Evolūcijas superzvaigznes jeb kā čūskas zaudēja savas kājas 0
Kad dinozauri vēl valdīja pār Zemi, sīkie, pūkainie zīdītāji dzīvoja briesmu ēnā. Viņi slēpās alās un šaurās spraugās, cenšoties palikt nepamanīti. Tieši šajā slēptajā pasaulē radās jauns mednieks – čūska. Tievā, elastīgā un klusā radība, kas spēja ieslīdēt tur, kur citiem dzīvniekiem nebija nekādu izredžu.
Evolūcijas biologs Marks Tollis no Ziemeļarizonas universitātes iztēlojas, ka tieši šī niša ļāva čūskām sākt savu atīstības ceļu. Šodien čūskas ir vienas no veiksmīgākajām un daudzveidīgākajām rāpuļu grupām pasaulē, vēstīts portālā Livescience.com.
Ir milzīgi pitoni, sīkas diegčūskas tikai dažas collas garas, indīgas kobras un milzīgas žņaudzējčūskas. Tomēr to izcelsme joprojām ir pilna noslēpumu. Fosiliju informācija ir nepilnīga, un daudzi būtiski jautājumi par to, kur un kā tās radušās, ilgu laiku palika bez atbildes.
Tagad jaunas fosilijas un modernas tehnoloģijas beidzot sāk atklāt čūsku evolūcijas stāstu – stāstu, kas ilga vairāk nekā 100 miljonus gadu.
Īstais evolūcijas superpārrāvums notika aptuveni pirms 125 miljoniem gadu. Tieši tad čūskas ieguva savu slaveno elastīgo galvaskausu – kauli savienoti ar mīkstajiem audiem, žokļi spēj plaši atvērties, bet apakšžokļa puses izplesties sānis. Vienlaikus ķermenis kļuva garāks, pievienojot simtiem jaunu skriemeļu, bet kāju nozīme mazinājās, tām vairāk lienot un rāpojot.
Šīs izmaiņas padarīja čūskas par īstām evolūcijas superzvaigznēm: tās var norīt upuri, kas ir lielāks par pašu čūsku, ēst gandrīz jebko, kas kustas, un iztikt gadu vai pat ilgāk bez ēšanas.
Čūskas ir kļuvušas par vienu no veiksmīgākajām rāpuļu grupām Zemes vēsturē – vairāk nekā 4000 sugu, kas apdzīvo gandrīz visus kontinentus un vides.
