Latvijas dabas brīnumi 2019 0
Dabas draugu biedrības, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas dabas daudzveidībai un tās saglabāšanas problēmām, izvēlējušas katra savu pārstāvi par šā gada simbolu. “Latvijas Avīze” apkopojusi šīs dabas unikālās vērtības ceļvedī, aicinot saudzēt visu dzīvo mums līdzās.
Ja ieraugi dabā kādu no šiem brīnumiem, pastāsti par savu atradumu arī citiem, ziņojot vietnē “dabasdati.lv”.
Gada putns šogad Latvijā pasludināts jau divdesmit ceturto reizi, gada kukainis – divdesmit pirmo reizi, bet gada dzīvnieka vārdu – jau divdesmito reizi – uzzināsim šajā trešdienā. Mums ir ar ko lepoties.
Gada gliemis
Upes mēnestiņš mīl straujus virpuļus
Par 2019. gada gliemi izvēlēts upes raibgliemezis, saukts arī par upes mēnestiņu. “Raibgliemeža čaula ir tumša ar lielākiem vai mazākiem baltiem plankumiem. Dažās upēs ir arī pilnīgi melni vai tumši pelēki raibgliemeži. Tāds krāsojums gliemezim palīdz būt gandrīz neredzamam uz upes gultnes fona. Raibgliemeži elpo ar žaunām, to čaulai ir pusmēness formas vāciņš,” informēja Latvijas Malakolologu biedrības vadītāja Mudīte Rudzīte.
Raibgliemezis ir tipisks straujteču iemītnieks. Visbiežāk dzīvo straujos, pat krāčainos upju posmos, kur piestiprinās pie akmeņiem. Upes mēnestiņam piemērotās dzīvesvietas strauji gājušas mazumā pēc tam, kad uzbūvēja lielās un vēlāk mazās hidroelektrostacijas.
Upes raibgliemezis ir Latvijā reta suga, iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā un jaunajā Latvijas aizsargājamo gliemju sugu sarakstā.
Gada sēne
Ļoti stipri smaržo pēc ananasiem vai anīsa
Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni ir izvēlējusies ābeļu sarkodonciju – tā aug ka parazīts vai saprofīts uz vecām ābelēm, daudz retāk – uz bumbierēm, mežābelēm un citiem lapu kokiem. “Izvirzot šo sēni, vēlamies uzrunāt dārzkopjus un vecu ābeļu dārzu īpašniekus,” atzīst Diāna Meiere, “pievēršot tai uzmanību, tiktu ne tikai būtiski papildinātas pētnieku zināšanas par sēnes izplatību Latvijā, bet, iespējams, pasargāti no nociršanas kādi veci augļukoki.”
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Sarkodoncijai nav kur dzīvot, jo, intensīvi saimniekojot, augļkopji izcērt vecās ābeles. Kā šo sēni atpazīt? Tā ir samērā viegli atpazīstama. Varbūt var mēģināt pēc smaržas – zinātāji teic, ka tā ļoti stipri smaržo pēc ananasiem vai anīsa. S
ēnes augļķermenis diezgan biezs, vaskveidīgas konsistences. Mala šķiedraina, balta vai dzeltenīga, vēlāk brūngana. Adatiņas 3–15 mm garas, īlenveidīgas.
Gada koks
Liepa Ukrainas tautas atbalstam
Šogad dendrologi gada koku izvēlējušies ne tikai botānisku vai ekoloģisku, bet arī politisku motīvu dēļ – tā ir Krimas liepa, teic Latvijas Dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns.
“Arī šādā veidā var un vajag atbalstīt Ukrainas kolēģus un Ukrainas tautu, kā arī vērst Latvijas sabiedrības uzmanību, ka Krimas aneksija un tai sekojošā Krievijas agresija Donbasā nav tikai vienas valsts – Ukrainas – traģēdija, bet problēma, kas skar visu Eiropu un pasauli,” piebilst A. Svilāns. 2006. gadā Latvijas dendrologi apmeklēja Ukrainas botāniskos dārzus un citus nozīmīgus dendroloģiskos stādījumus, iedibinot draudzīgas attiecības ar Ukrainas kolēģiem.
Krimas liepa uzskatāma par vienu no skaistākajām liepām, ko Latvijā audzē jau kopš 19. gadsimta beigām. Koki vairāk izplatīti Latvijas centrālajā un rietumu daļā. Neskatoties uz samērā labo ziemcietību un citām īpašībām, šī liepa apstādījumos tiek izmantota visai reti. Tādēļ Latvijas dendrologu biedrība aicina šo sugu iekļaut gan Latvijas kokaudzētavu sortimentā, gan izmantot apstādījumos.
Koki ir piemēroti augšanas apstākļiem pilsētās, jo nav izvēlīgi grunts prasību ziņā, ir sausumizturīgi, piemēroti formēšanai un cirpšanai, tiem ir maz kaitēkļu un slimību. Ja Krimas liepa ir sasniegusi 1,9 m stumbra apkārtmēru, tā Latvijā ir uzskatāma par dižkoku – valsts nozīmes dabas pieminekli.
Gada putns
Mežirbēm draud izzušana
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) šogad aicina īpašu uzmanību pievērst mežirbei, kuru skaits Latvijā būtiski samazinājies. Kopš 2005. gada mežirbju skaits Latvijas mežos samazinājies par 89%, tāpēc, lai gan mežirbe joprojām ir bieži sastopama putnu suga, tā uzskatāma par stipri apdraudētu. Ornitologi sola turpināt izzināt populācijas sarukuma cēloņus un aicina šajā darbā iesaistīties arī pārējiem.
“Mežirbe ir nometnieks – visu gadu tā pavada Latvijā. Tātad šīs sugas sliktā stāvokļa cēloņi meklējami mūsu mežos.
Skaidrs, ka mežirbes dzīvotni būtiski negatīvi ietekmē pašreizējā Latvijas mežu apsaimniekošana, taču pilnīgākas skaidrības gūšanai nepieciešami papildu pētījumi,” piebilst ornitologs Viesturs Ķerus.
Pirms simts gadiem Latvijā dzīvoja 70–100 tūkstoši mežirbju, šinī gadsimtā mežirbju populācija ir sarukusi līdz dramatiski zemam skaitam – apmēram 10 tūkstoši pāru. Mežirbe ir baloža lieluma rūsganpelēki baltraibs putns. Tēviņam melna rīkle ar baltu josliņu apkārt, mātītei tādas nav.
Gada ģeovieta
Unikālais devona smilšakmens stāvkrasts
Vidzemes jūrmalas stāvkrasts ar devona smilšakmens atsegumiem ir unikāls ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas valstu teritorijai kopumā. Atsegumu posmi ir ainaviski izcilākās vietas visā Latvijas piekrastē. Īpaši krāšņi atsegumi ir kādu laiku pēc lielākām vētrām, kamēr nav vēl aizbiruši un aizplūduši.
Viļņu erozija ne pārāk cieti cementētajā smilšakmenī vētru laikā izskalo nišas un alas, izveido smilšakmens kolonnas. “Tas ir unikāli, nekur citur Baltijas jūras krastos devona smilšakmens stāvkrastus neveido,” piebilst Ziemeļvidzemes “Ģeoparka” valdes priekšsēdētājs, ģeologs Dainis Ozols.
Igaunijā stāvkrasti ir dolomītā, Skandināvijā ir granīta gneisa iežos. Devona iežu pētnieki Vidzemes jūrmalas stāvkrastos konstatējuši, ka savulaik, pirms daudziem miljoniem gadu, šeit bijušas plūdmaiņas, proti, ir bijusi lielāka saikne ar Pasaules okeānu, nekā tas ir šobrīd.
Jo tālāk uz dienvidiem, jo atsedzas ģeoloģiski jaunāki slāņi. Tā, piemēram, Vācijā un Dānijā ir slavenās krīta iežu kraujas, kas ir trīs reizes jaunāki nekā Latvijas devona smilšakmens. Devona perioda ieži ir 350 līdz 390 miljonu gadu seni. Igaunijā savukārt atklājas silūra un ordovika perioda ieži, kas ir senāki nekā devona.
“Erozijas procesu ietekmē krasts pamazām atkāpjas. Cilvēkiem, kas tur dzīvo un saimnieko, tas šķiet draudoši, un viņi mēģina krastu stiprināt, kas ne vienmēr ir savienojams ar ainavas un vides aizsardzības vajadzībām,” skaidro D. Ozols. Tāpēc ģeologi ģeovietas akcijas ietvaros šogad plāno ne tikai informēt par paleontologu un iežu pētnieku jaunākajām atziņām, bet arī aktualizēt vides aizsardzības problēmas.
Vidzemes jūrmalas stāvkrasts stiepjas no Vitrupes ietekas jūrā līdz Tūjai un vēl gabaliņu aiz tās. Tie ir apmēram 30 kilometri.
