Dažādas pieredzes 10
33 gadus vecais kinooperators Andrijs Tartišņikovs uzskata, ka, ja šai stratēģijai vispār ir kāda ietekme, tā tikai vairo cilvēku dusmas uz Krieviju. “Varas iestādes un dienesti dara visu iespējamo, un cilvēki to saprot. Neviens šeit viņus nevaino.
Ar katru dienu izjūtam arvien lielāku naidu un dusmas pret Krieviju. Tas nevienu neliks padoties,”
tā viņš izteicies medijam kyivindependent.com, stāvēdams vairākās apģērba kārtās, cepurē un biezās zeķēs savā vienistabas dzīvoklī.
Viņam un kaimiņiem ir sildītāji, lampas, ārējie akumulatori un rezerves akumulatoru sistēmas.
Cilvēki izmanto visu – sākot no mīkstajām rotaļlietām, lai aizbāztu spraugas logos, līdz senām apkures metodēm,
kurās tiek izmantota uguns un ķieģeļi.
Roza, franču buldogs, ir galvenais siltuma avots 43 gadus vecajai biroja vadītājai Olenai Bazilskai un viņas partnerim. Arī Rozai ir auksti, viņa pa dzīvokli valkā suņu drēbes un naktīs guļ starp saimniekiem. Olena strādā no mājām, ģērbusies trīs apģērba kārtās, un ceturtajā dienā bez apkures atteicās mēģināt uzturēt visu dzīvokli siltu,
vienu istabu pārvēršot par guļvietu, virtuvi un biroju vienlaikus. Dažreiz viņa vingro, kad kļūst pārāk auksti.
Pārnēsājamas elektrostacijas un akumulatori ļauj saglabāt vismaz minimālu komfortu.
Andrijs Tartišņikovs savā dzīvoklī apvienotajā virtuves un dzīvojamās istabas telpā izmanto gāzes plīti, uz tās liek ķieģeli un čuguna katlu, kas pēc dažām stundām paaugstina temperatūru par aptuveni 4 grādiem. No rīta bija 12 grādi, tagad gandrīz 16. Naktīs viņš guļ tēva mājā ārpus pilsētas.
37 gadus vecā Jūlija Slonko, palikusi mājās ar divām mazām meitām, vienu dzīvokļa istabu pārvēršot par silto zonu, telpu izklājot ar segām un rotaļlietām, izmantojot gaismas virtenes un ģeneratoru apakšstāvā. Viņa sabāzusi spilvenus, segas un mīkstās rotaļlietas katrā iespējamā spraugā. Mazgāties viņa iet uz vietējo sporta zāli, kur ir elektrība un karsts ūdens.
Kaut arī cilvēki pielāgojas, situācija joprojām ir kritiska.
Kijevas mērs Vitālijs Kļičko mudinājis apsvērt iespēju uz laiku pamest pilsētu, ja ir tādas iespējas.
Anna Diačenko teica: “Vienīgais, kas mani šeit tur, ir mani mīļie cilvēki – mamma, māsa, draugi. Ja ar viņiem kaut kas notiks, es aiziešu. Zaudējums paliek ar tevi mūžīgi.”
