Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. janvāris, 2014
Drukāt

Pieskaitu priecīgās dienas. 100 un vēl divi gadi

Foto - Andris KozlovskisFoto - Andris Kozlovskis

Nodzīvot simtu un vēl divus gadus, saglabājot gaišu prātu, možu omu un gana labu veselību. Ik dienu vingrot, lasīt un reizēm draiski uzdziedāt. Tas izdevies Annai Purniņai, pie kuras devāmies izzināt ilgdzīvošanas noslēpumu.

Kad muzikants Ainārs Ašaks, kultūras dzīves uzjundītājs sociālās aprūpes centrā Ezerkrasti, divreiz nedēļā muzicē kopā ar vientuļajiem ļaudīm, reizēm pievienojoties arī Anniņa. Ja izdzird sirdij tīkamu meldiņu. Viņa gan tikai atmājas: “Savulaik biju dziedātāja, bet ko vairs nu, ja tāda balss kā man tagad.”

No viena darba ārā, citā iekšā

Rūpīgi saklāta gulta, uz naktsskapīša nolikta Jaunā Derība. Annas kundze, viesus gaidot, sapucējusies. Slavē vedeklu – greznā baltā blūze viņas dāvāta.

Kad vēlāk pasaku, ka nu jau sarunu esam beigušas, Anniņa sāk rūpīgi vilkt nost svētku drānas. Tā dzīvē ierasts – svinīgums jāšķir no ikdienas. Svētku brīžu bijis mazāk, viss mūžs pagājis sūrā darbā.

“Saulīte tik knapi lēca, kad jau bija jābūt ganos. Pa dienu vecāmāte nāca manā vietā paganīt, jo vajadzēja klāt linus. Man tas darbiņš nepatika, jo lini, mārkā mērcēti, nelabi smirdēja. Mani sauca, bet es tik ganīju tālāk mežā, lai nevar atrast,” blēņas atminas Anna.

Ģimene dzīvojusi Kocēnu pagastā Valmieras pusē. Agri nomiris tētis, vēlāk arī mamma. “Baznīcā uzsauca, ka bērni palikuši bez vecākiem. Man atradās audžuvecāki no Kaugurmuižas. Audžumāte bija tāda auksta, labi nesapratāmies. Balto kaķi mīlēja vairāk par mani, to ņēma azotē un glaudīja…”

Anniņu sūtīja lauksaimniecības skolā, pēc tam viņa atradusi saimnieces darbu Svitenes pamatskolā. Bija gan malka jāsanes un krāsnis jākurina, gan grīdas jāmazgā un jāeļļo, gan jāvāra ēst divsimt bērniem.

Vēlākos gados nācies ķerties pie dažādiem darbiem, arī mežu stādīt, kolhozā govis slaukt un gurķus audzēt, stāvēt pie fasēšanas konveijera piena kombinātā.

“Bandrolēju, vākoju ciet piena pudeles – plēvīti izmērcēju ūdenī un liku virsū. Pudeļu pilnās kastes pa Rīgu izvadāja zirgu ratos ar kučieri, tikai uz Jūrmalu norīkoja mašīnas.”

Kara laikā Rīgā vārījusi ēst daudziem simtiem cilvēku – gūstekņiem, ebrejiem, strādniekiem. Vēlākos gados strādājusi par sētnieci Purvciemā.

“Visu mūžu darbā kustējos – no viena ārā, citā jau iekšā. Tikai vienmēr iegrozījos tā, lai būtu bērnu tuvumā. Kamēr bija mazi, neatstāju vienus pašus. Tagad abi mani dēli jau pensijā, meita dzīvo Amerikā. Ir mazbērni un mazmazbērni, visjaunākajai atvasei palika deviņi gadi.

Mūslaikos jau var dzīvot cepuri kuldams, ērtības visapkārt. Ja mana mamma atkal varētu iznākt zemes virsū, viņai no brīnumiem būtu mute vaļā,” tā Anna Purniņa.

Senāk gan uzvārdu rakstījuši citādi – Purniņš, sievišķo galotni piemetuši klāt vēlāk. Meitas uzvārdā viņa ir Serģis, esot rados ar slavenā motobraucēja Serģa tēvu – “pa mātes līniju ceturtā augumā”.

Izkustinu savu līmi 


“Nezināju jau, ka tik ilgi būšu šaisaulē. Par to neprātoju, tik uz priekšu dzīvoju. Daudzreiz domāju – vai patiesi visi miruši, ko jaunībā pazinu?… Vidējā māsa arī ilgi dzīvoja – 90 gadus. Bet es jau neesmu visvecākā, televīzijā rādīja kundzi, kura 111 gados vēl malku skaldīja!” iesaucas Annas kundze.

Vēlāk noskaidroju, ka tā varētu būt Latgales iedzīvotāja Ksenija Mitušova, kura nodzīvoja 112 gadus un tajā saulē aizgāja pērn.

Tagad Annas Purniņas māja ir Rīgas pievārtē, Berģos, sociālās aprūpes centrā. Iepriekš dzīvojusi kopā ar dēla ģimeni. Vairs nav spējusi izkāpelēt otrajā stāvā, taču ļoti kārojies būt ārā, dabā. Tā pierasts ilgajos gados, kas pavadīti laukos. Arī Rīgā bijis savs dārzs. Vīrs strādājis citronskābes rūpnīcā, saņēmis dzīvokli Purvciemā.

“Purvos tolaik bija daudz brīvu klajumu, roc tik un stādi. Kā ielaidu rokas zemē, tā nāca enerģija, spēks bija. Audzēju visādas puķes, bet visskaistākās bija tādas oranžas ar melliem vidiņiem, līdzīgas kliņģerītēm. Pat nezinu, kā sauc, sēklas atsūtīja no Amerikas. Ja aiznesu patirgot, uzreiz rinda sastājās,” atminas Anniņa. Vēlāk ģimene uzcēlusi namiņu Ropažos.

Berģos Annas kundze bieži uzturas laukā. Kājas gan vairs neklausa, tādēļ pārvietojas ratiņkrēslā. Pati izbrauc, vizinās, vēro kokus, bauda svaigu gaisu, sēž ārā līdz pat vakaram. Katru dienu noteikti vingro.

“No rīta sataisu gultiņu un pavingroju. Kaklu izgrozu – desmit reizes uz vienu, tad otru pusi. Rokas un kājas izcilāju, ceļus izloku. Kājas ceļu augšā, cik vien varu. Tā ir pašas izdomāta programma. Ja to neizdaru, palieku galīgi stīva. Tā līme, kas ir locītavās, jākustina, citādi sastings.

Liela sportiste neesmu bijusi. Taču man patika augstu lēkt. Ziemā slēpoju, vasarā braukāju ar riteni. Ne dzēru, ne pīpoju – tā gan ir patiesība par visiem simts procentiem,” braši saka simtgadniece.

Ar meitu Silviju sarakstās vēstulēs, tikai roka sākusi mazliet sliktāk klausīt. Televizoru skatās vien tad, ja rāda kādus latviešu svētkus vai dziedāšanu, pārējais nešķiet interesants.

Istabas kaimiņiene uzgriežot radio, bet Annas kundze labāk klausoties putnu dziesmās vai klusumā, tas esot svētīgs.

Mazliet pastudējot avīzi, cik nu veselā actiņa ļauj. Katru dienu lasot Bībeli. “Ja uz Dievu paļaujas, vieglāk nodzīvot. Palūdzos katru rītu un vakaru.”

Priecājas, ka viņu nav mocījušas smagas slimības, vien dažas operācijas bijušas. Pamanījusi gan, ka tagad ļaudis sirgst arvien vairāk.

“Tas tādēļ, ka visi steidzas. Rīga pilna, cilvēks pie cilvēka – visi skrien, ķer, grābj. Te arī skatos – māsiņas lēnām neiet, tikai pusskriešus vien. Tas nav labi. Arī lēnāk dzīvojot, taču visu var padarīt.”

Tincinu, kā cilvēks jūtas 102 gadu vecumā. “Kad jums būs tik daudz gadu, zināsiet, kā ir,” atsmej Anniņa. “Kad ir labi, tad jau vecumu nejūtu. Pat grūti tam noticēt. Skaista ir katra diena, ja saulīte iespīd.”

KĀ NODZĪVOT ILGUS GADUS?


“Diez vai kāds var izsniegt recepti ilgmūžībai. Latvijā nav pētījumu par gados ļoti veciem cilvēkiem, viņu dzīves gaitu, aktivitātēm un uztura ieradumiem. Pasaulē ir pētīts, tomēr tas var atšķirties dažādām tautām, reģioniem, tradīcijām. Latvijas simtgadnieki diez vai ievērojuši Vidusjūras diētu… Esmu vaicājusi mūsu vecajiem ļaudīm par viņu dzīves gājumu. Mūžs nevienam nav bijis viegls,” skaidro geriatre Daina Zepa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas centra vadītāja. Tomēr Latvijā, lai arī, salīdzinot ar citām valstīm, iedzīvotāju mūža ilgums nav tas augstākais (vīriešiem vidēji 68,8, sievietēm – 78,7 gadi), ir savi ilgdzīvotāji – vairāk nekā 100 gadus nodzīvojuši 406 cilvēki.

 Ilgmūžībā gana būtisks ir dzīvesveids, dzīves kvalitāte un tas, ko varētu raksturot kā mierīgu attieksmi pret notiekošo. Nozīme ir iedzimtībai, gēniem. Daudzi nāk no ģimenes, kur arī iepriekšējās paaudzēs bijis vismaz kāds ilgdzīvotājs. Ne vienmēr vecums jāsaista ar slimībām, var garu mūžu nodzīvot arī vesels.

 Ļoti būtiska ir fiziskā aktivitāte. Par to jādomā, sākot no jaunības, un aktivitāte nedrīkst apsīkt arī vecumā. Kustības nodrošina visu organisma sistēmu pareizu funkcionēšanu. Stiprina skeleta sistēmu un kaulus, saglabā muskuļu spēku un elastību, attālina asinsvadu sistēmas novecošanos. Arī novērš līdzsvara traucējumus, sekmē domāšanas procesu, smadzeņu darbību.

 Svarīgi nekaitēt sev – neieslīgt kaitīgos ieradumos, atkarībās. Būtu jauki, ja sabiedrībā būtu uzstādījums – dzīvot ilgi, veselīgi un aktīvi. Diemžēl mūs ir iemācījuši baidīties no vecuma.

 Uzturam jābūt pilnvērtīgam un dažādam. Varbūt nepieciešams mazāks kopējais kaloriju daudzums, jo aktivitāte ir sarukusi. Parasti gan ļoti lielā vecumā nav vērojama aptaukošanās.

Pat ja vecumiņš vairs nespēj neko lielu paveikt, tomēr ir lepnums un prieks, ka spējis nodzīvot tik ilgi. It īpaši, ja saglabājis gaišu prātu.

 Ko der paturēt prātā tuviniekiem? Vairumam ilgdzīvotāju tomēr vajadzīga kaut neliela palīdzība aprūpē. Iespējams, ka ir redzes, dzirdes vai citi traucējumi, arī spēka kļuvis daudz mazāk. Tuvinieku uzdevums ir sniegt zināmu drošību, lai dzīvošanas vide būtu sirmgalvim piemērota, lai izvairītos no kritieniem un traumām, jo tas lielā vecumā ir bīstami.

 Vecums var būt arī iedvesmojošs. Ko vērts kaut vai leģendārais diriģents Roberts Zuika, kurš simt gadu vecumā diriģēja lielo Dziesmusvētku kopkori!

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+