Kaitina runas, ka šis bijis “wake up call”. Pabriks par armiju, sejas maskām un krīzi 3
Saruna par krīzes mācībām ar aizsardzības ministru Arti Pabriku (“Attīstībai/Par”).
Vai bija grūtības un bažas novērst saslimšanu ar Covid-19 Bruņoto spēku apakšvienībās, sabiedroto bataljonā, Zemessardzē? Vai, pildot uzdevumus, karavīriem arī jāievēro divu metru distance?
A. Pabriks: Latvijas armija ir disciplinēta un valsti aizstāvēt spējīga. Taču, epidēmijai izplatoties, viens no galvenajiem uzdevumiem bija neielaist vīrusu Bruņotajos spēkos. Kaimiņvalstī Krievijā armijas daļās ir pāri tūkstotim saslimušo.
Sākotnēji infekcija piemeklēja arī četrus mūsu cilvēkus. Divi bija Latvijas karavīri, divi no komandējumiem atgriezušies mūsu viesi.
Visiem saslimšana pagāja vieglā formā, visi ir atveseļojušies. Pašlaik bāzēs, kazarmās ir diezgan lieli ierobežojumi, bet esmu optimistisks – armijas kaujas spējas saglabātas, treniņi, mācības turpinās, slimo nav.
Pamanīju sludinājumu, ka Latvijas armija aicina pieteikties dienēt bez darba palikušos cilvēkus.
Vai arī tos, kas vēlas mainīt ampluā un karjeru. Mums ir ambiciozi mērķi pieaudzēt skaitā gan profesionāļus, gan zemessargus. Tāpēc piedāvājam iespēju tiem, kam mazinājušās izredzes iegūt darbu civilajās profesijās vai tiem, kas atgriezušies no ārvalstīm.
Eksperti uzskata, ka nez vai tuvākajā laikā tūrisma, viesnīcu nozares atgriezīsies iepriekšējā līmenī, un šajās industrijās nodarbinātie cietīs no bezdarba diezgan ilgi.
Uzskatām to par pienākumu: paralēli karavīru skaita palielināšanai palīdzēt izvēlēties militāru profesiju, kas nav tā sliktākā. Atsaucība ir samērā liela, cilvēki interesējas. Domāju, šīgada plānu izpildīsim, pievienojot armijai 100 regulārā dienesta vīrus, un ZS brigādes, kas lūkojas pēc jauniem karavīriem, arī saņems papildinājumu. Nākotnē Bruņotajos spēkos gribam redzēt 7500 profesionāļu (pašreizējo 6500 vietā) un 12 000 zemessargu (pašreiz aktīvie 8500).
Tas iet roku rokā ar nākamajiem ambiciozajiem mērķiem. Viens ir visaptverošā valsts aizsardzības sistēma, kuras ietvaros paredzēta valsts aizsardzības mācības ieviešana skolās. Saeimas komisijās par to rit debates, viedokļi ir dažādi. Es uzskatu, ka ir tikai divi ceļi. Ja gribam dot pietiekamu drošību Latvijas valstij un sabiedrībai, tad ir jāievieš gan visaptverošā valsts aizsardzība, gan aizsardzības mācība. Ja to nedarām, tad es teikšu radikāli –
nevis jāatjauno obligātais iesaukums, bet jāveido modernizēts militārais dienests, kurā vīrieši un sievietes iet dienēt.
Aizsardzības mācība būtu veids, kā mēs nodrošinātu vajadzīgo rezervistu daudzumu un visas sabiedrības sagatavotību, kas būtu labāk par obligāto militāro dienestu.
Bet, ja būs pretenzijas no atsevišķiem politiķiem (šad tad ir iebildes pat konservatīvajā spārnā), tad jāiet uz nopietnu obligāto dienestu, kurš maksā dārgāk, kurā iet visi, ne tikai 10% iesaukuma vecumā kā Lietuvā. Domāju, līdz tam nenonāksim. Ieguldīts gana daudz līdzekļu, lai aizsardzības mācība būtu Latvijas izglītības sistēmā.
Vai aizsardzības mācība būs obligāti apgūstams priekšmets?
Mūsu nostāja ir, ka obligāts, un atkāpes nevar būt. Atsevišķas grupas uzskata, ka reliģisku, pacifistisku motīvu dēļ jaunieši, kas nevēlas ņemt rokā ieroci, atbrīvojami no apmācības. Manuprāt, tādu sabiedrības locekļu nav daudz.
Bet, ja tādi ir, visaptverošā valsts aizsardzībā, nedod Dievs, kara stāvoklī, vieta atradīsies arī viņiem. Laikā, kad citi trenēsies, šie jaunieši lai nedomā bumbulēt apkārt. Mums ir sociālās aprūpes nami, slimnīcas, kur palīdzīgas rokas noderēs. Ja nevēlas nodarboties ar militārām lietām, jākļūst sociāli atbildīgiem.
Minējāt konservatīvo politiķu iebildes. Varbūt viņi vienkārši vēlas nacionāli patriotisko audzināšanu aizsardzības mācībā?
Man bija saruna Izglītības un zinātnes ministrijā, kur izskanēja vēlme, lai šajā priekšmetā būtu lielāka pieskaršanās patriotiskām lietām. Tas jau ir ielikts programmā. Nenoliedzami, Aizsardzības ministrija vienmēr atbalstīs visu, kas saistīts ar patriotisko. Taču nevaram dublēties ar citiem priekšmetiem, piemēram, vēsturi, jo konkrētās apmācības mērķis ir sagatavot armijai rezervistus. To nevar izdarīt citā mācību stundā un militārās apmācības sadaļu atcelt nevaram.
Vai skolēni no saucamām krievu skolām arī tiks apmācīti aizsardzības mācībā?
Mums ir vienota valsts izglītības sistēma. Armijā nevienu pēc etniskās piederības nenodala.
Kad iepriekš bijāt aizsardzības ministrs, pirms daudziem gadiem apgalvojāt, ka armija ir patriotisma paraugs.
Nekas nav mainījies.
Nav noslēpums, ka Latviju apdraudošā valsts ir Krievija. Taču Krievija ir visai sarežģītā situācijā. Ekonomiski novājināta un jūtams, ka prezidents Putins pārspīlējis ar pārāk ilgu atrašanos amatā. Vai Kremļa tvēriens vairs ir tik ciešs, vai draudi no austrumiem neiet mazumā?
Domāju, draudi no Krievijas nav mazinājušies. Lai mani nepārprastu – Latvijas drauds nav Putins. Latvijas potenciālais apdraudējums ceļas no Krievijā valdošās ģeopolitiskās domāšanas turpinātības. Ja kādam liekas, ka, nometot Putinu, automātiski mainīsies Kremļa ambīcijas attieksmē pret Baltijas reģionu, Rietumu pasauli, kuru pārstāvam, citiem kaimiņiem, tad tas nav garantēti.
Nezinām, kurā virzienā dosies Krievija “pēc Putina”, bet diez vai taisnā ceļā uz demokrātiju.
Ja spēcīgs organisms (nesaukšu te dažādu dzīvnieku sugas) novājinās, tas paliek pikts, nedabūjis ēst, meklē medījumu, grib izgāzt dusmas uz kādu. Mēs nebūt negribam būt tie, uz kuriem šīs dusmas izgāž. Redzam, ka jebkuru Rietumu vājumu izmanto ģeopolitiskās tendences nostiprināšanai. Pat pandēmijas laikā, balstoties uz ģeopolitisko domāšanu, palielinās troļļu fermas, no kurām daža paziņo, ka vīruss izgudrots Latvijā. Bija vēlme norādīt – redziet, kā satrunējusī, izkurtējusī Eiropa netiek galā ar Covid-19, bet mums pietiek iedzert nedaudz stiprāku dzērienu, un viss ir kārtībā!
Diemžēl pēdējā nedēļā Krievijā ik dienas atklāj 10 000 inficēto.
Un beidzot – tā kā sākam strādāt attālināti, vairāk lietojam elektronisko saziņu, ir lielākas iespējas spiegot. Tāpēc es nopietni bažījos par Aizsardzības ministrijas budžetu, jo kopprodukts samazināsies. Pašlaik premjera un pārējo kolēģu attieksme gan nav tāda kā iepriekšējā krīzē, jo tagad mēģinām izdevumus noturēt esošajā līmenī, kamēr sabiedrība un saimniecība atgūsies. Saprotam, ka nevaram pretendēt uz izaugsmi…
… bet 2% aizsardzībai taču ir kā akmenī iekalti?
Vismaz divi procenti. Bet mums jāsaglabā arī investīciju apjomi militārajā industrijā un aizsardzības spēkos šīgada līmenī. Pašreiz Latvijas armija diezgan ievērojami palīdz robežsardzei un ar iepirkumiem ir būtiski tieši pašlaik turpināt balstīt Latvijas ar militārām lietām saistītās industrijas attīstību.
Vai no jūsu teiktā izriet nostājas maiņa par obligāto militāro dienestu, kur iepriekšējie ministri Bergmanis, Vējonis bija rokām, kājām pret – “nē, armiju veido tikai profesionāļi un zemessargi!”? Jūs neesat tik kategoriski pret?
Esmu vienmēr piekritis domai, ka obligātais dienests nav piemērots Latvijas situācijai.
Kad apkārtējās valstis, citi Krievijas kaimiņi nav likvidējuši vai atjaunojuši iesaukumu?
Kā to saprot mūsu kaimiņi? Zviedrijā obligātais patiesībā ir brīvprātīgais dienests, kur katru gadu armijā dodas 5% iesaucamā vecuma jaunatnes. Lietuvā šis procents ir knapi 10%. Mūsu atbilde ir minētā valsts aizsardzības mācība, kas sagatavo visu sabiedrību krīzes situācijai. Ja sastapsimies ar pretestību un noraidījumu, tad, jā, mīļie draugi, būs cita tipa obligātais dienests, ko vajadzēs finansēt ar vairāk par 2% no budžeta.
Valdībai pirmajā vietā ir ierobežot saslimstību, bet darba kārtībā ir arī Aizsardzības ministrijas iesniegti dokumenti. Nesen apstiprināja visaptverošai valsts aizsardzības sistēmai būtiskus likuma grozījumus, tostarp tādus, ar kuriem noteica, ka šeit ieklīduši, sveši formējumi ir iznīcināmi. Bet kara ministrs Vējonis jau 2014. gadā paziņoja, ka zaļos cilvēciņus, ja tie ienāks Latvijā, nošaus!
Dokuments ir dokuments, prakse ir prakse. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu esam pamodušies un saprotam, ka būs jārīkojas radikāli, ja situācija prasīs. Pēc zaļajiem cilvēciņiem klāt nākušas citas likumiski nostiprināmas lietas – garantēt valstij svarīgu objektu funkcionēšanu ārkārtas apstākļos, jāstrādā banku, enerģētiskajam sektoram, ūdensapgādei. Tiek pilnveidota likumdošana, kā varam vērsties pret neatpazītiem objektiem, piemēram, lidojošiem droniem.
Vai varat komentēt un vērtēt tos labojumus likumprojektos par ārkārtas stāvokli un izņēmuma situāciju, kuru dēļ sociālo tīklu publika ir satraukusies, vai nenotiek cilvēka tiesību ierobežošana, sedzoties ar Covid-19 krīzi? Izskan aicinājumi iet ielās, sargāt tiesības, novērst Ministru kabineta pilnvaru paplašināšanu un parlamentārisma graušanu!
Šeit nevajag pārspīlēt, citādi tas atgādina klasisku troļļu pretlatvisku propagandu – ja esam izsludinājuši ārkārtas stāvokli, tad atsakāmies no demokrātijas. Jebkura valsts, saskaroties ar epidēmiju, kariem, dabas katastrofām, var ieviest ārkārtas stāvokli vai izņēmuma situāciju. Abos gadījumos atsevišķas pilsoniskās brīvības var tikt uz laiku ierobežotas leģitīmā veidā.
Jāsaprot arī, ka demokrātijai jāmāk sevi aizstāvēt, un valdībai jābūt gana efektīvai.
Lai valdība būtu efektīva un spētu pieņemt operacionālus lēmumus, par kuriem, iespējams, jāizšķiras šai minūtē, ne vienmēr sagaidāma plašas parlamentāras debates par šo jautājumu. Ministru kabinets ir tas, kas pieņem lēmumus, vēlāk parlaments akceptē. Tāpēc gan es kā politiķis, gan mana partija atbalsta Konstitūcijas 81. panta atjaunošanu. Jo nevaram, aizbildinoties ar demokrātiju, padarīt valdību par bezzobainu un neefektīvu lēmēju brīžos, kad nepieciešama izlēmība un rīcība.
Kāpēc tieši Aizsardzības ministrijai uzdots pirkt aizsargmaskas un kā atspēkosiet šajā sakarā izskanējušus pārmetumus?
Piekritām valdības lēmumam palīdzēt ugunsdzēsēju glābēju un neatliekamās palīdzības dienestiem ar masku iegādi, jo ir tradicionāli izveidojusies pieredze liela mēroga stratēģiskos iepirkumos. Divu dienu laikā izveidojām krīzes iepirkumu centru ar mūsu ekspertiem. Pārņēmām dažus līgumus, kas bija Veselības ministrijai, un pašlaik ir liels citu kompāniju piedāvājums, kuras piedāvā slēgt līgumus par piegādēm. Tās dalās divās daļās: vieni ir dezinfekcijas līdzekļi, otri – aizsarglīdzekļi, maskas, cimdi, aizsargtērpi.
Ar dezinfekciju simtprocentīgi jau nodrošina vietējie ražotāji, ar otro produkciju tā nav. Tā jāmeklē pasaules tirgū. Godīgi sakot, pārmetumu nav nemaz tik daudz. Žurnālisti cenšas sameklēt kritizējamas lietas, bet jāaptver situācija. AM un valsts uzdevums ir iegūt vismaz trīs mēnešu rezerves. Es uzskatu – jāvēršas pie uzņēmējiem, kas var sākt ražot paši uz vietas veselības aizsardzībai nepieciešamo.
Kamēr tā nav, nekas cits neatliek kā stāvēt rindā pie ražotājiem, lielākoties Ķīnā, globālā pasaulē kopā ar citām valstīm.
Mums arī jāpaļaujas uz kompāniju izsniegtiem sertifikātiem par preces kvalitāti un īpašībām. Ja nevēlamies palikt bez maskām, jāpieņem firmu izdotā dokumentācija. Ja tam nepiekrītam, masku nebūtu. Protams, maskām ir dažādi aizsardzības līmeņi un dažādas ir arī vajadzības. Vienu var nēsāt robežsargs, kurš reizēm pierobežā sastaptiem pārbauda dokumentus, un ir otra tipa maskas ar daudz augstāku aizsardzības pakāpi, ko nēsā ķirurgi, māsas operāciju zālē.
Gribu pateikties mūsu ierēdņiem un karavīriem, kuri, strādājot grūtos apstākļos, šajā ārkārtas situācijā tikuši ar iepirkumiem galā. Droši vien no krīzes būs mācība, ka aplam paļauties uz globālo darba dalīšanu – visas preces labāk, lētāk var saražot Āzijā.
Krīze parādīja, ka valstis, kuras visvairāk runāja par globalizāciju un robežu atvērtību, bija pirmās, kas uzliek ierobežojumus stratēģisko preču eksportam, un arī pārējās valstis vispirms sāka domāt par sevi. Tāpēc Aizsardzības ministrijas domāšana darbojas virzienā: kur varam, jāatbalsta savi uzņēmēji. Sākot ar aizsargmasku, beidzot ar ieroču sistēmu, moderno tehnoloģiju ražotāju.
Saprotu, ka dronu ražošana arī pieder perspektīvām un atbalstāmām. Ministrija esot jau noslēgusi līgumu ar uzņēmumu “UAV Factory”, bet vai tie ir uzticami partneri, ja testētais drons aizlido nezināmās tālēs?
Katram var gadīties. Nepakrīt tikai tas, kurš nepieceļas no dīvāna. Šis uzņēmums ir eksportējis savus dronus uz 12 valstīm, un ar mums ir ilggadēja labas sadarbības pieredze. Drons, kurš “norāvās”, nav tāda tipa lidaparāts, kādus esam iepirkuši. Kompānija pilnveido tehnoloģijas, un tai ir liels potenciāls.
Jautājums politiķim Pabrikam. Kāpēc tik enerģiski atbalstāt azartspēļu nozari un kopā ar saviem partijas biedriem ministriem bijāt pret spēļu zāļu slēgšanu?
Nekad un nekur neesmu izdalījis spēļu nozari kā atbalstāmu. Bet gribu apelēt pie loģikas. Kad spriedām par nozaru slēgšanu, azartspēles parādījās kā nozare, kuru arī jāaizver ārkārtas situācijā, balstoties uz elementāru politisku motivāciju un argumentāciju, jo ne epidemiologi, ne ārsti, ne Veselības ministrija, ne Uga Dumpis nepiedāvāja un nelika to darīt, tādā veidā apkarojot Covid-19.
Es aicināju kolēģus pieturēties pie vienota principa. Pats azartspēles nespēlēju.
Esmu izteikts narkotiku legalizēšanas pretinieks. Bet uzskatu, ja vēlams runāt par azartspēļu nozares esamību valstī, tad tas nav jādara, aizsedzoties ar pandēmiju, bet diskutējot valdībā un Saeimā. Vai šī nozare ir atbalstāma un vēlama tās pastāvēšana Latvijā vai nē? Vai kā ļaujam spēlēt – klātienē, internetā un kā ievāksim nodokļus? Vienkārši paņemt un likvidēt nozari, radot milzīgus zaudējumus, atbrīvojot no darba ļoti daudzus cilvēkus politiska lēmuma dēļ bez ekonomiska pamatojuma man neliekas loģiski.
Arī citas nozares cietušas, un darbavietas ir pagalam.
Kuras citas nozares? Restorāni, piemēram, netika slēgti.
Estrādes māksla, teātri, muzeji aizvērti.
Jo tika liegta pulcēšanās, tādēļ nozares vairs nevarēja funkcionēt. Bet vai gribam maksāt par spēļu nozari, jo dīkstāves pabalstu saņem arī darbinieki, apkalpojošais personāls, kas strādāja spēļu namos, tikai tāpēc, ka tika pieņemts politisks lēmums? Nevis tāpēc, ka tas kādam apdraudēja veselību. Un tas rada valstij zaudējumus.
Jautājums liberālas partijas pārstāvim. Vai līdz jūnijam uzliktie ierobežojumi nav par stingru un kad, jūsuprāt, tas viss būs garām?
Liberālis nenozīmē pašnāvnieku. Mums arī rūp veselība. Bet kad viss beigsies, neviens nevar pateikt. Atbilde nebūs nacionāla, bet globāla. Esam atkarīgi no tā, kā situācija attīstīsies kaimiņos, Eiropā un pasaulē. Ierobežojumi mums bijuši mazāki nekā citās zemēs, ieskaitot Igauniju, Lietuvu, un krīzei cauri tiekam veiksmīgāk nekā citviet Eiropā.
Ministru kabinets izmēģina dažādus atvieglojumus, bet cieši sekos līdzi, kādu iespaidu tie atstāj uz saslimšanas izplatību. Būs vaļā robežas ar Baltijas valstīm, tajā pašā laikā tās jātur slēgtas ar Krieviju, Baltkrieviju, jo tām ir ļoti slikti rādītāji. Un, ja situācija pasliktinās, jābūt gatavībā atkal kaut ko ierobežot.
Jautājums bijušajam eiroparlamentārietim Pabrikam. Vai nebija skumīgi noskatīties fon der Leienas atvainošanos Itālijai par savlaicīgas palīdzības nesniegšanu, un vai ES rīcība krīzē, teiksim tā, neraisa pārdomas par solidaritāti vārdos, ne darbos?
Notikumi parādīja, ka Eiropas Savienība nav gatava strauji un operatīvi reaģēt uz nopietnām krīzēm. Pandēmijas gadījuma formāla iebilde būtu, ka veselības politika ir dalībvalstu ziņā. Bet redzējām, kā sašūpojās kopējais tirgus, kā aizvēra robežas, kā katra valsts sāka lemt nacionāli.
Domājot no aizsardzības viedokļa, īstermiņā ir skaidrs, ka turpmākajās krīzēs pirmajās dienās, nedēļās nevarēsim paļauties uz Briseles lēmumiem.
Tas man nav pārsteigums. No ES citu es negaidīju, un tas nozīmē, ka maksimāli jāpaļaujas pašiem uz sevi: gan uz pašmāju industriju, gan uz spējām organizēties ārkārtas apstākļos. Pašlaik lieku cerības, ka savienība var būt sekmīga un sevi pierādīt – tas attiecas uz ekonomikas sildīšanu, atbalstu un tālāko saimniecisko kopdarbību.
Uz kuru pusi dosies Brisele pēc krīzes?
Mani kaitina runas, ka šis bijis wake up call, pamošanās zvans. Tā saka pie mazākā satricinājuma, bet bieži nekas nemainās. Lielā mērā to, kurp dosies Eirosavienība, kāda būs Eiropas valstu sabiedrības attieksme pret Briseli, noteiks tas, kā tā spēs risināt budžeta un saimnieciskās atkopšanās jautājumus. Ja tiks galā teicami vai vismaz apmierinoši, ticība atjaunosies, bet ja ne – netikšana galā ar krīzes sekām vēl vairāk vājinās Eiropas vienotību.
