Kā pārvarēt nāves bailes? 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 12. februārim apskatāma Kristiāna Brektes personālizstāde “Arsenāls”.
Nesen atklātā personālizstāde “Arsenāls” (kuratore Elīna Sproģe) tematiski būvēta, pievēršoties nāves tēmai, kas varētu nemaz nelikties nekas ārkārtējs, ja vien ar tēmu nestrādātu “slavenais” Kristiāns Brekte. Vairums tekstu, kas veltīti Kristiānam Brektem, sākas ar frāzēm: skandalozais mākslinieks, provokators un tamlīdzīgi. Tiesa, viņam bieži vien izdevies kādu nokaitināt un aizskart sabiedrībā jutīgus jautājumus vai arī radīt situācijas, kas raisa neizpratni. Brektes mākslinieciskā prakse bieži tiecas pārkāpt robežas viena iemesla dēļ – lai norādītu uz to eksistenci, pievēršoties tabu tēmām un groteskām. Bet, kā Brekte atzīst kādā intervijā, viņš necenšas apzināti izaicināt, vienkārši dara to, kas patīk un liekas interesants. Par provokatīvu kāda darba formu vai saturu padara pati sabiedrība un mediju ažiotāža. Varam pieņemt tādu mākslinieka viedokli, tomēr jāsaka arī, ka Brekte mūs ir pieradinājis par viņu tā domāt un ļauj sevi klasificēt kā provokatoru. Tomēr šī izstāde ir citāda, tajā iezīmējas daudz pieklusinātākas un arī daudz izsvērtākas divdomību un realitātes fragmentu kombinācijas, daudz skaidrāk izgaismojot viņa mākslas atsevišķas iezīmes. Apspēlējot izstāžu zāles vēsturisko un arī tagadējo funkciju, mākslinieks par personālizstādes centrālo asi izvēlējies “ieroču noliktavu”, kas atklātu cilvēka būtību, kāda tā ir apdraudējuma gadījumā un arī nāves priekšnojautās. Jāpiebilst, ka izvērstā tēma netiek saturiski pārslogota, padarīta par kādu apokaliptisku spēku, nāve šeit nav arī melanholiska un netiek interpretēta kā liriska vai eksistenciālu izjūtu piesātināta parādība. Darbu ansamblis mērķtiecīgi veidots kā komentārs informācijas laikmeta cilvēka nāves izpratnei un apsēstībai ar militāro. Kopējais sižets tiek ilustratīvi interpretēts un pat teatrāli pasniegts, un inscenēts pat ar zināmu izklaidējošu raksturu, pastāvot pat tādam kā mazjūtīgumam vai nejūtīgumam kopējā noskaņā.
Izstādes raksturs ļauj to asociatīvi uztvert kā izrādi trīs cēlienos, kur tēli darbojas Brektes inscenētās ainās un skatītājs telpā virzās no vienas instalācijas pie otras. Visas trīs epizodes pavada atšķirīgi trokšņi, tāpat tiek izspēlēti atsevišķi baidīšanās momenti ar pārsteigumiem, tiem, kas laikus nepamana kādā stūrī vai virs durvju ailas glūnošos personāžus. Pirmais “cēliens” ir izstāžu zāles foajē telpa ar milzīgu piepūšamo lelli, kas haotiski raustās gaisa plūsmā. Seko “cēliens” pirmajā zālē ar atšķirīgiem tēliem un situācijām, kurās iejusties, un izrādi pabeidz trešā aina tālākajā gala zālē ar ķēdēs iekārtām benzīna tvertnēm – tajā gluži kā no elektrokardiogrāfa, apstājoties sirdspukstiem, telpu piepilda vienmuļa skaņa.
Izstādi noteikti var dēvēt par sava veida noskaņas instalāciju, kur konstruētajai videi ir pat lielāka nozīme nekā atsevišķiem darbiem. Tomēr ir sekvences, kas ieintriģē un liek vērot acu priekšā notiekošo. Piemēram, asociatīvi piesātināta ir instalācija ar kokli spēlējošu ģindeņa roku. Tāpat Brektes kolekcionētie karavīru un citi fotoportreti, kas pārvērsti sietspiedēs. To veidolus mākslinieks ar savu roku mainījis, personu sejas vaibstos iegleznojot tādas kā nāves maskas. Mani sajūsmināja arī kāds izstādes kataloga atvērums ar fotogrāfiju, kur fiksēts melnā polietilēnā ietīts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas jaunais elektroniskais stends. Visu minēto raksturo jau nobriedusī mākslinieka izteiksmes valodas stilistika, kuras ģenēze un atsauces ir gotikas stils, blekmetāla subkultūra, strītārts u. c., bet teatrālās saknes, kas tik izteikti iezīmē izstādi, jāattiecina uz Brektes scenogrāfa praksi, kas šeit, šķiet, ir ieguvusi patstāvīgu nozīmi vairāk nekā visās viņa iepriekšējās izstādēs – to, visticamāk, noteicis arī izstāžu zāles “Arsenāls” telpas plašums.
