Latvijas dronu lielvalsts pastāv galvenokārt uz memorandu papīra 0
Latvijas aizsardzības politika atkal ķērusies pie tik iecienīta žanra kā saprašanās memorandi. Iepriekšējais nopietnais dokuments bija nodomu vēstule par starptautiskās dronu koalīcijas izveidošanu. Taču kamēr ministri fotografējas, aģentūras runā par ekosistēmām, tehnoloģiju pārnesi un augstas pievienotās vērtības darbavietām, viena no memoranda parakstītājiem – SIA “Baltics Forces” straujajā augšupejā vērojamas dažas dīvainības, par kurām nevar nerunāt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tās skar aizsardzības nozari.
Latvijas un Ukrainas sadarbībā bezpilota sistēmu jomā pašā par sevi problēmu nav. Tieši pretēji – Ukrainas uzņēmumiem ir pieredze, ko mierlaika laboratorijās iegūt nevar. Viņi zina, kurš risinājums frontē reāli darbojas un kurš izskatās labi vien izstādes bukletā. Neizmantot šo pieredzi būtu stratēģiska muļķība un pat kaitniecība.
Sadarbības partneris bez darbiniekiem un reģistrēts dzīvoklī
AM jūlija beigās izplatīja preses relīzi par sadarbību starp Latvijas valsts institūcijām, SIA “Baltic Forces” un Ukrainas industriju. Un atkal – pati par sevi šāda sadarbība būtu tikai apsveicama, taču mulsinošs ir fakts, ka AM un Ukrainas dronu industrijas partneris ir uzņēmums, kurš dibināts vien 2025.gada 30.decembrī, reģistrēts Lubānas ielas daudzdzīvokļu nama 7.stāvā aptuveni 60 kvadrātmetrus lielā dzīvoklī, kurā bijusi reģistrēta arī sabiedrība, kuras patiesais labuma guvējs ir Krievijas Federācijas pilsonis (2026. gada 4. augustā reģistra datos šim uzņēmumam jau norādīta cita adrese), bet vēl kādam tajā pašā adresē reģistrētam uzņēmumam jūlija beigās bija 2148 eiro nodokļu parāds. Tas liek secināt, ka minētais dzīvoklis ir tikai tā saucamā “pastkastītes adrese”. Tomēr visinteresantākais, ka “Baltic Forces” VID pārskatu datos par 2025. gadu un 2026. gada pirmo pusgadu uzrādīti nulle darbinieku un nulle darbaspēka nodokļu maksājumu.
“Dronu lielvalstī” ražotāju netrūkst
Vēl šā gada 1.aprīlī, aizstāvoties pret demisijas pieprasījumu, toreizējais aizsardzības ministrs Andris Sprūds (PRO) teica: “Jā, nekautrēšos teikt, ka mēs esam dronu lielvalsts. Kādam tas var patikt vai nepatikt – esam dronu lielvalsts.” Kā galveno argumentu viņš minēja vairāk nekā 100 miljonu eiro ieguldījumu Latvijas dronu industrijā divu gadu laikā. Savukārt AM parlamentārā sekretāre, Saeimas deputāte Liene Gātere (PRO) šā gada maijā Saeimas debatēs apgalvoja, ka ka dronu ražotāju skaits Latvijā pieaudzis no pieciem 2024. gadā līdz 24 uzņēmumiem 2026. gadā.
Vai tas nozīmē, ka “dronu lielvalsts” ar šiem pašiem dronu ražotājiem ir tik nabaga, ka jāizvēlas jaunpienācējs, kura galvenais pluss ir laba pazīšanās ar Ukrainas dronu ražotājiem? Nebūt nē. Mums ir tādi industrijas pārstāvji, kuriem ir gan pieredze, gan kapitāls.
Mākslīgais intelekts kā trīs lielākos dronu ražotājus valstī nosauc “Redwire Defense Tech Riga”, kas ar nosaukumu “UAVFactory” reģistrēts vēl tālajā 2009.gadā un kura apgrozījums pērn sasniedza 63,095 miljonus eiro. Otrajā vietā ir 2022.gadā reģistrētais “Origin Robotics”, kura apgrozījums 2025.gadā bija 8,646 miljoni eiro, peļņa – 627 964 eiro, bet gada pārskatā norādīts 61 darbinieks. Trešajā vietā MI ierindojis SIA “Eraser”, kurš dibināts 2024.gadā un no tikai 41 737 eiro apgrozījuma 2024. gadā līdz 6,001 miljonam eiro 2025. gadā. Peļņa sasniedza 1,761 miljonu eiro, bet darbinieku skaits – 32. Kādēļ par saprašanās memoranda parakstītāju izvēlēts tieši SIA “Baltic Forces”, ar saviem nulle darbiniekiem?
Mērķis – ievilkt ukraiņus Latvijas tirgū?
Pilsētā runā, ka AM, iespējams, uzķērusies uz “Baltics Forces” pozicionējumu kā FRDM Group, vēlāk kā “Roboneers” pārstāvi. Tie abi ir Ukrainas militāro tehnoloģiju (Defense-Tech) uzņēmumi, kas specializējas bezpilota sistēmu, robotizētu sauszemes platformu un elektronikas izstrādē karadarbības vajadzībām. Abas kompānijas ir cieši integrētas Ukrainas aizsardzības inovāciju ekosistēmā, un to ražotā tehnika tiek aktīvi izmantota kaujas laukā. Abi šie uzņēmumi pieder Ukrainas pilsoņiem, IT speciālistiem un inženieriem.
Tāpat runā, ka “Baltic Forces” viens no uzdevumiem ir Ukrainas dronu ražotāju “ievilkšana” un nostiprināšana Latvijas tirgū. Un arī tas nebūtu nekas slikts, ja ne jautājums – bet kā tad ar mūsu pašu ražotājiem? Iepriekš minētie uzņēmumi ir trīs lielākie, bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsu pašu dronu industrija plaukst un zeļ. Nevar teikt, ka dronu ražotājiem trūktu valsts atbalsta. Tas ir, taču joprojām nepietiekams, lai Latvijā izveidotu stabilu, kara apstākļiem piemērotu dronu rūpniecību.
Galvenā problēma ir tā, ka nauda uzņēmumos nonāk nevienmērīgi, iepirkumi ir kampaņveidīgi, lēmumi lēni, bet ražotājs nevar būvēt rūpnīcu un algot inženierus, balstoties uz vienu veiksmīgu konkursu un politiķu solījumiem par nākamo. Jāatzīmē, ka no Gāteres kundzes minētajiem 24 dronu ražotājiem, tiešus Latvijas AM pasūtījumus saņēmuši astoņi, savukārt lielos starptautiskos pasūtījumus no starptautiskās Dronu koalīcijas tikai trīs uzņēmumi.
Patiesā labuma guvēji un politiskā ēnas puse
“Baltic Forces” patiesais labuma guvējs kopš pašiem tā pirmsākumiem ir Ukrainas pilsonis Vadims Juniks (Vadym Yunyk), viens no tā dibinātājiem ar 45% kapitāldaļu bija tolaik jau bijušais NBS pulkvedis Jevgenijs Kazenko ar ilgstošu pieredzi Aizsardzības ministrijā, armijas apgādē un iepirkumu jomā. “Baltic Forces” dibināšanas laikā viņš amatu jau bija atstājis, jo tiesa atzina viņu par vainīgu automobiļa vadīšanā dzērumā.
2026. gada jūnijā dalībnieku sastāvs tika mainīts un par 30% kapitāldaļu īpašnieku un patiesā labuma guvēju kļuvis Latvijas pilsonis Jānis Bērziņš. Par to, vai viņam ir kāda ar dronu industriju saistīta iepriekšēja pieredze, ziņu nav. Toties ir informācija, ka runa, iespējams, ir par biedrības “JB Basketbola skoliņa” dibinātāju un treneri.
Viņš, savukārt, ir saistīts ar Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), no kuras saraksta pat kandidējis pašvaldību vēlēšanās Ķekavas novadā.
Jājautā, pēc kādiem kritērijiem nesen dibināts uzņēmums tik īsā laikā ieguva īpašu pieeju ministram, LIAA un valsts aizsardzības industrijas projektiem?
Vietējie ražotāji var palikt otrajā plānā
Lai arī publiskajos paziņojumos “Baltic Forces Hub” tiek pasniegts gandrīz kā pilna cikla Latvijas–Ukrainas aizsardzības tehnoloģiju centrs – no idejas un prototipa līdz testēšanai, ražošanai un eksportam, praktiski tas var kļūt arī par SIA “Baltic Forces” koordinētu ieejas kanālu Ukrainas aizsardzības tehnoloģiju uzņēmumiem Latvijas tirgū. Pats par sevi tas nav nekas nosodāms, taču kļūst problemātiski, ja valsts nepublisko partnera izvēles pamatojumu, finansēšanas modeli, pārvaldību un garantijas, ka jau pastāvošie Latvijas ražotāji netiks nostādīti otrajā plānā.
Pagaidām pastāv risks, ka vietējie ražotāji tiks atstāti skatītāju lomā, kamēr valsts steigā būvēs jaunas starptautiskas platformas. Latvijas industrija jau iepriekš brīdinājusi, ka tai trūkst skaidrības – ko valsts gatavojas attīstīt tepat un ko pirks ārvalstīs. Uzņēmumi ir ieguldījuši privātu naudu inženieros, prototipos un iekārtās, bet joprojām bieži nezina, vai pēc demonstrācijas un testa sekos simt sistēmu pasūtījums vai vēl viena paneļdiskusija.
Valdība var saukt iespaidīgus skaitļus cik grib: vismaz 100 miljoni bezpilota sistēmām, 50 miljoni dronu iegādei no Latvijas ražotājiem, vēl desmitiem miljonu inovācijām. Taču rūpniecību uztur nevis budžeta ailē ierakstīts nodoms, bet noslēgts līgums, avansa maksājums, noteikts piegādes grafiks un prognozējams nākamā gada pieprasījums.
Droni nav tanks, kuru nopērk un glabā trīsdesmit gadus. Tie noveco dažos mēnešos. Tādēļ valstij regulāri jāiepērk jaunas paaudzes sistēmas, vecās jāizmanto mācībās, bet ražotājiem nepārtraukti jāsaņem karavīru atgriezeniskā saite.
