Kā ikdienā vienkārši mācīt bērniem atbildību. Padomi dažādos vecumos 0
Atbildības vecums
Visi vecāki vēlas, lai bērni izaugtu par cilvēkiem, kas spēj atbildēt par savu rīcību. Protams, atbildības sajūta raksturo nobriedušu personību, bet pamati tai tiek ielikti bērnībā.
Atbildība – situācija, kad cilvēks pilnībā apzinās savas darbības un nepieciešamības gadījumā uzņemas vainu par sekām, ko izraisīja uzticēto pienākumu pildīšana. Atbildīgs cilvēks apzinās, ka pats veic darbības, spēj mainīt savu dzīvi un ir gatavs atbildēt par to, pie kā tas noved.
Pirmsskolas vecumā sevis apzināšanās pakāpe ir neliela. Lai būtu patiesi atbildīgs, bērnam jāprot paredzēt sekas, tas ir, zināt, kāda uzvedība ir uzteicama, bet kāda nē. Pirmsskolas vecuma bērns nav tam pilnīgi gatavs. Viņš pamazām apgūst pieaugušo sabiedrības likumus un šīs zināšanas būs pamats atbildīgai rīcībai nākotnē. Taču vecāki bieži mēdz domāt, ka bērns – tas ir maziņš pieaugušais, kurš “saprot visu”, bet nedara pareizi slinkuma, vēlmes ieriebt vai stūrgalvības dēļ. Un prasa no bērna to, ko viņš nespēj sniegt vecuma īpatnību dēļ.
Līdz 2 gadiem bērns nespēj izsekot saiknei starp savu rīcību un sekām. Viņam visas sekas iestājas “pēkšņi”. Viņš koncentrējas uz mātes un citu radinieku reakciju, un pakāpeniski “mācās”, ko nedrīkst darīt, bet tikai tāpēc, ka tas vairākkārt izraisīja negatīvu reakciju. Bērnam nepieciešams pieaudzis “pavadonis”, kurš palīdzēs saprast šo sarežģīto pasauli.
No 2 līdz 3,5 gadu periodā lielākai daļai bērnu sākas tā saucamā “trīs gadu krīze”. Bērna uzvedība bieži vien ir līdzīga provokācijai: viņš pārbauda, vai tiešām nedrīkst to, ko nedrīkst. Šajā periodā iezīmējas vēlamās un nepieļaujamās uzvedības robežas. Jo skaidrākas tās būs, jo vieglāk bērnam saprast, kāda uzvedība tiek uzskatīta par atbildīgu, un kāda – nē. Kamēr bērnam ir krīze, var likties, ka viņš ir pilnīgi bezatbildīgs. Iepriekš viņam patika tīras drēbes, bet tagad viņš nosmērējas ar ievārījumu un skatās, kā tu reaģēsi. Nebaidies un nedomā, ka bērns ir pilnīgi un galīgi “sabojāts”, un izaugs par bezatbildīgu. Šis periods pāries un bērna izaugsme kļūs acīmredzama. Tikmēr mēģini skaidri parādīt spēkā esošos noteikumus, kas ir nemainīgi un nav atkarīgi no tava garastāvokļa.
3,5-5 gadi. Šis ir labs laiks, lai sāktu attīstīt atbildīgu uzvedību. Protams, ir daudzas jomas, kurās vecākiem jāturpina uzraudzīt bērna uzvedību un teikt priekšā, kā jārīkojas. Bet ir vairākas jomas, kurās bērns var uzņemties atbildību. Piemēram, atbildība par savām rotaļlietām un mantām (“pats pazaudēji, pats meklē”), vienkārši mājsaimniecības pienākumi (pirms vakariņām visiem nolikt uz galda karotes). Tie būs pirmie soļi, lai veidotu izpratni par atbildību. Šajā vecumā lielākā daļa bērnu jau apmeklē bērnudārzu, un tur arī viņiem jāuzņemas noteikta atbildība: par savu mantu saglabāšanu, par kopīgu rotaļlietu lietošanu, grupas noteikumu ievērošanu.
5-7 gados bērns kļūst vairāk atbildīgs. Vairumā gadījumu viņš saprot, kāda uzvedība tiks atzīta par labu un kāda – nē. Šajā vecumā bērni mācās izvērtēt darbības ne tikai pēc radītajām sekām, bet arī pēc tā, kādi iekšējie motīvi cilvēku vadīja. Piemēram, vecākajā bērnudārza grupiņā apspriež stāstu par to, kā meitene nolēma palīdzēt mātei, viņa sāka slaucīt putekļus un nejauši sasita vāzi. Bērni, kuri vēl atrodas agrīnākā stadijā un spēj novērtēt uzvedību tikai pēc sekām, saka, ka meitene rīkojās slikti, ņemot vērā tikai saplēsto vāzi un mātes neapmierinātību. Bērni, kam jau sāk veidoties pieminētā spēja, saka, ka meitenes rīcība bija laba, jo viņa centās palīdzēt mātei. Jaunā spēja izprast savus un citu iekšējos rīcības motīvus ir pamats, lai nākotnē izveidotos atbildības sajūta. No otras puses – pieprasīt pirmsskolas vecuma bērnam uzņemties pārāk lielu atbildību būtu nepareizi. Šajā vecumā bērnam jābūt savām “atbildības zonām”, kas saistītas ar personīgo mantu un rotaļlietu saglabāšanu, pieklājīgu izskatu, sapratni par saudzīgu izturēšanos pret dabu un citiem piederošām lietām. Bet tas viss ir tālu no pieaugušo līmeņa un kļūdas ir neizbēgamas.
