Kārlis Streips: Kremļa agresija pret Ukrainu sākās ilgi pirms konflikta, kuram drīz būs gadadiena 0
24. februārī būs četri gadi, kopš Kremļa barbars uzsāka savu tā dēvēto “speciālo militāro operāciju” Ukrainā.
Tajā vakarā TV24 raidījumu “Vēlais ar Streipu” sāku ar vārdiem “Manas uzrunas temats ir notikumi Ukrainā un iemesli, kāpēc tie ir tik būtiski mums šeit Krievijā.”
Tas bija citāts no Kremļa bosa uzrunas dienu pirms invāzijas sākuma. Varam atcerēties, vairāku mēnešu garumā Krievija pie Ukrainas robežām pulcēja masīvu karaspēku. Pāris dienas pirms iebrukuma Kremlis vienpersoniski paziņoja par “Luganskas Tautas republikas” un “Doņetskas Tautas republikas” atzīšanu par neatkarīgām valstīm.
Tieši tāpat, kā savulaik darīts ar Piedņestru, kas sagrābta no Moldovas, un Abhāziju un Dienvidosetiju, kas atņemtas Gruzijai.
Principā neviena cita valsts pasaulē šo teritoriju “neatkarību” neatzīst. Bet Kremlim tas dod izdevīgu iemeslu apgalvot, ka tajās tiekot apspiestas “krievu tiesības.” Kremlis jau sen sapņo par tā dēvēto “Krievu pasauli.”
Laikā pirms invāzijas pirms gandrīz četriem gadiem konkrēti Amerika bija tā, kura visu laiku apgalvoja, ka tās izlūkdienesti esot izpētījuši, ka invāzija sāksies rīt ap brokastu laiku, ja ne drīzāk.
Tik ļoti prezidenta Džo Baidena administrācija nāca ar šādiem paziņojumiem, ka Ukrainas prezidents bija spiests viņu klusināt: Nu nevajag, prezidenta kungs! Nepiesauciet nelaimi nevietā!
Taču agri no rīta 2022. g. 24. februārī krievu tanki šķērsoja Ukrainas robežu no ziemeļiem un austrumiem, un daudzi cilvēki noticēja, ka pāris dienu laikā tie būs sasnieguši Kijivu, Volodimira Zelenska valdība būs gāzta, un Kremlis sev būs radījis vēl vienu leļļu režīmu, kurš turpmāk nekādas nepatikšanas neradīs.
Pirmā reize, kopš 2. Pasaules kara, kad viena valsts Eiropā iebrukusi citā. Protams, atceroties, ka ģeogrāfiskā nozīmē daļa no Krievijas ir Eiropā, taču mentalitātes ziņā tā atrodas sazini kur, bet tik tālu prom no civilizācijas, cik kāda valsts var atrasties.
Taču jau pirmajās dienās izrādījās, ka “pasaules otra lielākā armija,” par kādu Kremlis nenoguris reklamēja pasaulei, nebija padomājusi par pavisam vienkāršu lietu:
Tankiem, bruņu transportieriem un tamlīdzīgām ierīcēm ir vajadzīga degviela. Tad, kad tanks ir pilns, aparāts var doties uz priekšu. Tad, kad tanks ir tukšs, aparāts vienkārši apstājas.
Tieši tā tas notika ar garu, garu kolonnu, kas Ukrainā bija iebraukusi no Baltkrievijas puses.
Ukraiņi protams zināja, kas tuvojas, un tāpēc viņi novāca visas ceļa zīmes un rādītājus cerībā, ka ienaidnieks apmaldīsies. Tieši tā tas arī notika.
Konflikta pirmo dienu laikā arīdzan bija visādi pierādījumi par individuālu ukraiņu drosmi.
Tajā skaitā par gados vecu sievieti, kura piegāja klāt ienaidnieka karavīram un viņam rokā ielika sauju saulespuķu sēklu ar vārdiem “tad, kad tevis vairs nebūs, vismaz te ziedēs ziedi.”
Sieviete, kura sēdēja uz sava balkona un pamanīja tuvojamies dronu. Paķēra trīslitru burku ar marinētiem tomātiem, meta to, un dronu nogāza zemē.
Tapa vēstīts, ka konflikta pirmajās dienās krievu karavīri klejoja pa apkārtējo vidi, vaicādami, kur varētu atrast degvielu? Lieki teikt, visi ukraiņi pēc kārtas izlikās nesaprotam jautājumu.
Kremļa agresija pret Ukrainu sākās ilgi pirms konflikta, kuram drīz būs gadadiena.
Pagājušā gadsimta 30. gados, kad Ukraina bija PSRS sastāvdaļa, valsts absurdā lauksaimniecības politika nozīmēja masveida badu Ukrainas PSR, kura ietvaros miljoniem cilvēku vienkārši nomira badā.
Pēc PSRS sabrukuma liels jautājums rietumu pasaulei bija par Padomju savienības kodolieroču arsenālu, baidoties, ka brūkošās impērijas ieroči tiks izvazāti un, iespējams, nonāks teroristu rokās.
Viena daļa kodolieroču bija dislocēti Ukrainā un tā nu 1994. gadā Ukraina, Krievija un ārvalstu atbalstītāji parakstīja līgumu, kura ietvaros Ukraina atteicās no kodolieročiem, bet Krievija apsolīja garantēt Ukrainas suverenitāti un arī robežu neaizskaramību.
Tas bija alkoholiķa Jeļcina laikā. Čekists, kuru Boriss atstāja savā vietā, bija ar daudz aukstasinīgāku aprēķinu, un viņš bija gatavs turēties pie starptautisku līgumu burta un gara tikai tik ilgi, cik viņam pašam tas bija izdevīgi.
2013. gada decembrī Kijivā un citur Ukrainā sākās masveida protesti pret valsts prezidentu, kurš īsi pirms tam bija atcēlis tālākas sarunas ar Eiropas Savienību un paziņojis, ka Ukrainas nākotne būs ciešā sadarbībā ar Krieviju.
Ukraiņi par tā kaut ko negribēja ne dzirdēt un pāris mēnešu laikā viņiem izdevās korumpēto prezidentu padzīt ar mietu.
Tajā pašā vakarā, kad viņš aizmuka no Ukrainas kā žurka no grimstoša kuģa, Kremlī pirmoreiz bija saruna par Krimas aneksiju.
Drīz vien Krimā uzradās tā dēvētie mazie zaļie vīriņi (kuru absurdumu pirmajās dienās pierādīja brīdis, kad viņi braši okupēja kādas pilsētas administrācijas namu, bet tikai pēc brīža atģida, ka viņi bija pilsētas opernamā).
Sarīkots falšs referendums, un 2014. g. 18. martā Krima “oficiāli” kļuva par Krievijas federācijas republiku.
Vienlaikus sākās marodēšana Ukrainas austrumos un dienvidaustrumos. Kremļa fašists jau sen bija murgojis par “krievu pasauli” kā par situāciju, kurā Maskavai ir jāsargā jebkurš krievu tautietis vienalga, kur krievs dzīvo un vienalga, vai krievs pats grib vai negrib Maskavas glābiņu.
Trīs Baltijas valstis no Kremļa ķepām izspruka. Pagājušā gadsimta 90. gados Krievija darīja visu iespējamo, lai Latvijā sētu argumentus un haosu, it īpaši attiecībā uz skolām un mācību valodu.
Vienalga, 2004. gadā visas trīs Baltijas valstis kļuva par Eiropas savienības un NATO dalībvalstīm un līdz ar to nepārprotami pievienojās rietumu pasaulei, no kuras 2. Pasaules kara laikā tās tika vardarbīgi izrautas.
Citādi bija ar teritorijām citās kādreizējās PSRS republikās, kurās ievērojams skaits iedzīvotāju bija Kremļa izmurgotajā “krievu pasaulē.”
Šajā kontekstā jau 1992. gadā no Gruzijas atdalījās un Kremļa apskāvienos devās Abhāzija. Pilnīgu kontroli Dienvidosetijā Krievija pārņēma pēc īsā kara pret Gruziju 2008. gadā.
Līdzīgā veidā Moldovai tika atņemta Piedņestra.
Ukrainas gadījumā runa ir par tā dēvēto Donbasu, kur īsi pēc Krimas sagrābšanas arī uzradās mazie zaļie vīriņi un sāka aģitēt pa domu, ka arī turienes ļaudīm vajag noraidīt Ukrainas kontroli.
Būtisks Kremļa uzbrukumā Ukrainai ir fakts, ka pāris dienas pirms “speciālās militārās operācijas,” Kremļa boss paziņoja, ka viņš vienpersoniski ir nolēmis veidot “Luganskas Tautas republiku” un “Doņetskas Tautas republiku.” Arī tās gandrīz neviena valsts atzīst šīs republikas.
Rietumi un civilizētā pasaule kopumā sākotnēji negribēja uz Ukrainu sūtīt pārāk daudz ieroču.
Sarežģītus ieročus ukraiņi nesapratīs! Sevišķi tas attiecas uz kara lidmašīnām! No kurienes ukraiņi dabūs pilotus, kas prot tās vadīt?
Plus vēl bija bailes, ja būs pārāk intensīvi ieroči, tas varētu eskalēt konfliktu līdz brīdim, kad Krievija sāks draudēt ar kodolieročiem.
Amerikas pašreizējais prezidents pagājušā gada sākumā tikās ar Volodimiru Zelenski Baltajā namā. Viņš un ASV viceprezidents Ukrainas līderim brauca augumā ar apgalvojumu, ka viņa rokās neesot nekādu resursu, ar kuru cīnīties pret Krieviju.
Citreiz un krietni vēlāk Amerikas prezidents pateica, ka visticamāk Ukraina karā triumfēs un varēs atgūt visas okupētās teritorijas.
Savukārt Eiropas Savienības lielā problēma ir fakts, ka katru reizi, kad tā vēlas sūtīt papildu palīdzību Ukrainai, pret to iebilst Ungārijas autokrāts Orbans.
Jautājumā par Krievijas iesaldēto aktīvu izmantošanu iebilst Beļģija, kur glabājas lielāka daļa naudas. Brisele baidās, ka ar laiku Krievija varētu to iesūdzēt tiesā par aktīvu izmantošanu.
Interneta kanālā YouTube ir programma ar nosaukumu “The Military Show,” un tajā katru dienu ir vairāki video, kuros apgalvots, ka Kremļa spēki esot uz sabrukšanas robežas, tāpat Krievijas tautsaimniecība, un Ukraina drīz spēs ienaidnieku padzīt no savas valsts.
Ja lasītāja rīcībā ir angļu valoda, ļoti iesaku šos video paskatīties. Lai arī reizēm tur ir propaganda un pārspīlējumi, mani šie video uzmundrina.
Lai Dievs dod, ka Ukraina drīz sakaus Krievijas armiju!
Slava Ukraini!
