Veselam
Ārstēšana

No slimībām sargā… asaras1

Foto – Shutterstock

Paraudi, kļūs vieglāk! – tā mēdzam mudināt noskumušu tuvinieku, jo pēc asaru terapijas jūtams atvieglojums un skatiens uz dzīvi kļūst gaišāks. Spriedzi un emocijas nevajag turēt sevī, lai ar laiku nerastos psihosomatiskas slimības – fiziskas kaites emocionālu traucējumu dēļ. Vai raudāšana patiešām palīdzēs no tām izsargāties? Un ko darīt, ja raudiens nenāk?

Bērni raud biežāk nekā pieaugušie, jo savu jūtu izpausmēs ir brīvāki. Raudot viņi mātei vai citam aprūpētājam tādējādi pavēsta, ka fiziski vai emocionāli slikti jūtas. Ja vecāki attiecībās ar bērnu ir emocionāli vēsi, viņiem trūkst laika un pacietības savai atvasei, nereti vienīgais veids, kā piesaistīt uzmanību, ir fiziskas slimības simptomi. Literatūrā ir atrodama atziņa, ka bronhiālā astma bērnībā ir izmisīga vēlme sasaukt māti, panākt, lai viņā ieklausās un saprot. Nereti māte savu emociju – dusmu, kauna, bezspēcības – dēļ cenšas mazuļa raudas apslāpēt ar aizliegumu vai kaunināšanu, neizrādot sapratni un ieinteresētību.

! Savas emocijas nereti ierobežojam sabiedrības stereotipu ietekmē, ar laiku emocionāli nocietināmies un asarām ļaujamies arvien retāk, bet tas nenāk par labu veselībai.

 

Palīdz atslābt

– Stresa ietekmē organisms, arī iekšējo orgānu gludā muskulatūra, saspringst. Raudāšana atbrīvo no iekšējās spriedzes, atslābina prātu un muskuļus, tādējādi radot atvieglojuma sajūtu. Līdz ar asarām izdalās spriedzes hormoni un toksīni, kas organismā veidojas stresa situācijās, atslābst orgānu sistēmas un var pazemināties asinsspiediens. Pēc tam uz problēmu sākam raudzīties citādi un rodas tās risinājumu varianti, – raksturo Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas psihoterapeite, psihosomatiskās medicīnas speciāliste Maija Šetlere.

Asaras acīs riešas no bēdām, skumjām, aizvainojuma, izmisuma, pāridarījuma, bezpalīdzības, žēluma, kā arī spēcīgām pozitīvām emocijām un liela aizkustinājuma. Dažas sievietes izplūst asarās par katru sīkumu. Psihoterapeite atgādina, ka bieža raudāšana reizēm var liecināt par depresiju un nerada atvieglojuma sajūtu. Savukārt veciem cilvēkiem raudulības iemesls mēdz būt smadzeņu asinsvadu ateroskleroze.

Protams, raudāšana pati par sevi pro­blēmas neatrisina, varbūt izņemot vienīgi gadījumus, kad to izmanto kā manipulatīvu instrumentu, taču arī tad palīdz tikai uz laiku. Piemēram, ja sieva pastāvīgi mirkst asarās, vīru tas tikai sanikno, attiecībās pieaug spriedze, atvieglojuma nav un cerētais netiek panākts.

Daudzi asaras birdina vienatnē, jo baidās, ka citi šādas jūtu izpausmes nesapratīs, taču cilvēks ir sabiedriska būtne, viņam ir svarīgi savās bēdās nepalikt vienam. Tāpēc grūtos brīžos labāk paraudāt kādam uz pleca, protams, to nepārvēršot par pastāvīgu ieradumu.

– Reizēm pacienti stāsta, ka agrāk izraudājušies un kļuvis vieglāk, taču tagad, kaut gan ir ļoti smagi ap sirdi, to nespēj. Arī emocionāli distancētākie japāņi nākuši pie atziņas, ka nav labi neizrādīt emocijas, un cenšas tās atdzīvināt, skatoties aizkustinošas filmas, – atklāj Maija Šetlere.

Emocijas neglabāt sevī

Pēc tuva cilvēka zaudēšanas vai citās lielās bēdās daba ir paredzējusi sērot. Kā skaidro psihoterapeite, par mūsu emocijām un reakciju uz apkārt notiekošo atbild noteiktas smadzeņu daļas.

! Nobloķētās emocijas paliek zemapziņā un vēlāk var izpausties kā neadekvātas emocionālas reakcijas, pārvērsties sāpēs vai citos ķermeniskos simptomos. Ne velti Latgalē kopš seniem laikiem bijušas apraudātājas, kas palīdz atraisīt apkārtējos spēju raudāt, lai sirdī nepaliktu smagums.

– Ja pacientam ir lielas bēdas, piemēram, pēc tuvinieka aiziešanas, ārsts antidepresantus parasti neizraksta, jo ir nepieciešams sērot un raudāt. Jāņem vērā, ka salauztas sirds vai mīļa cilvēka zaudējuma radītās sāpes turpināsies vidēji gadu, – skaidro daktere. – Protams, sāpīgais notikums atmiņā paliks visu mūžu, taču vēlāk vairs emocionāli netraucēs. Ja gada laikā sēras nav pārgājušas, palīdzēs psihoterapija, medikamenti un fiziskas aktivitātes.

Nereti nācies redzēt, ka bērēs asarās visvairāk izplūst cilvēks, kurš nav bijis aizgājējam īpaši tuvs. Psihoterapeite skaidro, ka katram ir atšķirīga emocionalitāte, kā arī sava zaudējumu un sāpīgu notikumu pieredze, kas veidojusies dzīves laikā un aktualizējas emocionāli smagos brīžos. Varbūt viņš ne tik sēro daudz par aizgājēju, kā izraud pats savu sāpi.

Īsti vīri raud

Kaut gan asaras uzskata par sievišķības pazīmi, spēja raudāt ir dota arī vīriešiem, un šo refleksu vajadzētu izmantot. Diemžēl vīriešos no paaudzes paaudzē ir ieaudzināts uzskats, ka īsti vīri neraud, tāpēc viņi, baidoties no sabiedrības noniecinājuma, kaunas no asarām.

Saistītie raksti

! Sabiedrībā raudāšanu mēdz atzīt par vājuma izpausmi, lai gan patiesībā ir tieši otrādi – ja cilvēks ir pašpietiekams un pieņem, ka var tikt sāpināts, tad arī nekautrējas no asarām. Vīrietis, kas bēdās atļaujas nobirdināt kādu asaru citu klātbūtnē, visbiežāk ir emocionāli stiprs.

– Sabiedrībā valda priekšstats, ka bēdas var mazināt, iedzerot konjaku vai viskiju, taču daudz labāk un veselīgāk būtu… izraudāties. Dzīve ir spriedzes pilna, bet nav pieļaujams katrā stresa situācijā rast mierinājumu alkoholā, tāpat kā galvassāpes ikreiz novērst ar tableti, nemeklējot problēmas cēloni. Izraudoties uz situāciju var paskatīties ar skaidru prātu, taču, slīcinot bēdas glāzītē, iespējams iedzīvoties alkohola atkarībā un hroniskās slimībās. Ja vīrieši biežāk raudātu, iespējams viņiem daudz retāk būtu infarkts, kuņģa kaites un citas veselības problēmas, – uzskata Maija Šetlere.

 

 

LA.lv