IZCEĻ MIOMAS UN NIERAKMEŅUS 3
“Miomas, fibromas, nierakmeņus un citus veidojumus parasti izlobu tik ātri kā saulespuķu sēkliņas. Tieši tāpat veicu griezumu, pašķiru
audus un izvelku nevēlamo. Man daudzreiz ir jautāts, kāpēc pēc operācijas tas nav man rokās. Nezinu, kur tas paliek, taču, cilvēkam aizejot
pie ārsta uz pārbaudēm, atklājas, ka ir izzudis. Ja veidojums ir liels, operāciju gan nākas atkārtot vairākas reizes,” stāsta šamane.
Kur meklējami aizsākumi dziednieces spējai operēt bez skalpeļa? Viņa atklāj, ka uzreiz pēc dzemdībām māte atdevusi viņu audzināt vecvecākiem. Vectēvs bijis ārsts kara hospitālī Omskā un bērnībā Gaļinu bieži ņēmis līdzi uz darbu, ļāvis būt klāt dažādu medicīnisku manipulāciju laikā. Meitenei daudzas reizes bijusi iespēja vērot, kā veic līķa sekciju. “Esmu redzējusi visus orgānus, dažādus nevēlamus veidojumus, operācijas norisi – tas viss man vēl tagad stāv acu priekšā, tādēļ man ir viegli strādāt. Operācijas laikā gara acīm redzu
slimo orgānu, var teikt, staigāju pa to un strādāju ar baltu un dzeltenu enerģiju.” Savukārt Gaļinas vecmāmiņa nodarbojusies ar dziedināšanu, un no viņas aizguvusi pirmās netradicionālās ārstēšanas metodes.
“Reiz nācās palīdzēt sev pašai, kas, protams, ir grūtāk. Mani aizveda uz slimnīcu, jo sāpēja vēders. Žultspūslī bija sakustējies akmens.
Ārsti gribēja to izoperēt. Ļaut sevi griezt akmentiņa dēļ? Neparko! Pati dabūšu laukā. Polietilēna maisiņa, ko parasti izmantoju šādos gadījumos, man nebija, taču palātā atradu vienreizlietojamos gumijas cimdus. Vienu pielēju ar karstu ūdeni un skalināju. Iedomājos, ka cimdā ir cukura graudiņi, kas karstajā ūdenī izšķīst, un ka tas pats notiek ar manu žultsakmeni. Jau nākamajā dienā mani palaida mājās, jo akmens bija izzudis.”
DZIEDĒ RĒTAS UN LŪZUMUS
Dziedniece vairākiem esot palīdzējusi atveseļoties pēc insulta. “Atceros, kad vēl dzīvoju Sverdlovskā, kādai sievietei tas notika nākamajā rītā pēc tam, kad bija atradusi 50 rubļus. Vienmēr uzsveru: neņemiet no ceļa pat zeltu un briljantus, jo tiem līdzi var nākt liela nelaime, ko kāds cits atstājis. Gāju pie viņas katru dienu un strādāju, līdz izdevās dabūt uz kājām, pārgāja paralīze.”
Pirms diviem gadiem dziedniece traukusies uz Sverdlovsku palīgā labai paziņai. Viņas vīram plīsis apendikss. “Andrjušam slimnīcā veica operāciju. Taču pēc tam vēders sāka tūkt, viņš jutās aizvien sliktāk. Izrādās, ārsti bija atstājuši iekšā vates tamponu. Vēlreiz veica operāciju, visu iztīrīja. Palika ļoti gara un plata rēta. Vajadzēja sadziedēt, palīdzēt puisim atgūt spēkus. Pieaicināju papildspēkus – dažus dziedniekus no Maskavas, ar kuriem bieži tiekamies. Mazgājām brūci te ar mirušo, te dzīvo ūdeni. To darījām domtēlos, iedarbojoties enerģētiski, nevis realitātē. Mirušais ūdens attīra, novērš iekaisumu, bet dzīvais ūdens veicina dzīšanu, atjaunošanos. Pēc tam žāvējām rētu saulītē. Noslēgumā domās aizlīmējām ar medicīnisko līmi. Šādi vairākas dienas strādājot, šuve pamazām sāka aizvilkties. Devām Andrjušam labu enerģētiku, lai viņš kļūst vesels un dzīvespriecīgs. Pēc laika ar viņu viss bija kārtībā.”
Gaļina enerģētiski spēj paātrināt kaulu lūzumu dzīšanu. “Kāds puisis dzērumā brauca ar motociklu un avarēja. Kāja burtiski karājās cīpslās. Grieziens ar šķērēm, un tā būtu nost pavisam. Viņš ļoti lūdzās, lai mediķi kāju saglābj. Atstāja. Nācu talkā, lai dzīšana norit veiksmīgi. Domtēlos iegāju lūzumā. Notīrīju lauztā kaula galus ar smilšpapīru,” to sakot, dziedniece paņem pildspalvu un ar roku sīkām, ātrām kustībām it kā tīra tās galu. Droši vien tas palīdz vizualizēt. “Noskaloju mirušajā un dzīvajā ūdenī, lai nesāktos iekaisums. Nožāvēju ar saulīti. Pēc tam iemērcu abus galus medicīniskajā līmē un stingri saspiedu kopā.” Redzot manas neizpratnē ieplestās acis, dziedniece piebilst: “Cilvēka smadzenes visu šo informāciju uztver un reaģē, iedarbinot dzīšanas procesus. Puisis gan vēl 90 dienas nogulēja slimnīcā, līdz pilnībā atveseļojās, taču viss notika bez sarežģījumiem. Savukārt vecmāmuļai no Jelgavas, kura bija salauzusi roku, paklūpot virtuvē, man izdevās palīdzēt divās dienās. Ģipsis pats nokrita, un roka bija vesela. Teicu: baba Akuļina, saspied manu roku, parādi, cik tev spēka! Saspieda tā, ka man sāpēja.”
