Noguruma indes kausētājs. Saruna ar aromterapeitu Georgu Celitānu 0
Aromterapija vispirms asociējas ar patīkamām smaržām, taču nosaukuma otrā daļa liecina, ka tā ietver arī ārstēšanu. Rīgas Aromterapijas skolas mācību centra Ambra vadītājs Georgs Celitāns zina, kā augu ēterisko spēku izmantot noskaņojuma un veselības uzlabošanai. Viņš mācījies Londonas Aromterapijas skolā, Tradicionālās augu medicīnas un aromterapijas institūtā, un studijas joprojām turpina gan Anglijā, gan Francijā.
Kāpēc apguvāt aromaterapiju?
Biju mašīnbūves tehnologs, vēlāk – kuģubūves inženieris, būvēju vējdēļus. Kad valstī sākās pārmaiņu laiki, nācās meklēt citu nodarbošanos, lai varētu pabarot ģimeni. Sāku apgūt psiholoģiju, kļuvu par elpošanas instruktoru. 1994. gadā kongresā Maskavā, kur apsprieda elpošanas tehnikas, pirmo reizi saskāros ar ēteriskajām eļļām un sāku apmeklēt ievadnodarbības aromaterapijā. Vēlāk izmantoju iespēju doties uz apmaksātām mācībām Londonā.
Aromaterapeitu Latvijā ir ļoti maz…
Varētu teikt, ka pie mums aromaterapijas vispār nav. Daži cilvēki ir ieguvuši izglītību šajā nozarē, taču tirgus tikpat kā nepastāv. Pirms pāris gadiem rakstījām vēstuli Labklājības ministrijai, un tagad aromaterapeita profesija ir iekļauta profesiju klasifikatorā. Pilnveidojam mācību programmu atbilstīgi profesionālajām prasībām.
Vai tiem, kuri grib mācīties jūsu aromaterapijas skolā, vajadzīgas priekšzināšanas?
Var nākt jebkurš interesents ar vidējo izglītību. Aromaterapijā iegūtās zināšanas noderēs gan mājsaimniecēm, gan skaistumkopšanas un veselības nozares speciālistiem. Tās var uzlabot dzīves kvalitāti ikvienam.
Izvēloties šo profesiju, pastāv dažāda pieeja. Lielbritānijā aromaterapeitus māca pēc speciālas mācību programmas, taču viņi nav ārsti un strādā par psihoterapeitiem vai masieriem – tāpat kā es, lai gan esmu mācījies arī aromaterapijas klīnisko daļu. Savukārt kontinentālajā Eiropā par aromaterapeitu atļauts būt tikai ārstiem, kuri apguvuši zināšanas par ēteriskajām eļļām. Viņiem ir tiesības tās sajaukt, pagatavojot maisījumus iekšķīgai lietošanai dažādu slimību ārstēšanai.
Man aromaterapija vispirms asociējas ar parfīmiem un Franciju…
Aromaterapijas saknes meklējamas sirmā senatnē, taču filozofiju, ko apguvu Londonā, izloloja austriete Margarita Mauri, kura pēc Otrā pasaules kara Anglijā izveidoja aromaterapijas skolu. Viņa sāka ēteriskās eļļas atšķaidīt un lietot uz ādas. Iepriekš tās kā medicīniskus līdzekļus pētīja laboratorijās un izmantoja zāļu gatavošanai.
Starp aromaterapiju un parfimēriju patiešām pastāv līdzība. Tiem, kas grib gūt priekšstatu, kā top smaržas, iesaku izlasīt Patrika Zīskinda romānu Parfīms, kur tas, manuprāt, atspoguļots pat labāk nekā speciālajā mācību literatūrā.
Kādā no mācību kursiem Francijā parfimērijas rūpnīcā arī man nācās veidot parfīmus. Skolotāja lika veidot smaržas ar raksturu, un tas nebija viegli. Kad pēc pusgada atkal atgriezos nodarbībās, pasniedzējai vaicāju, kāpēc lidostu tax free veikalos Parīzē, Berlīnē un Rīgā Chanel Nr. 5 smaržo atšķirīgi. Viņa nezināja atbildi, taču katrs pats var izdarīt secinājumus. Toties, kad šīs smaržas ieelpoju, ciemojoties pie dēla Amsterdamā, tā bija īsta sajūtu eksplozija!
Tad jau jums ir labs deguns. Kas vēl nepieciešams, lai kļūtu par aromaterapeitu?
Dzīves pieredze, jo pacienti parasti neatnāk tikai ar vienu problēmu, viņu vēlmes un vajadzības ir ļoti dažādas. Svarīgi, lai patiktu ķīmiķot un darbs ar cilvēkiem. Visu pārējo var iemācīties.
