbildīgs par visu, kas tur notika, par visām iespējamajām attiecībām starp cilvēkiem, kā arī par to, lai projekts beigtos laikus.

Tā bija ļoti komplicēta producēšanas mašinērija, kas man bija jāpārvalda, ieskaitot ēdiena piegādes, personāžu pārvietošanos, atnākot un aizejot no projekta, kostīmu maiņu… Bija svarīgi uzturēt cilvēkos aizrautību. Tā tiešām bija milzīga mašinērija. Es to biju radījis un kopā ar saviem kolēģiem uzturēju.

– Cik gadu prasīja sagatavošanās projekta realizācijai? Droši vien jūs jau agri pieslēdzāt savu komandu, bet kad jums radās ideja filmēt tik grandiozu darbu?

– Par tik lielu darbu nekad nebiju sapņojis. Bija domāts pavisam citāds uzstādījums, bet ideja mainījās un sagatavošanās periods sākās 2005. gadā, tam sekoja filmēšana. Filmēt pabeidzām 2011. gadā, un daļai materiāla vēl tagad turpinās pēcapstrāde.

– Vai varat salīdzināt DAU “burbuli”, kuru bijāt radījis pats, ar “burbuļiem”, kādos dzīvo mūsdienu cilvēki un kurus ir radījuši sociālie tīkli?

– Nē, es negribētu teikt, ka DAU bija burbulis. DAU bija iespēja paskatīties pašam uz sevi, labāk sevi izprast. Tas bija kā satikties ar sevi citā laikā, ar citādu “es”. Cilvēki ceļoja atpakaļ laikā ar nedaudz izmainītām biogrāfijām. Viss reizē bija gan reāls, gan neīsts. Tā bija iespēja skatīties uz sevi no malas, redzēt savu atspulgu. Taču DAU nav ne mazāks, ne lielāks par citiem “burbuļiem”. Jebkas un jebkur ir burbulis.

– Vai saprotat īsto iemeslu, kāpēc DAU filmas lika aizliegt Krievijā? Cik svarīgi jums pašam būtu bijis, ka tās redzētu arī Krievijas skatītāji? (Krievijā tiesa aizliegusi četras no šobrīd izrādītajām projekta filmām.)

– Man Krievijas skatītāji ir ļoti nozīmīgi. Esmu Krievijas pilsonis, un nav tik svarīgi, ka jau daudzus gadus dzīvoju ārzemēs. Vairākums manu kolēģu ir no Krievijas, DAU galvenokārt tika filmēts Ukrainā ar starptautisku filmēšanas grupu no Krievijas, Ukrainas, Vācijas, Francijas.

Man ir ļoti skumji, ka filmu nav iespējams parādīt Krievijā. Joprojām ceru, ka šo kļūdu drīzumā izlabos.

Tas liekas kā slikts joks – aizliegt filmas, kurās piedalās tik daudzi ievērojami cilvēki. Filmas radīšanā piedalījās pazīstami mākslinieki, vislabākie kino profesionāļi. Fakts, ka filmas var tikt aizliegtas, vairāk liecina par tiem cilvēkiem, kuri tās aizliedz. Bet savā ziņā tā jau ir daļa no stāsta: padomju laikā daudzas filmas bija aizliegtas uz daudziem gadiem, tomēr tad tās kā mākslas darbi atgriezās pie skatītājiem un cilvēki varēja tās redzēt. Tas vienkārši ir laika jautājums.

– Kā jūs pats jūtaties mūsdienu pasaulē? Ko sagaidāt no mākslas tuvā nākotnē?

– Domāju, ir absolūti skaidrs, ka pašlaik ir ļoti īpašs laiks, kad mainās pasaule. Es ticu, ka turpmāk mākslai būs lielāka nozīme nekā 20. gadsimtā un ka māksla atkal kļūs par virzītājspēku, kā tas, piemēram, bija antīkajos, Romas impērijas laikos.

Toreiz māksla bija daļa no cilvēka garīgās un emocionālās pieredzes. Cilvēkiem ir svarīgi to izjust, lai atrastu sevi, un šādas sajūtas nav iespējams uztaustīt ikdienas dzīvē.

Uzskatu, ka dzīvē ir nepieciešama mijiedarbība starp reālām un izdomātām lietām, starp ikdienas un garīgo dzīvi. Ir vajadzīgi arī rituāli, ne vienmēr reliģiskie, bet rituālā kārtība ir ļoti sena kultūras un mākslas tradīcija. Šis reālo un ireālo lietu saplūdums izveido kādu pavisam jaunu realitāti.

Domāju, ka jau tagad robeža starp mākslu un dzīvi pamazām kļūst izplūdusi – piemēram, “Facebook” – tas taču nebija domāts kā māk-slas projekts, bet tagad apvieno cilvēkus un viņu aktivitātēs liela daļa saistīta ar mākslu. Bet, protams, tā nav māksla. No otras puses – varbūt tomēr ir? Tie ir sarežģīti jautājumi: kas ir māksla un kas nav. Sabiedrība pamazām mainās.

– Līdzīgi sabiedrību tagad maina arī tie, kuri bija un ir iesaistīti DAU projektā. Vai jūs vēl joprojām uzturat sakarus?

– Jā, uzturam. Varbūt ne gluži ar visiem, jo tur bija pārāk daudz cilvēku, vairāk par tūkstoti. Daži no viņiem ir mainījuši savu dzīvi: kādi ir kļuvuši par aktieriem, citi ir sasnieguši to, par ko sapņoja, daži ir nomiruši. Tā ir dzīve.

– Pieņemu, ka arī jūs izmainījāt šo cilvēku dzīvi DAU gadu laikā?

– Katrs, pat mazs projekts izmaina dzīvi. Es izmainīju viņu dzīvi, tāpat viņi izmainīja manējo. Taču eksperiments turpinās. Tā dalībnieki tagad skata sevi uz ekrāna, reaģē uz citu skatītāju reakcijām. Rodas pārdomas pēc pārdomām.

– Kad jūs prognozējat šī procesa beigas?

– Domāju, aptuveni apokalipses laikā.

– Vai šajā pasaulē jūtaties droši?

– Gribētu tā justies, bet neviens jau nejūtas drošs. Viss ir tik trausls, nezinām, kāpēc cilvēki mirst, kas ar viņiem notiek, kāpēc dažiem ir sirdslēkmes, kāpēc citi pavada drausmīgus gadus cietumos un gulagā, mirstot pēc tam. Kādiem ir turīga un mierīga dzīve. Dzīve ir ļoti neloģiska.

Tagad gan viss mainās’, un ar lielu aizrautību tam sekoju līdzi. Kā tas ir iespējams, ka viss mainās tik ātri?

Manas dzīves laikā sabruka PSRS, un domāju, ka tā ir viena no visnozīmīgākajām lietām. Tas bija drausmīgs režīms, drausmīga sistēma. Pēc tam mēģinājām būvēt kapitālismu, tad tas sāka grīļoties. Izveidojām Eiropas Savienību, tagad tā kļuvusi diezgan nestabila. Un tā tālāk un tā joprojām.

Tas viss ir ļoti aizraujošs process. Mūsdienās cilvēki ir atvērti, mūsu jaunā paaudze ir pavisam citāda; manam dēlam tagad ir 22 gadi, viņa attiecības ar dzīvi ir pavisam citādas nekā manai paaudzei: ar sabiedrību, ar dabu, arī attieksme pret seksu, pret nāvi. Nākamās paaudzes izdarīs daudz lielu lietu, un iespējams, ka viņiem šī materiālā pasaule vairs nebūs tik nozīmīga.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.