Foto: publicitātes

Māte, kura zaudēja pašu dārgāko: Tas, ka viņas nāve bija novēršama, padara visu vēl sāpīgāku. Viņa zināja, ka mirs 25

Kāda sieviete, kurai dzīvē nācies piedzīvot smagu zaudējumu – meitas nāvi – dalījusies ar savu stāstu “Daily Mail”, norādot: “Ja no manas meitas nāves ir kaut kas labs, tad tas ir fakts, ka ārsti nekad vairs neignorēs vecāku bailes.” Tas ir stāsts par 13 gadus veco Martu, kura nomira ārstu nolaidības dēļ.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 3
Ukraina pazemo Putinu, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras
Lasīt citas ziņas

“Es mēdzu teikt, ka man ir paveicies ar brīnišķīgu ģimenes dzīvi, taču pirms diviem gadiem mana meita Marta nomira slimnīcā dažas dienas pirms savas 14. dzimšanas dienas,” stāsta sieviete.

“Viņa bija pusaudze ar vieglu humoru un lielu entuziasmu par mūziku, ēdienu, grāmatām. Viņa varēja izdarīt daudzas lietas labāk nekā mans vīrs vai es, un es biju lepna par viņas apņēmību un oriģinalitāti.”
CITI ŠOBRĪD LASA

Tas, ka viņas nāve bija novēršama, padara zaudējumu vēl sāpīgāku.

“Tā kā man viņas ļoti pietrūkst un es viņu mīlu, es aicinu NHS (National Health Service) slimnīcās [slimnīcas Apvienotajā Karalistē, kurās nodrošina bezmaksas medicīnisko aprūpi ikvienam, pakalpojumus apmaksā valdība – red.] ieviest “Martas likumu”, cerot, ka nevienai citai ģimenei nebūs jāpiedzīvo šādas šausmas,” uzsver sieviete.

Liktenīgā trauma

“2021. gada vasarā mēs bijām atvaļinājumā Velsā un noīrējām velosipēdus, lai dotos pa drošu ģimenes taku uz pludmali. Atpakaļceļā Marta paslīdēja smiltīs un nokrita no velosipēda tā, ka stūres gals ļoti spēcīgi atsitās pret viņas vēderu (viņai bija ‘O’ formas zilums).

Pēc slimnīcas apmeklējuma mēs noskaidrojām, ka Martai ir plīsis aizkuņģa dziedzeris, un viņa tika nogādāta King’s College slimnīcā (Dienvidlondonā) ar helikopteru. Tas ir viens no trim nacionālajiem traumu ārstēšanas centriem.

Tas ir sarežģīts, bet ne nedzirdēts ievainojums, neviens bērns konkrētajā slimnīcā no tā nekad nav miris,” stāsta sieviete.

Izņemot Martu.

Nāve bija novēršama

“Mans vīrs Pols un es pavadījām dienas pie Martas gultas, un mums nepārtraukti teica, ka esam vislabākajā vietā; Marta bija pārliecināta, ka viņa drīzumā atgriezīsies skolā. Mēs ar viņu skatījāmies televizoru un organizējām draugu apmeklējumus; viņa pat izlika mūsu kaķa attēlus uz palātas sienām,” viņa atceras.

“Mēs zinām, kāpēc viss nogāja greizi, jo uzdevām slimnīcas personālam neskaitāmi daudz jautājumu. Par Martas nāves iemeslu pat veikta izmeklēšana.
Medmāsas man teica, lai uzticos ārstiem. Dažas nedēļas, kad viņa atradās palātā, viņa ieguva infekciju. Pēc pāris dienām viņas veselības stāvoklis pasliktinājās un mēs pamanījām, ka viņa asiņo – asinis mērcēja palagus.

Reklāma
Reklāma

Tā bija ļoti nopietna infekcijas attīstība. Viņai bija ātra elpošana, ātra sirdsdarbība un drudzis. Šajā brīdī medmāsas paziņoja, ka Marta ir apdraudēta, tāpēc viņa jāpārvieto uz intensīvās terapijas nodaļu. Taču šajā slimnīcā valdīja īpaša kultūra. Ieviestā hierarhija nozīmēja, ka vecākie ārsti necentās uzklausīt medmāsu viedokli. Šie konsultanti nekad iepriekš nebija saskārušies ar asiņošanu pēc tādas traumas kā Martai un nezināja infekcijas avotu.”

“Izrādās, ka ārsti šajā brīdī zināja, ka Martai ir smaga sepse [asins saindēšanās – red.], taču ne Polam, ne man tas netika teikts,” stāsta sieviete.

“Retrospektīvi raugoties, tas bija bīstami maldinoši. Mums netika stāstīts par citiem nopietniem simptomiem, un tie tika turēti slepenībā. Pat ja tiktu apgalvots, ka viņi noklusēja informāciju, lai mēs neuztrauktos, rezultāts ir tāds, ka viņi atņēma jebkādu iespēju mums pieprasīt atbilstošu aprūpi mūsu bērnam. Izmeklētāji ir teikuši, ka Martai šajā posmā vajadzēja doties uz intensīvās terapijas nodaļu, taču viņa palika turpat.

Viens no iemesliem, kā norādīja ārējie izmeklētāji, bija tas, ka daudzi ļoti pieredzējuši aknu komandas konsultanti bija pilnīgi ignorējuši jaunākos kolēģus intensīvās terapijas nodaļā. Viņi paturēja Martu savā nodaļā: mēs uzzinājām, ka viņas pārvietošanu viņi būtu uzskatījuši par “vājuma zīmi”.”

Lepnums un pārmērīga pašpārliecinātība var izraisīt fatālas kļūdas

“Intensīvās terapijas nodaļā strādāja Nacionālais sepses eksperts, taču viņa viedoklis nekad netika lūgts. Neviens nebija atbildīgs par Martas aprūpi. Katru dienu nāca un gāja dažādi konsultanti.

Piektdien Martas asiņošana apstājās, jo viņai bija ievadītas daudzas asins recēšanu veicinošas zāles, taču viņas drudzis joprojām plosījās un viņa raudāja. Šajā brīdī, domājot par ļaunāko, es teicu medicīnas personālam, ka esmu noraizējusies, ka Marta iedzīvosies septiskā šokā svētku nedēļas nogalē, kad lielākā daļa personāla būs mājās un palātā valdīs baismīgs klusums. Manas bažas tika noraidītas.

Nedēļas nogales palātā bija biedējošs klusums. Lielākā daļa vecāko ārstu šajās dienās nestrādā — tā ir privilēģija, kas ir saistīta ar viņu statusu, taču tas padara slimnīcu daudz bīstamāku. Sestdien Martai kļuva sliktāk. Viņa juta reiboni un saglabājās drudzis, bet pēcpusdienā palātā nebija neviena konsultanta. Mums tikai teica, lai neuztraucieties – “infekcijas nāk un iet”.

Tad svētdienas rītā viņai bija daudz sliktāk, asinsspiediens bija ļoti zems. Divi vecākie ārsti sačukstējās par Martu ārpus viņas kabīnes, bet man nekas netika teikts. Vēlāk uzzināju, ka dežurants zināja, ka viņa ir smagi slima ar sepsi, taču nepalika palātā — devās mājās, kā plānots,” viņa norāda.

“Martai bija zems asinsspiediens, drudzis un ātra sirdsdarbība. Pēc tam viņai parādījās izsitumi. Tās visas bija skaidras sepses pazīmes, taču neizskaidrojamu apstākļu dēļ viņa joprojām netika pārvietota uz intensīvo aprūpi, kur bija brīvas vietas. Viņi noraidīja manus iebildumus, un medmāsas man lika uzticēties ārstiem.

Ja ar to nepietiek ar šausminošu lēmumu pieņemšanas un pašapmierinātības katalogu, tovakar palātas vecākais mājas darbinieks (vienīgais ārsts tur) ne reizi neapmeklēja Martu — viņa aprūpē visnopietnāk slimo bērnu,” sašutusi ir meitenes mamma.

“Pirmdienas agrā rītā Martai bija lēkme. Guļot savā gultā, viņa man teica, ka domā, ka viņas stāvoklis ir “nelabojams”. Viņa zināja, ka mirs.

Beidzot mediķi pamodās un noorganizēja viņas pārvešanu uz intensīvās terapijas nodaļu. Bet bija jau par vēlu — Marta bija septiskā šokā un vairs neatguvās.”

Ārsti riskēja ar bērna dzīvību

“Viņa nebija drošībā, ārstu rīcība bija augstprātīga, un es noteikti zinu, ka viņi nekad nebūtu riskējuši, ja viens no viņu bērniem būtu bijis Martas vietā.
Nevienam pacientam nevajadzētu justies nedrošam.

NHS izglābj neskaitāmas dzīvības, un es esmu runājusi ar brīnišķīgiem mediķiem, kuri prot uzklausīt un kuri savās diagnozēs iesaista pacientu un ģimeņu liecības. Mēs esam atkarīgi no ārstiem krīzes situācijā un paļaujamies uz viņu pieredzi.

Bet, kā man teica daudzi mediķi kopš Martas nāves, ārsti ir tikai cilvēki, un daži ir labāki par citiem. Ir gan augstprātīgi, gan izcili, gan slinki, gan tādi, kas neklausās. Un nevajadzētu būt tā, ka jebkura saruna beidzas ar “ārsts zina vislabāk”.

Es zināju tik daudz par Martas mainīgo stāvokli. Ja mani būtu uzklausījuši ārsti, es būtu varējusi izglābt Martas dzīvību. Tāpēc es aicinu pieņemt “Martas likumu”, kas formalizē tiesības uz steidzamu otro atzinumu, ja pacientam vai ģimenes loceklim šķiet, ka slimnīcas palātā stāvokļa pasliktināšanās netiek novērsta,” norāda mirušās meitenes mamma.

Veselības ministrs Stīvs Bārklijs šonedēļ “Commons” izdevumā sacīja, ka viņš izpētīs tā ieviešanu.

Slimnīca, kurā meitene tika ārstēta, ir teikusi, ka viņiem ir “ļoti žēl, ka pievīlām Martu, kad viņai mūs visvairāk vajadzēja”. Viņi ir ieviesuši pamata politiku pēc viņas nāves, piemēram, obligātu apmācību par sepsi un vecāku rūpju atzīšanu.

Bet māti nomoka viens jautājums – kāpēc Martai bija jāmirst, lai šīs izmaiņas tiktu veiktas? Kurš ir atbildīgs?

“Es nekad nespēšu piedot slimnīcai, bet es varu vismaz rīkoties, lai no šī murga iznāktu kaut kas labs,” viņa ir uzņēmības pilna.

“Martas 16. dzimšanas diena bija pirms dažām dienām, un es domāju, kādas dāvanas viņa būtu lūgusi. Bet viņa ir sastingusi laikā. Atšķirībā no draudzenēm viņa nav tikko sākusi jauno mācību gadu un nenāk mājās ar tenkām vai stāstiem par savu dienu. Manas dzīves centrā tagad ir tukšums. Tā vietā, lai klausītos Martas stāstā par saviem plāniem, tā vietā, lai redzētu viņu sēžam blakus māsai, tā vietā, lai rūpētos par viņu, es varu tikai nolikt ziedus un izmisīgi vēlēties, lai viņa joprojām būtu kopā ar mani katru dienu,” viņa norāda.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.