NATO austrumu flangs gatavojas sadursmei ar Krieviju: Putinam var būt nepieciešams vēl viens “uzvarēts” karš pirms nākamajām vēlēšanām 0
Kamēr NATO valstis steidz stiprināt aizsardzības spējas un gatavojas iespējamam ilgstošam Krievijas apdraudējumam, arvien skaļāk izskan brīdinājumi, ka laika varētu būt mazāk, nekā Eiropa cer. Īpaša uzmanība pievērsta tieši NATO austrumu flangam – Baltijas valstīm un Polijai, kur iespējamā Krievijas provokācija vai ierobežota militāra operācija varētu kļūt par mēģinājumu pārbaudīt visas alianses gatavību reaģēt.
Jūlijā Ankarā notikušajā NATO samitā Krievija atkārtoti atzīta par ilgtermiņa draudu eiroatlantiskajai drošībai un stabilitātei. Vienlaikus sabiedrotie vēlreiz apliecināja apņemšanos ievērot NATO 5. pantu – uzbrukums vienai dalībvalstij nozīmē uzbrukumu visām.
Tomēr ar politisku apņemšanos vien nepietiek. Eiropai nākas daudz straujāk stiprināt tās militārās spējas, kurās ilgstoši bijusi liela paļaušanās uz ASV, bet karš Ukrainā īpaši spilgti parādījis, cik būtisku lomu mūsdienu kaujas laukā ieņem droni, elektroniskā karadarbība un spēja ātri un salīdzinoši lēti pārtvert pretinieka bezpilota lidaparātus.
NATO ģenerālsekretārs Marks Rite atzinis, ka droni fundamentāli mainījuši mūsdienu kara raksturu un kļuvuši par izšķirošu faktoru kaujas laukā. Tādēļ Ankarā NATO paziņoja par vērienīgu iniciatīvu – nākamo piecu gadu laikā sabiedrotie pret-dronu spējās plāno ieguldīt vairāk nekā 40 miljardus ASV dolāru.
Līdz 2027. gada beigām iecerēts arī pieckāršot sagatavoto dronu operatoru skaitu.
Taču jautājums ir – vai NATO paspēs?
Baltijas valstis un Polija uzmanības centrā. Bažas par Krievijas nākamajiem soļiem nav tikai teorētiskas. Lietuvas aizsardzības ministrs Roberts Kauņs jūlijā brīdināja, ka Kremlim varētu būt nepieciešama jauna eskalācija un kāda jauna “uzvara”, savukārt Baltijas reģions un Polija šādā scenārijā būtu tuvākie iespējamie mērķi.
Šādu risku savā analīzē izcēluši arī Hārvarda Kenedija skolas Belfera centra eksperti. Viņu vērtējumā tuvāko trīs gadu laikā Krievija, visticamāk, pastiprinās jau notiekošās tā dēvētās pelēkās zonas aktivitātes pret NATO dalībvalstīm. Tās varētu pāraugt ierobežotā militārā operācijā alianses ziemeļaustrumu flangā.
Turklāt eksperti par ticamāku neuzskata scenāriju, kurā Krievija nekavējoties sāktu plaša mēroga karu ar visu NATO.
Daudz bīstamāks varētu izrādīties mēģinājums sagrābt nelielu, bet simboliski nozīmīgu teritoriju un nostādīt NATO jau notikuša fakta priekšā.
Belfera centra analīzē kā viens no šādiem piemēriem minēta teritorija Narvas apkārtnē Igaunijā. Šādā operācijā varētu tikt izmantoti arī bezpilota lidaparāti un spēki bez atpazīšanas zīmēm, lai apgrūtinātu ātru notikušā identificēšanu un NATO reakciju.
Mērķis šādā gadījumā nebūtu iekarot visu Baltiju. Daudz nozīmīgāk Kremlim būtu pārbaudīt, vai NATO valstis spētu pietiekami ātri vienoties par kolektīvu militāru atbildi uz salīdzinoši ierobežotu uzbrukumu.
Belfera centra eksperti norāda, ka viens no Krievijas stratēģiskajiem mērķiem ir vājināt uzticību NATO un šķelt aliansi. Tādēļ tieši neliela mēroga operācija varētu Maskavai šķist pievilcīgāka nekā plašs karš, kura sekas būtu daudz grūtāk prognozējamas.
Kāpēc tiek runāts tieši par tuvākajiem gadiem?
Daļa Rietumu amatpersonu iepriekš brīdinājušas, ka Krievija pēc kara Ukrainā varētu dažu gadu laikā atjaunot savas spējas tādā līmenī, lai radītu daudz nopietnāku militāru apdraudējumu NATO.
Taču Baltijas valstīm būtisks ir jautājums, vai Maskava tiešām gaidītu līdz brīdim, kad tās bruņotie spēki būtu pilnībā atjaunoti.
Hārvarda pētnieku vērtējumā tieši tuvākie trīs gadi var kļūt par īpaši bīstamu periodu. Viņi pieļauj, ka Krievija varētu izmantot ierobežotu operāciju, lai pārbaudītu NATO politisko vienotību, nevis mēģinātu uzvarēt aliansi tradicionālā plaša mēroga karā.
Papildu uzmanību piesaista arī 2030. gads, kad Krievijā paredzētas nākamās prezidenta vēlēšanas. Vladimira Putina pašreizējais pilnvaru termiņš beidzas 2030. gadā, bet pēc Krievijas konstitūcijā veiktajām izmaiņām viņam ir iespēja kandidēt vēlreiz un teorētiski palikt amatā līdz 2036. gadam.
Tieši šeit parādās versija par Putinam nepieciešamu jaunu “uzvaru”.
Ņemot vērā kara nozīmi Kremļa iekšpolitiskajā propagandā, analītiķi pieļauj scenāriju, kurā ierobežota konfrontācija ar NATO varētu tikt izmantota arī Krievijas sabiedrībai domāta stāsta veidošanai. Tomēr būtiski uzsvērt, ka nav pierādījumu, ka Kremlis būtu pieņēmis lēmumu sākt šādu operāciju pirms 2030. gada vēlēšanām. Tas ir viens no ekspertu analizētajiem riska scenārijiem, nevis zināms Krievijas plāns.
NATO gatavojas citādam karam
Karš Ukrainā ir pierādījis, ka nākamais konflikts Eiropā, visticamāk, nelīdzinātos tam, kam NATO valstis gatavojās vēl pirms desmit vai divdesmit gadiem.
Droni, elektroniskā karadarbība, sabotāža, kiberuzbrukumi un uzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai varētu būt tikpat nozīmīgi kā tanki, artilērija un kaujas lidmašīnas.
Arī Belfera centra analīzē norādīts, ka Krievija jau varētu turpināt pārbaudīt Eiropas robežas ar dažādu veidu bezpilota sistēmām, sabotēt kritisko infrastruktūru, tostarp zemūdens kabeļus, kā arī izmantot migrāciju caur Baltkrieviju kā instrumentu spiediena radīšanai uz Poliju un Lietuvu.
NATO savukārt mēģina pielāgoties šai realitātei. Papildus vairāk nekā 40 miljardu dolāru ieguldījumam pret-dronu spējās alianse veidos arī īpašu sistēmu, kas ļaus dalībvalstīm ātrāk iegādāties NATO pārbaudītas un savietojamas pret-dronu tehnoloģijas.
Ankaras samitā dalībvalstis vienlaikus paziņoja par vairāk nekā 50 miljardiem ASV dolāru jaunos aizsardzības iepirkumos un apņēmās palielināt kopējās militārās ražošanas jaudas.
Tas liecina, ka alianse Krievijas radīto apdraudējumu uztver nopietni. Tomēr Hārvarda pētnieku vērtējums izgaismo neērtāko jautājumu: Krievijai, iespējams, nemaz nav nepieciešams uzvarēt NATO militārā nozīmē. Pietiktu radīt situāciju, kurā dalībvalstis nespēj pietiekami ātri vienoties, kā atbildēt uz ierobežotu uzbrukumu.
Tieši tādēļ Baltijas valstu drošībai izšķiroša var izrādīties ne tikai ieroču un karavīru klātbūtne, bet arī NATO spēja nekavējoties un vienoti reaģēt brīdī, kad robeža starp provokāciju un atklātu militāru uzbrukumu kļūst bīstami neskaidra.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
