“Vislabāk jūtos, kad esmu noderīgs”, saka Guntis Grandāns, kas 20 gadus vadījis AS Latvijas valsts meži sēklu un stādu saimniecību 2

Anita Jaunbelzere, žurnāls ” Baltijas Koks”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā
“Piedodiet, bet mājās jūs netiksiet!” Ukraina skaidro pavisam reālos frontes sabrukšanas iemeslus 85
TV24
Vitenbergs: Baumu līmenī ik pa brīdim izskan, ka parlamentārā sekretāre ir “nokodusi” ministri
Lasīt citas ziņas

Vairāk nekā divdesmit gados, kurus Guntis Grandāns vadīja akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) sēklu un stādu saimniecību, selekcija un stādu audzēšana kļuvusi par vienu no LVM ļoti sekmīga biznesa virzieniem. Šoziem par mūža ieguldījumu meža nozarē Grandāns saņēma Zelta čiekuru. Viņš ir arī aktīvs ceļotājs, fotogrāfs, amatnieks un skaņu plašu kolekcionārs.

Selekcijas guru ar virsmežziņa uzplečiem

CITI ŠOBRĪD LASA

Guntis Grandāns: – Pēc augstskolas sāku strādāt Meža pētīšanas stacijā Kalsnava. Kādus divus gadus pastrādāju arī Kalsnavas mežsaimniecības skolā, kas domātas mežsargiem. Puikas bija feini, taču vienīgie mācību līdzekļi skolā bija tāfele un pasniedzēja aktiera meistarība. Tā tas viss beidzās, un es atgriezos Kalsnavā, biju direktora vietnieks mežsaimniecības jautājumos. Deviņdesmitajos gados Meža pētīšanas stacija bija arī viena no 33 virsmežniecībām. Tā bija virsmežniecība ar diviem virsmežziņiem. Direktors bija virsmežzinis pēc definīcijas, bet otrs, kas bija atbildīgs par sēklkopību, tāds kā es, arī staigāja ar virsmežziņa pagoniem. Tas tāpēc, lai tad, kad aizbrauc uz citu virsmežniecību, tu nebūtu zemākā statusā. Ja tev jāmāca citiem, kā dzīvot, tad jābūt tajā pašā līmenī.

Kad izveidojās akciju sabiedrība Latvijas valsts meži, tad Kalsnava ar visu savu sēklkopību automātiski nokļuva tās pārziņā. Uzņēmuma valde mēģināja saprast, kas mēs tādi un ko darīt tālāk.

Sāku kā Kalsnavas sēklkopības iecirkņa vadītājs. Kardināli mainījās sēklu pieejamība, un par sēklām bija jāsāk maksāt. Gadā ražojām aptuveni 3,5 tonnas skuju koku sēklas. Šobrīd tā ir nepilna tonna, taču stādi mazāk audzēti netiek.

LVM organizēja visas šīs saimniecības inventarizāciju. Valstij toreiz piederēja 14 kokaudzētavas. Bija maziņas kokaudzētavas, uz kurām bija jābrauc kilometriem mežā iekšā un vēl robežsargiem atļauja jāprasa. Pārņemot saimniecību, brīžiem palika mute vaļā arī par to, kāda klientiem bija attieksme pret stādiem. Klients ar mēslu dakšām svieda stādus kravas kastē. Bija arī kokaudzētavas, kur cilvēki bija ierīkojuši apstādījumus, nelielas platības apstādot ar dekoratīviem stādiem. Turklāt pie kantorīša tika sakrāmēts viss, kas atrasts zemē pēc aršanas, – nesprāgušas mīnas un šāviņu atlūzas.

Vienā daļā stādaudzētavu ņēmās entuziasti, vienā daļā gāja galīgi švaki – tā, ka pat neviens tās negribēja privatizēt. Bija jāsaprot, vai turpinām attīstīt visas šīs stādaudzētavas. Varbūt atstāt visu privātajās rokās? Taču stādu augstu kvalitāti mazie uzņēmēji nodrošināt nevarēja, tas prasīja nopietnas investīcijas, kas mežu stādu audzēšanā nebija notikušas kopš astoņdesmitajiem gadiem. Pašiem savu stādu valsts mežiem nepietika. Tika pieņemts lēmums stādaudzēšanu attīstīt kā atsevišķu biznesa virzienu un balstīties uz trim kokaudzētavām.

Tā pa mazītiņam, pa mazītiņam, pa vienai siltumnīcai, pa vienam laistāmam stienim, pa pāris kravām ar kasetēm viss kopā, un jau 2005. gadā ražošanas apjoms dubultojās un uzņēmuma prasības bija nodrošinātas. Kopš tiem laikiem realizēto stādu apjoms ir pieaudzis piecas reizes. Sākotnēji tie bija 11,5 miljoni stādu, no kuriem viens miljons bija ietvarstādi, bet pārējie kailsakņi, kuru kvalitāte arī bija citāda, nekā tas ir šobrīd.

Reklāma
Reklāma

Darba ritms stādaudzētavās mainījies

– Ģeogrāfiskā telpa, kurā notiek stādu aprite un tehnoloģiju attīstība, – tā nav tikai Skandināvija, tā ir visa Ziemeļeiropa. Taču visu uz lauka kvalitatīvi vairs izdarīt nevarēja. Tāpēc sākām stādu šķirošanas un uzglabāšanas kompleksa būvi. Tur arī sēšanas, šķirošanas un fasēšanas līnijas. Stādus saliek maisos, tad lielās kastēs, tad uz paletēm. Tas viss nonāk noliktavā, kur klimats stabils. Pārziemošanas riska noņemšana ir viena lieta. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka jau rudenī visi stādi tiek safasēti, bet līdz ar pirmo sniegu kokaudzētavā sezona nebeidzas. Stādu apstrāde pret smecernieku beidzas tikai janvāra beigās vai februāra vidū. Jaunā sezona sākas martā. Nevajag vairs sezonas strādniekus, bet pastāvīgus darbiniekus. Tas būtiski maina darba sezonalitāti. Darbus, kas prasa visvairāk laika, sašķirot pa kvalitātes grupām. Apstrādāt, reizēm pat dubultā arī pret staltbriežiem, var mierīgā laikā, kad stādi neaug. Tas ir būtiski mainījis visu stādaudzētavas darba ritmu.

Šobrīd tikai Latvijā radītu inovāciju stādu audzēšanā nav, taču darbs šajā jomā notiek. Vai izdosies izstrādāt tehnoloģijas, kas ienāks lielražošanā, rādīs laiks. Visi mēģina sasniegt rezultātu, kad ir gan labi, gan efektīvi. Parādās risinājumi, kas ir lētāki par dārgajiem, taču pieredze liecina, ka to efektivitātes mūžs ir īss.

Par garlaicību darbā neesmu varējis sūdzēties nevienu brīdi. Mums ar kolēģiem stādu saimniecību no arhaiskas līdz modernai izdevās izmainīt ātri. Kad sākām strādāt, prātā nenāca, ka būsim līdzdalībnieki ravēšanas robota radīšanā.

Atkarīgs no ziemeļblāzmas un motorzāģa

– Skolas laikā klausījāmies plates un taisījām magnetofonu ierakstus kaut kādā desmitajā pakāpē. Tagad tās plates visas var dabūt. Vecākā plate man ir sešdesmit astotajā gadā Amerikā izdotais Toms Džonss. Mūzika man patīk dažāda, pirmām kārtām roks un smagāks roks, bet tikai uz vienu lietu koncentrējies neesmu.

Mājās visas mēbeles ir paša taisītas. Kad Podiņu kokaudzētavā būvēja stādu audzēšanas kompleksu, nācās nozāģēt vienu divsimtgadīgu priedi. Es to malkas zāģeriem izrāvu no rokām ārā, un nu man mājās no tās priedes ir visas gultas un trīs galdi. Vakaros televizoru neskatos, bet taisu griežamdēlīšus, jaucot kopā kokus, kādi vien iespējami un neiespējami. Vajadzīgi instrumenti un pacietība. Dāvināšana nav problēma, tirgot neprotu.

Pašam man pieder 15 hektāru mežs. Nevienu citu iekšā nelaižu. Vidēja un pieauguša vecuma mežs. Līdz rūpnieciskai meža izmantošanai neesmu ticis. Aizeju, pazāģēju un sagatavoju sev malku. Te nu esmu atšķirīgs no vairākuma cilvēku. Parasti visi iet mežā klausīties putnus, bet man labāk patīk, ka manās rokās rēc motorzāģis. Tad tu esi pilnīgi pats un nekas cits tai brīdī neeksistē. Tā es relaksējos.

Fotografēt sāku jau skolas laikā. Bija fotoaparāts ādas futlārī ar izvelkamu objektīvu. Man bija ļoti labs skolotājs – Madonas avīzītes Stars fotogrāfs Oļģerts Skuja. Oļģerts teica, ka ir divi varianti – fotografēšana un knipsēšana. Man fotografēšana šķita ļoti interesants pasākums. Visas ķīmijas taisījām un jaucām kopā paši, gatavos, kas veikalā, nelietojām.

No tiem laikiem man iespiedies reflekss taupīt kadrus. Es nevaru nospiest fotoaparāta slēdzi, ja neesmu izdomājis, ko es tajā kadrā lieku iekšā. Pat tad kad parādās ziemeļblāzma. Šajā lietā esmu profesionāli atkarīgais. Lai redzētu ziemeļblāzmu, rudeņos regulāri braucu uz Norvēģijas ziemeļiem. Esmu bijis jau septiņās ekspedīcijās kopā ar kādiem trim četriem tikpat atkarīgiem biedriem. Kādreiz mums pieķeras klāt arī kāds mazāk saindēts. Tie paši draugi ievilka mani arī bezceļa ekspedīcijās. Tā ir iespēja pabūt vietās, kur citādi nekad nenokļūsi. Tā esmu bijis Altajā, vienā no mūsu pasaules enerģētiski uzlādētākajām vietām. To sauc par Šambalu. Ja tu altajietim paprasīsi, kur ir Šambala, viņš sacīs, ka visur.

Tās bezceļu mašīnas ir spēcīgas un strebj pa 15 litriem uz simtiņa. Kā kādreiz bobiks. Puiši tās neatkarīgi no markas tā arī par bobikiem sauc. Esam bijuši ar izīrētām bezceļu mašīnām arī Islandē ledājos. Uz ne visai aizsaluša ezera, kur četri metri sniegs, iestigām. Visas sešas mašīnas. Tā kā mūsējie iestiga ne pirmo reizi, tad izdabūjām no vietas vienu, tad otru, tad nākamo, līdz visas sešas atkal ripo. Mums teica, ka citiem gan šādā situācijā būtu jāsauc glābēji.

Divi miljoni ozolu un miljons liepu

Nupat braucu līdzi celtniekiem no Latvijas, kas devās uz Ukrainu, lai jaunu kokstādu siltumnīcu nodotu ekspluatācijā. Nupat tur Kiversu mežsaimniecībā, kas ir desmit kilometru no Luckas, pabeidza jaunas kokaudzētavas būvi, ir cerība, ka pavasarī tur iestādīs trīs miljonus stādiņu: divus miljonus ozolu, vienu miljonu priedes.

Delegācijas no Ukrainas, kas interesējās par meža nozares organizāciju, par sēklkopību un visām informatīvajām sistēmām, brauca pie mums jau 2015. gadā. Tad bija neliels pārtraukums un tad brauca atkal. Pēdējo reizi 2021. gadā februārī viņi aizbrauca no mums piektdienas vakarā, bet ceturtdienas rītā Ukainā sākās karš. Kaut arī tagad sākotnējais skatījums, kur varētu būt kokaudzētavas, viņiem jāmaina, viss notiek.

Ukrainā mežsaimniecība bija organizēta līdzīgi kā mums deviņdesmitajos. Tagad viņi, līdzīgi kā pie mums, pāriet uz biznesa pamatiem. Ukrainas ziemeļrietumos mežu ir ļoti daudz, Volīnijas apgabalā vien tikpat, cik mums. Privāto mežu gan tur maz.

Ir interesanti. Notiek karš, bet viņi būvē mežā atpūtas bāzes. Daudz restorānu, kas pieder mežiniekiem, ir ceļa malās ar dabas takām un izglītojošiem stāstiem. Bumbas nekrīt, bet trauksmes signāls gan atskan četras piecas reizes dienā. Karš ir karš. Kad viesnīciņā ieslēdz vakarā televizoru, tad klausies, kurā vietā atkal būs militārā kapsēta. Reizi nedēļā, reizēm arī divas uz ciematu atbrauc ar karogiem pārklātas mašīnas. Mežiniekiem ir savs bataljons.

Tradīcijas, kas attiecas uz pašbrūvēto, tur stingras. Šmakovka gan uz mārrutkiem, gan bez mārrutkiem. Pie pusdienām jāiedzer, jā, un viens otrs dzer tā, ka maz neliekas, izstāsta, cikos sākuši un cikos beiguši vakar, iedzer atkal, tā kārtīgi, tad iekāpj mašīnā un aizbrauc, it kā nekas nebūtu bijis. Taču sastapu ļoti daudz arī tādu vīru, kas grādīgo nelieto nemaz.

Neesmu šajā projektā ne kādā amatā, ne arī konsultants. Viesnīcu gan viņi uzsauc. Ja es pats maksātu par viesnīcu, viņi no savas puses to neatzītu par goda lietu.

Vislabāk jūtos tad, kad esmu kaut kam derīgs. Ja, aizbraucis uz Ukrainu, kādu vārdu varēšu pateikt, kas viņiem derīgs, jutīšos ļoti labi.

Ko es gaidu no rītdienas? Gaidu mašīnu, kas no rīta septiņos atbrauks man pakaļ, un dienas laikā mēs aizbrauksim līdz pat Ukrainas robežai…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.