Anda Līce: Mūsdienās ir īpaši svarīgi apzināties, no kurienes mēs nākam un kas esam 1
Cilvēks par savām un līdz ar to arī savas tautas un valsts saknēm parasti sāk domāt, sasniedzot Kristus vecumu. Agrāk nav laika, jo pašam ir jālaiž saknes un jāaudzē vainags.
Sakņu lietas var kļūt tik aizraujošas un tā sabalsoties ar cilvēkā mītošo meklētāja garu, ka pilnīgi izmaina viņa dzīvi. Sakņu meklētāji šķir lapu pēc lapas un lielo likteņu grāmatu ļauj lasīt arī tiem, kuriem to šķirstīt nav laika.
Jādomā, daudzi ar lielu interesi un prieku skatās mūziķa Kārļa Būmeistera veidoto televīzijas raidījumu “Dzimtaskoks” un ir spiesti atzīt, ka par Latvijas cilvēkiem un vēsturi zina visai maz.
Kaut gan novadpētniecība ir valstiski svarīga, tā joprojām netiek pienācīgi novērtēta un lielā mērā ir atkarīga no atsevišķu cilvēku uzņēmības un pašaizliedzības.
Paradokss – tagad, kad neviens neliedz vēsturi izzināt un pētīt, ir novadu un pagastu vadītāji, kas to uzskata par mazsvarīgu nodarbi un vienīgi privātu lietu.
Mūsdienu globalizētajā pasaulē, kur visu veidu saknes iet pušu stirkšķēdamas, ir īpaši svarīgi apzināties, no kurienes mēs nākam un kas esam.
Koku sakņu spurgaliņu skaitam zem zemes atbilstot tāds pats lapu skaits virszemē.
Vai tas neliek palūkoties uz daudz ko ar citām acīm? Tieši skolai ir jākļūst par vietu, kur tiek svinētas rakstnieku un dzejnieku jubilejas un kur uz svētku galda ir viņu darbi un grāmatas par viņiem.
Vai skolas tam ir gatavas? No skolēniem nevar prasīt kultūrvēstures izpratni, ja tās nav pašiem skolotājiem, ja valda uzskats, ka tas, kas ir noticis un notiek latviešu literatūrā, uz eksakto priekšmetu skolotājiem neattiecas.
Šomēnes Cesvaines vidusskolas aulā notika svētku pasākums “Augustam Saulietim – 150” un viņa jaunizdotās prozas grāmatas “Kungs pats savā mājā” prezentācija.
Latvijas dabā un kristīgajā ētikā sakņotajiem šī rakstnieka un dzejnieka darbiem piemīt dramatisms, kas pavada gadsimtu un paaudžu maiņu. Lasot jauno grāmatu, acīs iekrīt jau piemirstais apvidvārds “virsaune” (galotne).
A. Saulietis ar saviem nelokāmajiem ētiskajiem principiem pieskaitāms sava laika garīgajām galotnēm. Viņš ne tikai apdziedāja dabas un Vidzemes skaistumu, bet viņa rokas iepazina, ko nozīmē art zemi un izaudzēt maizi.
Viņam bija spēcīga sakņu izjūta, un tā ļāva radīt darbus, kurus uz laiku var nolikt malā, sakot, ka tie šodien nav aktuāli, tomēr tajos paustās patiesības, dabas un zemes mīlestību nav iespējams nocenot, jo dzīvi baro saknes, bet jēgu piešķir virsaunes.
