Romāns Meļņiks par ierēdņiem: “Ja pienākumus var pildīt attālināti, varbūt jāsamazina ne tikai biroji, bet arī darbinieku skaits?”
0
“Sanākam uz attālināto sapulci jau sazin kuro reizi, bet katru reizi notiek viens un tas pats – ierēdņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus, prasa izskaidrot katram nozarē elementāri saprotamas lietas, ko esam jau iepriekš pārrunājuši. Kāda jēga no tādām attālinātām sapulcēm, ja amatpersonas, kā noprotam, to laikā domā pavisam par ko citu un mūsu runāto neuztver!?” tā šajās dienās piktojās kāds nozares profesionālis.
Zināmā mērā tas saskan ar Ministru prezidenta Andra Kulberga (AS) uzdevumu Finanšu ministrijai izvērtēt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē. Jo attālinātās sapulces daudzos gadījumos rīko tieši tāpēc, ka daļa to dalībnieku, tostarp valsts pārvaldes pārstāvji, tajā brīdī neatrodas savās darbavietās.
Un tas tad ir jautājums par darba efektivitāti un produktivitāti. Vai kaut kur pludmalē ar datoru klēpī vai viedtālruni rokās sanāksmes dalībnieks ir tikpat koncentrēts darbam kā kabinetā vai pie sapulces galda sēdošais?
Šķiet, atbilde katram skaidra.
Kāds teiks, ka ne katrs ierēdnis strādā no pludmales vai virtuves un daudziem tieši attālinātais darbs ļauj paveikt vairāk, jo ietaupās laiks, kas citādi būtu jāpavada ceļā no vienas sapulces uz otru? Noticēsim, ka tāds izņēmums ir. Bet vai to var attiecināt uz vairumu?
Turklāt pati atrašanās darbā vēl nebūt nenozīmē produktīvu darbu. Arī birojā astoņas stundas var pavadīt, piedaloties sapulcēs, rakstot e-pastus, gatavojot atskaites un aizpildot tabulas, bet tā arī neko sabiedrībai, valstij noderīgu neizdarot. Tātad problēma jau nav tikai tajā, vai ierēdnis strādā no biroja, mājām vai pludmales. Daudz svarīgāks ir jautājums – ko labu, vērtīgu viņš šajā laikā izdara?
Ja darbinieki lielu daļu laika strādā attālināti, vai tad valsts var samazināt biroju telpas, kā to dara VNĪ? Loģiski. Taču no otras puses – vai valsts pārvaldē strādājošie ir pietiekami noslogoti, ja tagad izrādās, ka savus pienākumus, fragmentāri pieslēdzoties darbam, var veikt arī attālināti?
Varbūt valsts var ietaupīt budžeta līdzekļus, samazinot ne tikai darba vietu skaitu – rakstāmgaldus, kabinetus un biroju platības –, bet arī pašu strādājošo skaitu?
Bet tas nozīmē, ka būtu jāspēj izmērīt nevis atrašanos darba procesā, bet rezultātu.
Auto pēdas ziemā ļoti labi parāda, cik liela daļa no brauktuves reāli tiek izmantota. Nevis teorētiski, nevis pēc projekta, bet pēc fakta. Kaut ko līdzīgu vajadzētu arī valsts pārvaldē, lai saprastu, cik daudz laika tās darbinieki velta lietderīgam darbam. Un nevis darbam kā tādam.
Cik daudz lēmumu vajadzīgu pieņemts? Cik problēmu atrisināts? Cik daudz laika un naudas ietaupīts? Cik nevajadzīgu procedūru likvidēts? Un, galvenais, vai tas, ko ierēdnis ir izdarījis, vispār kādam ir bijis vajadzīgs?
Te ir vēl viena problēma. Ar birokrātijas mazināšanu Latvijai, šķiet, tā arī īsti neveicas. Par birokrātijas samazināšanu runājam gadiem, tiek veidoti plāni, darba grupas un priekšlikumi, bet cilvēkam un uzņēmējam no tā visa bieži vien kļūst nevis mazāk, bet vairāk – vairāk atskaišu, vairāk prasību, vairāk saskaņojumu, vairāk datu, kas jāiesniedz dažādām valsts iestādēm. Jo valsts pārvalde visu laiku tiecas apliecināt, ka ir vajadzīga, zina vairāk par cilvēku parasto…
Privātajā sektorā uzņēmums ilgstoši nevar atļauties maksāt cilvēkam tikai par to, ka viņš astoņas stundas dienā atrodas darba procesā. Darbiniekam ir jārada rezultāts. To paši gribētos sagaidīt no valsts pārvaldes.
Tāpēc varbūt diskusija par attālināto darbu ir tikai sākums daudz svarīgākam jautājumam. Nevis – no kurienes ierēdnis strādā, bet, ko viņš lietderīgu izdara?
Varbūt pat nav svarīgi, cik stundas ierēdnis ir pie datora. Drīzāk būtu jāzina, cik daudz viņš šajās stundās ir izdarījis. Un vēl svarīgāk – vai tas, ko viņš izdarījis, vispār bija vajadzīgs?
