Franciska Ermlere: “Mani visvairāk aizrāva tas, ka rakstot es it kā uzšķēržu notikumus, kas jau sen pagājuši, un ieraugu tos arvien jaunā un jaunā gaismā.”
Franciska Ermlere: “Mani visvairāk aizrāva tas, ka rakstot es it kā uzšķēržu notikumus, kas jau sen pagājuši, un ieraugu tos arvien jaunā un jaunā gaismā.”
Foto: Lita Krone/LETA

“Zaudēju redzi un gribēja atņemt dzīvokli – aprakstītais burtiski “iededzināts ādā”!” Saruna ar Francisku Ermleru 2

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi grāmata “Ar ledu apdedzinātie” – astotais romāns ­FRANCISKAS ERMLERES “Rīgas detektīva” ciklā, un rakstniece saka – aplis nu ir noslēdzies.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Rīgas detektīvam” bijis visai samudžināts liktenis. Pirmā grāmata ciklā iznāca izdevniecībā “Zvaigzne ABC”, otrā – apgādā “Mansards”. Sākot ar trešo romānu cikla izdošanu ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu uzņēmās izdevniecība “Latvijas Mediji” (tobrīd vēl “Lauku Avīze”). Pati Franciska Ermlere (īstajā vārdā Elita Franciska Cimare) teic, ka tad, kad sāka rak­stīt “Rīgas detektīvu”, nebija domājusi, ka šis darbs kļūs tik ļoti apjomīgs un sazarots. Taču nu esot iestājies miers un sajūta, ka viss gribētais pateikts.

Nu, kad cikls noslēdzies, varbūt vērts atgādināt, kā tas viss sākās?

F. Ermlere: Viss sākās ar nevainīgu ieceri, kad intervēju astoņus māksliniekus, jo bija radusies doma rakstīt dokumentālo prozu par to, ka Rīgā ir tādi kā astoņi “zārki”, kuri nekad nepaliek tukši, – īpatnēji radošās enerģijas kodoli, kas apaug ar noteiktām sabiedrības gaidām, sadalītām lomām un kuros, pat ja kāds aiziet vai nomirst, viņu vietā tiek iecelts kāds cits. Tad sapratu, ka esmu ieķēpājusies, jo cieņa pret reālajiem cilvēkiem neļauj tekstā izvērsties, godīgi uzrakstīt, ko esmu dzirdējusi, redzējusi un vēl vairāk – ko esmu par viņiem atklājusi. Bet tādi ar pieklājību izrūnīti pastāstiņi taču ir nolemti būt neiedomājami garlaicīgi, nemaz jau nerunājot par to, ka visi manis uzrunātie klusībā gribēja, lai es par viņiem uzrakstu ko sevišķi glaimojošu – izcili, talantīgi un… skaisti.

Viss atrisinājās pavisam negaidīti – kamēr virpināju un pārliku, ko ar to visu lai pasāk, nodzisa dators, visas intervijas pazuda – tikai vienu, ar gleznotāju Sofiju Kudeiku, biju paspējusi apstrādāt un publicēt žurnālā “Rīgas Laiks”. Materiāls palika guļam ārpus manas sasniedzamības, bet, kā izrādījās, turpināja rūgt un briest. Kad jau biju beigusi Augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā un mans meistars Pāvels Finns bija stingri iedzinis galvā, ka pret žanru jāizturas ar pietāti, es materiālu ar žanru lekāliem laiku pa laikam pamērīju. Tad, vingrinot smadzenes ar detektīvu, piekodās un aizripoja “Rīgas zīmoga alķīmija”. Sapratu, ka dzīves materiāla ir gana daudz, lai blieztu nākamo. Tā tapa romāns par Alberta, bijušo Friča Gaiļa, ielu, nākamais – par mākslas muzeju, un tā tik uz priekšu. Rīgas kultūras artefakti saauga jaunā literārā realitātē. Beigās sanāca astoņi darbi – pilns Saules kalendārs. Turklāt “Rīgas detektīvs” sākas ar to, ka galvenais varonis, advokāts Andrejs Vanags, atgriežas Rīgā, un beidzas ar to, ka viņš no Rīgas aizbrauc prom, tā ka cikls izgājis pilnu apgriezienu.

Reklāma
Reklāma

Savā ziņā transformējās arī attieksme pret saviem tēliem un uzstādījumu, jo atceros – kad runājām pēc trešā vai ceturtā romāna, sacījāt – iecere bijusi saistīt katru no grāmatām ar kādu no septiņiem nāves grēkiem un mākslām, kuras arī ir septiņas…

Es pati biju diezgan pārsteigta par to, kā šis darbs izvērtās, bet, jo vairāk pētīju, jo vairāk sapratu, ka stāsts nav ne par slepkavībām, ne līķiem, tas ir visīstākais Rīgas radītāja, mākslinieka identitātes meklējums. Mani visvairāk aizrāva tas, ka rakstot es it kā uzšķēržu notikumus, kas jau sen pagājuši, un ieraugu tos arvien jaunā un jaunā gaismā. Trakākais, kas gan pārsteidza, gan šokēja, ka es tajos nepazinu arī pati sevi.

Es pat kārtīgi neizpratu savu pasaules modeli. To, kas manī pašā iedēstīts un tagad zied un nes augļus. Tas ir kā ar pasaules uzskatu – tas šķiet tik dabisks, tik pierasts kā elpot, bet, kad sāc par to domāt, izrādās, ka tieši nepamanītās lietas ir būtiskās, savukārt tas, kam esi tik daudz laika tērējis, ir tikai krēms, odziņa uz tortītes.

Tajā pašā laikā izbrīnīja arī tas, ka atvēziens izrādījās tik vērienīgs. Gan par sižetiem, gan par personāžiem. Tikai pamazām sapratu, ka tāds vien tas vai cits tēls arī varēja būt. Ieceres ritenis, rits, lai kā mēs to nosaucam, iegriezās, uzņēma gaitu, un, ja esi to pareizi sastellējis, tad tas pats tevi vienkārši velk uz priekšu. Un ir arī tam riņķim kāda pabeigtības būšana – tagad, kad tas visapkārt apiets, sirds ir mierīga.

Ritenis – tas savā ziņā saistās ar likteni, un šajā romānā “Ar ledu apdedzinātie” likteņa pirksts patiešām darbojas iespaidīgi, pāri vai varbūt cauri gadsimtam. Turklāt sižets saistās ar strēlniekiem, attieksme pret kuriem laika gaitā bijusi visnotaļ atšķirīga.

Strēlnieki ir sarežģīta būšana. Tas skaidrs, ka viņi ir ļoti pretrunīgs tēls Latvijas vēsturē, daudzi tur lauzuši kaklu. Mums dzimtā cilvēki tiešām karojuši, tādēļ mana attieksme pret karu nav vispārēja, politiski nolakota, tā ir ļoti privāta un personiska. Vectēvs Pirmajā pasaules karā 1916. gadā zaudēja kāju, mammai brālis otrajā karā krita. Ir jautājums, vai tas bija vajadzīgs un kas no tā iznāk, ja tev iedod plinti un pasaka – skrien tajā virzienā un šauj. Protams, propagandas rupors zina, kurš ir ienaidnieks, taču tev pretī skrien tādi paši. Kuriem tu neko neesi parādā un kuri arī tev pašam ne.

Par strēlniekiem runājot – kad viņus iesauca, viss vēl bija puslīdz skaidrs, viņi karoja Latvijas teritorijā, par savu dzimto sētu, vecākiem, sievu un bērniem. Bet, kad viņus aizsauca uz Krieviju, tur viņi kļuva par pletni svešās rokās… Man abi vectēvi bija strēlniekos, viens 10. Sibīrijas pulkā, jo toreiz vēl negāja latviešu strēlniekos, bet Krievijas armijā.

Otrs vectēvs, viņš bija stipri jaunāks, tikai 18 gadu, sargāja jaunizveidotās Latvijas robežu. No saviem radiniekiem zinu, ka 1917. gadā visiem bija iespēja nolikt ieročus un atgriezties mājās. Ja viņi to nedarīja, bet devās drasēt pa Krieviju un piedalīties soda ekspedīcijās, tad vajag godīgi atzīt, ka viņi kļuva par algotņiem. Var ar to, protams, lepoties – redz, kādi mēs brašuļi! –, bet ir jau arī citi atskaites punkti un citas vērtības.

Katra “Rīgas detektīva” romāna pamatā ir kāds dokumentāls fakts, savukārt tēli, kas tajā darbojas? Vai arī tie ir reāli?

Visi tēli, kas klejo pa romānu ciklu, ir Rīgas puikas un Rīgas meitenes. Protams, daži ir kompilēti, citi, kas dzīvē bijuši pārāk bagātīgi, sadalīti pa vairākiem, tāpat kādam kāda šķautne nošķelta vai pielikta klāt, bet tepat no Rīgas vien viņi visi ir, no manu paziņu aprindām.

Un katra romāna pamatā ir reāls, pamatīgs Rīgas artefakts. Kamēr rakstīju, pie manis ik pa brīdim turpināja nākt papildu informācija. Tā bija ļoti dažādas izcelsmes un ar visai atšķirīgu kvalitāti. Dažreiz tā bija kāda garšīga tenka, dažreiz negaidīta personīga atzīšanās, bet bija arī izraksti no doktora disertācijām.

Teiksim, rakstot “Bliku”, uzzināju stāstu par to, kā savā laikā filmēja “Pūt, vējiņi!”, kā darbojās čūsku dīdītāja, kas piegādāja Gatiņam čūskas filmēšanas laukumā. Tāpat – par muzeju ar pazudušajām gleznām. Līķi, kuru atrada vienā Rīgas mājas pagrabā, es kā jau rakstniece padomājusi saimnieciski pārvietoju uz citu. Tāpat viltotā Kārļa Hūna glezna ir reāls fakts no Rīgas mākslas dzīves, grāmatā gan vecmeistars nosaukts citā vārdā.

Tie, kas lasīs romānu “Ar ledu apdedzinātie”, noteikti jautās līdz ar mani: vai tiešām Strēlnieku piemineklis ir tāds, kādu to pazīstam, tikai ražošanas kļūmes dēļ?

Stāstiņš, kā tapa Strēlnieku piemineklis, man pieklīda ar mākslas zinātnieces Anitas Vanagas svētību – viņa bija rakstījusi rakstu, atsūtīja man, es lasīju, un mēs sajūsminājāmies. Mistika, gandrīz idiotiski partijas lēmumi, absolūti nesaprotamas strādnieku un citu iesaistīto izdarības – viss vienā.

Pieminekli veidojot, tika rīkots skiču konkurss, kur bija vairākas idejas, un sākotnēji bija plānots strēlniekus izvietot uz ietvēm, lai viņi būtu kā vieni no mums, pilsētniekiem. Taču pieminekļa veidošanas procesā notika ugunsgrēks – aizdegās angārs, kurā figūras tika veidotas, granīts pārkarsa, deformējās, turklāt tam vēl uzlēja virsū aukstu Daugavas ūdeni, jo mēs zinām, ka pilsētas ūdensvadā Vecrīgā spiediena nekad nav bijis… Lai deformāciju noslēptu, strēlniekus pacēla virs iet­ves un salika ar mugurām kopā.

Rīga tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet nevainīga, būtībā tā ir pilsēta ar zemūdens akmeņiem un vietām pat vairākiem dibeniem. Visi notikumi, viedokļi, tenkas – tie veido tādu, kā lai to nosauc, egregoru? Var teikt arī vienkārši – bez redzamās Rīgas ir vēl neredzamā pilsēta, un, kad tu ej un skaties ar intuīciju, nevis acīm, tad pēkšņi vari kaut kam kādā vietā uzgrūsties.

Tas, kas parāda, ka esi sācis kaut ko saprast, ir brīdis, kad, šādi uzgrūžoties, beidzas nejaušības un redzi, kā no viena gadījuma izaug otrs, trešais un ceturtais. Ja neesi vēl lāgā sapratis, kur un kā kam kājas aug, tad gadījums apiet apkārt un iebliež pa pieri. Un tad jau bez jokiem un pilnā jaudā.

Tieši tā skatos arī uz personiskajām dzīves pārmaiņām, kad, rakstot “Rīgas detektīvu”, zaudēju redzi un man arī gribēja atņemt dzīvokli. Tā ka notikumi, kas detektīvā aprakstīti, ir visai personiski un burtiski iededzināti ādā.

Izklausās gana ezoteriski.

Izklausās gan, kamēr pašam ar to nesanāk ļoti konkrēta darbošanās. Pa Rīgas māksliniecisko vidi klejo visdažādākie stāsti, arī atzīšanās un dienasgrāmatas, par kurām šķistu – kāpēc gan cilvēkam tādas lietas vispār par sevi jāstāsta? Tātad, iespējams, nav miera, kamēr vismaz kādam notikušais, izdarītais netiek atklāts.

Bet pret ezoteriku man nav viennozīmīgas attiek­smes. Man šķiet – rakstniekam galvenais uzdot jautājumu: “Kas mēs esam?” Bet atbildes katram pašam jāmeklē savā sirdī un apziņā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.