Romāns Meļņiks par azbesta utilizāciju: Latvijā tiek vienlaikus gan stimulēti, gan arī bremzēti vieni un tie paši procesi
22
Bērnībā lasītajā grāmatā par doktoru Dūlitlu bija dīvains dzīvnieks ar divām galvām, no kurām otra bija tur, kur vajadzētu būt astei. Ja viena galva lika ķermenim iet uz priekšu, sanāca, ka otrai galvai tā bija atpakaļgaida. Un otrādi. Grūdmūs-velcjūs bija šīs radības latviskotais nosaukums. Šāda līdzība nāk prātā, vērojot, kā Latvijā tiek vienlaikus gan stimulēti, gan arī kārtīgi bremzēti vieni un tie paši procesi.
Spilgtākais piemērs – nu jau bēdīgi slavenie regulatora apstiprinātie, bet politiķu akceptētie un pēc tam – izdabājot vēlētājiem – kritizētie elektrības piegādes tarifi. To palielināšanas rezultātā tie, kas gribēja būt videi draudzīgi un pie reizes mazināt valsts atkarību no importa elektrības, uzstādīja saules paneļus, tostarp saņemot arī valsts finansiālu atbalstu, nu tiek sodīti ar augstāku maksu par elektroenerģijas pārvietošanu kopējā tīklā un lielāku jaudu rezervēšanu periodiem, kad paneļi kalpo maksimāli efektīvi.
Šis piemērs ir gana izrunāts pēdējā laikā, pie tā nekavēsimies. Taču ir arī cits. Par to runas pieklusušas. Stāsts ir par azbestu saturošā jumta seguma (šīfera) utilizāciju. Pirms dažiem gadiem pats ar to saskāros, jaucot nost dažas nokalpojušas pagaidu būves.
Tolaik tieši bija aktualizēta tēma par azbesta bīstamību, tad nu, gribēdams mazāk kaitēt savai zemei, darīju visu, kā priekšrakstos teikts – akurāti krāvu šīfera loksnes uz paletēm, pakoju plēvēs, vedu ar īrētu transportu aptuveni 80 km līdz poligonam, piemaksāju pāris simtus eiro par bīstamo atkritumu noglabāšanu.
Ņemot vērā paveikto darbu un izmaksas, uzreiz bija skaidrs, kāpēc uz mani pat poligonā raudzījās kā uz lielu retumu – diez vai daudz ir tādu, kas tāpat dara. Bet tā taču nevajadzētu būt, vai ne?
Proti, ja valsts ir noteikusi kādu būvmateriālu vai jebkādu priekšmetu par bīstamu un apliecinājusi vēlmi to utilizēt strikti noteiktā kārtībā, ir nevis jāuzliek papildu nodeva apzinīgajiem, bet gan jāpiemaksā. Lai nosedz vismaz transportēšnas izmaksas.
Īpaši tas, manuprāt, attiecas uz joprojām Latvijā ļoti izplatīto azbesta šīferi. Ne visi ir apzinīgi, ne visiem ir finansiālas iespējas darīt tā, kā likts. Noteikti ir daudzi, kas joprojām šīfera lauskas saber ceļa grambās un labākajā gadījumā uzber virsū grants kārtiņu, pat nedomājot, ka par to var būt sods. Noteikti ir daudzi, kas, mainot jumtu, vienkārši sakrauj šīfera loksnes kaudzītē vietā, kur tās mazāk traucē, un aizmirst. Un daudzi arī nemaz nesteidz mainīt šīfera jumtu pret ko videi un cilvēka veselībai nekaitīgāku, modernāku, apzinoties, cik lieli sarežģījumi ar to saistīti.
Un ir vēl viens aspekts. Latvijā ir tikai daži poligoni, kur pieņem azbestu. Tie ir Grobiņas novadā, Ventspils novadā, Talsu novadā, Pārgaujas novadā, Gulbenes novadā, Rēzeknes novadā un Daugavpils novadā. Kur šo bīstamo jumta segumu var nodot Rīgā un Pierīgā? Un ko darīt tiem, kam nav sava transporta?
Jā, ir firmas, kas piedāvā savākšanas un aizvešanas pakalpojumus, bet par to prasa arī daudzos simtos skaitāmu samaksu. Rūpniecības vai daudzdzīvokļu ēku modernizācijai tas droši vien der, taču mantotās vai vēl padomju laikos būvētās vai pirktās privātmājās dzīvojošie ne vienmēr to var atļauties. Ne velti azbesta šīfera jumtus joprojām varam redzēt daudzviet.
Par šo problēmu esmu runājis ar gan šajā, gan iepriekšējās Saeimās savēlētiem deputātiem. Rāda saprotošas sejas, šausminās, piekrīt, ka valsts ar savu nodevu pati atbaida šos bīstamos atkritumus nogādāt utilizēšanai, taču laikam viņiem citi jautājumi šķiet aktuālāki, jo nekas laika gaitā nemainās. Vai mainīsies turpmāk? Vismaz par konkrēto jautājumu esmu skeptisks.
