Ļoti daudziem talantiem šī kautrība neļauj sev noticēt. Saruna ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala jau pavisam drīz – sestdien, 2. jūlijā – festivālā “Liepājas vasara” satiksies ar Liepājas Simfonisko orķestri, Liepājas Jūrmalas parka atjaunotajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” diriģējot akadēmiskās mūzikas koncertu.
Savulaik, pirms Otrā pasaules kara, Liepājā bijušas ļoti skaistas un vērā ņemamas opermūzikas tradīcijas, iestudēts daudz operu, un arī šajā koncertā skanēs pazīstamu operu ārijas un uvertīras. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Atvars Lakstīgala stāsta gan par gaidāmo koncertu, gan par savu īpašo darbu mūzikā – latviešu komponistu mūzikas atskaņošanu. Diriģents kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri gadu gaitā ieskaņojis vairāk nekā 20 latviešu simfoniskās mūzikas albumus.
Šogad esat viens no pavisam retajiem, kuriem izdevies diriģēt tik daudz klātienes koncertu…
A. Lakstīgala: Pirmais pusgads tiešām bija daudziem notikumiem un piedzīvojumiem pārbagāts. Visu sabalansēt bija liels izaicinājums, bet, atskatoties uz padarīto, ir patīkama gandarījuma sajūta. Laikam jau var teikt – paveicās, jo mani koncerti iekrita laikā, kad kaut kas tika atļauts, man nav bijis neviens koncerts jādiriģē bez publikas, kaut gan zinu, ka kolēģiem bijis daudz šādu koncertu. Godīgi sakot, pat nezinu, kā tas ir – diriģēt vai piedalīties koncertā, kurā nav publikas, nespēju pat iedomāties, kā iespējams vadīt koncertu bez pozitīvās enerģijas, kas nāk no publikas, tā ir ļoti vajadzīga gan mūziķiem, gan diriģentam.
Kāds būs festivāla “Liepājas vasara” opermūzikas koncerts?
Ļoti to gaidu, operas Galā koncerts jaunatklātajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” notiks pirmo reizi. Savu karjeru sāku kā mežradznieks Latvijas Nacionālās operas orķestrī, tāpēc opermūzika man ir īpaši mīļa, varētu teikt, ka esmu mūziķis, kurš uzaudzis operā.
2. jūlija koncertā dziedās trīs solisti. Pirmais – Latvijas un pasaules opermūzikas zvaigzne Egils Siliņš, kurš ļoti plašu pasaules atzinību ieguvis kā viens no vadošajiem Riharda Vāgnera mūzikas interpretiem.
Man pašam vistuvākais komponists opermūzikā ir Džakomo Pučīni, tas pat bija viens no iemesliem, kāpēc pievērsos diriģēšanai – lai kādreiz diriģētu “Tosku”, manuprāt, nav skaistākas operas. Tāpat liela nozīme ir arī Džuzepes Verdi operām, mūsdienās nemaz nevar iedomāties opermūzikas teātri, kurā regulāri netiktu atskaņota Verdi mūzika. Arī Liepāja nebūs izņēmums, koncertu atklāsim ar Verdi uvertīru no operas “Un giorno di regno” – tā ir pavisam mazpazīstama, bet tai pašā laikā ļoti skaista un dzirkstoša, vasarīga, liriska.
Liekas, ka šī opera agrāk nav skanējusi Latvijā, katrā ziņā tādu informāciju neesmu atradis. Skanēs arī Leonoras ārija no Džuzepes Verdi operas “Likteņa vara”, to izpildīs jaunā pasaules opermūzikas zvaigzne Marija Jeliča no Serbijas. Latvijā dziedātāja uzstāsies pirmo reizi. Viņu iepazinu pagājušajā vasarā Izraēlā, kur operas festivālā iestudēju Pučīni “Bohēmu”, un Marija Jeliča bija brīnišķīga titullomas izpildītāja. Savukārt ar tenoru, Lučāno Pavaroti skolnieku Dario di Vietri tikšos pirmo reizi, arī viņš ir liela autoritāte Eiropas opermūzikas solistu aprindās.
Kāda atšķirība ir starp koncertzāli telpās un koncertdārzu, vai Liepājā mūziķus netraucēs viļņu čala un kaiju kliedzieni?
Spēlēt āra koncertos ir sarežģīti, daudz grūtāk nekā akustiskā koncertzālē, jo mūziķiem jāspēj pielāgoties apstākļiem. Katrai brīvdabas zālei ir sava specifika, turklāt ikreiz viss skan mazlietiņ citādi. Lai brīvdabas koncerti sniegtu baudījumu, nepieciešama kvalitatīva apskaņošana, būtiska ir sadarbība ar skaņu režisoru. Īpaši svarīgi tas ir akadēmiskās mūzikas koncertos, skaņu režisoram jābūt izpratnei, kā jāskan klasiskam simfoniskam orķestrim. Man patīk diriģēt arī džeza vai estrādes mūziku, tad lielāks akcents ir, piemēram, uz ritma grupu.
Jūs mēdzat diriģēt ļoti dažādus orķestrus – vai tā ir apzināta izvēle vai gadījums?
Manuprāt, jo lielāka dažādība, jo lielāka izaugsme gan diriģentam, gan orķestrim. Ilgtermiņā orķestrim nepalīdz, ja to regulāri diriģē tikai viens diriģents. Orķestrim ir vajadzīgi dažādi viesdiriģenti ar dažādu izpratni par mūziku, tas mūziķu turpmākai attīstībai dod jaunas vēsmas un jaunas idejas. Liepājas Simfoniskais orķestris, Nacionālās operas un baleta orķestris, tāpat kā Nacionālais simfoniskais orķestris regulāri sadarbojas gan ar pašmāju, gan ārvalstu viesdiriģentiem.
Jūs esat no tiem, kuri īpaši rūpējas par latviešu komponistu mūzikas atskaņošanu…
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – esmu izteikts latvietis, savas zemes patriots, mīlu mūsu valodu un kultūru, visu, kas ar to saistīts. Vēl esmu Liepājas Simfoniskā orķestra ilggadējā galvenā diriģenta Imanta Rešņa skolnieks, vairāku gadu garumā pieredzēju, cik ļoti diriģents Resnis rūpējas par latviešu mūzikas saglabāšanu, par jaundarbu radīšanu.
Arī par plauktos nogulējušu skaņdarbu atklāšanu, to izcelšanu saulītē. To viņš darījis tik labi kā neviens cits. Turpināt šo līniju laikā, kad biju Liepājas orķestra mākslinieciskais vadītājs, bija tāda kā iekšēja intuīcija un sava veida pienākums.
Darot prieku gan sev, gan mūziķiem, gan arī klausītājiem, meklēju dažādus veidus un iespējas, kā atskaņot latviešu mūziku. Godīgi jāsaka, ar latviešu simfoniskās mūzikas atskaņošanu nav viegli – to grūti izskaidrot, bet publika daudz labāk nāk uz zināmāku skaņdarbu atskaņojumiem, gūstot baudījumu no pasaulē zināmiem vārdiem. Tomēr tas ir darbs, varbūt pat misija – iepazīstināt publiku ar latviešu darbiem, tos reklamēt, aicināt nākt uz šiem koncertiem. Savulaik Liepājas orķestris radīja brīnišķīgu dažādu latviešu komponistu skaņdarbu ciklu “Liepājas koncerti”.
Manā Liepājas laikā tas bija viens no vērienīgākajiem projektiem, kurš plaši aizgāja pasaulē, un par to joprojām ir gandarījums un prieks.
Pēdējo gadu laikā tapuši divi vērienīgi jauno komponistu albumi. Kārlis Lācis pazīstams kā estrādes un teātra mūzikas autors, bet viņam padodas arī simfoniskās mūzikas rakstīšana un piemīt ļoti brīnišķīga intuīcija, kā to darīt. Šogad ierakstījām viņa simfoniju un klavierkoncertu. Otrs albums ir Vestarda Šimkus “Šimkus spēlē Šimku”, kur ietverts viņa pirmais pirms aptuveni 15 gadiem rakstītais klavierkoncerts.
Vēl man bijis gods piedalīties Imanta Kalniņa albuma tapšanā, kurā apvienoti visi komponista simfoniskie darbi. Arī tas ieskaņots kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Mūsdienu koncertos pārsvarā atskaņo viņa pēdējās simfonijas, bet kopā ar mūzikas kompāniju “Skani” radās ideja no jauna izcelt gaismā un parādīt publikai, cik skaista ir komponista jaunības gados radītā simfoniskā mūzika.
Bet man vistuvākais latviešu komponists ir Pēteris Vasks. Viņa mūziku varu klausīties un klausīties. Man pašam liekas, ka saprotu Vaska mūziku, tur ir ļoti dziļš latviskums, vienmēr gribas teikt – ja kāds vēlas saklausīt, kā skan Latvija, tad ir jāklausās Pēteris Vasks.
Vai, jūsuprāt, latvieši ir muzikāli apdāvināta tauta, vairāk nekā citas?
Vienmēr esmu domājis, ka tas ir mūsu nācijas īpašais talants, izteiktāks nekā citām tautām. Pasaulē mūsu mūziķi, diriģenti, dziedātāji tiek augstu vērtēti. Ja skatītos, piemēram, Ņujorkas Metropolitēna operas mākslinieku sarakstus un saskaitītu, cik sezonas laikā piedalās latvieši, un to salīdzinātu ar Vāciju, kura ir viena no Eiropas lielvalstīm, skaits būtu līdzīgs, bet Vācijā dzīvo vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju, mūsu ir nepilni divi.
Tā, protams, nav vienīgā mēraukla, tādu pierādījumu ir daudz. Mēs tiešām esam mūzikas lielvalsts. Kaut gan latviešiem pierasts kautrīgums, pieticība – ko nu es, vai tad es varēšu… Arī pats ar to cīnos. Ne visiem, bet diemžēl ļoti daudziem talantiem šī kautrība neļauj sev noticēt.
Jā, manuprāt, tieši mūzika ir viens no tiem mūsu nācijas pastāvēšanas stūrakmeņiem, kas mums varētu palīdzēt turpināt Latvijas mūžu vēl daudzus gadu tūkstošus.
Mūzika mūs vieno arī ar ukraiņiem, liekas, ka arī viņi grūtos brīžos mēdz dziedāt. Džuzepes Verdi ebreju vergu koris “Lido, doma, zelta spārniem…” Odesas operas dziedātāju izpildījumā laikam gan ir viens no sirdi plosošākajiem šī skaņdarba izpildījumiem, kāds jebkad dzirdēts…
Jā, piekrītu. Ļoti sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, vēroju, ko dara viņu mūziķi – gan tie, kas šobrīd ceļo, gan tie, kas muzicē un karo uz vietas. Ukraiņi ir ļoti, ļoti muzikāli daudzveidīga, tiešām apdāvināta tauta.
Šovasar augustā Ikšķiles operetes festivālā man būs iespēja strādāt kopā ar četriem solistiem no Kijivas operetes teātra, ļoti gaidu šo sadarbību. Dzīvoju Ogrē, pie mums ir daudz bēgļu no sadraudzības pilsētas Černihivas, man bijusi iespēja iepazīties ar vairākiem mūziķiem un censties viņiem palīdzēt atrast iespēju muzicēt Latvijā.
Vai ir kāds skaņdarbs, kuru jūs nosauktu, lai izteiktu šī laika emocijas?
Tā ir taisnība, ir brīži, kad vārdos un pat domās grūti izpaust emocijas, to var pateikt tikai mūzikas valodā. Manuprāt, tā ir mūziķa profesijas priekšrocība. Grūti gan izcelt vienu, bet man šajā laikā atklājums bija ukraiņu komponista Miroslava Skorika skaņdarbs “Melodijas”.
Kopš 24. februāra to esmu diriģējis jau trīs reizes, katrreiz tas licies skanam citādi, ar šo salīdzinoši vienkāršo skaņdarbu esmu varējis ļoti spilgti izteikt to, ko jūtu, bet kam nepietiek vārdu.
