Kristofers Volšs-Sinka. Izkārtne “Notiek eksāmens”. Latvijas Radio ēka Doma laukumā
Kristofers Volšs-Sinka. Izkārtne “Notiek eksāmens”. Latvijas Radio ēka Doma laukumā
LA.LV kolāža.

Projektu koris – tradīcijas lauzējs? Izgāšanās ģimnāziju eksāmenā. Televīziju un radio nekustinās. Nedēļas apskats 0

“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Cilvēks. Tradīcijas lauzējs vai vērtīgs ieguvums?

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
RAKSTA REDAKTORS
“Darbinieki aizraujas ar iebiedēšanu. Jūtu pazemošanu un pārākuma sajūtu.” Krīzes centrā esošās Līnas dienasgrāmata ar pozitīvu pavērsienu 1
Lasīt citas ziņas

Sākoties Dziesmu un deju svētku koru atlases maratonam, sabiedrības uzmanības centrā nonāca jaukto koru skatē augstu novērtējumu guvušais Rīgas projektu koris, par kuru daudzi Latvijas iedzīvotāji, iespējams, uzzināja pirmo reizi.

Koris un tā vadītājs esot nepatīkami pārsteigti, ka, par spīti izcilam kora sniegumam (labākais grupā), žūrija paziņojusi, ka tas vērtēts “ārpus konkursa” jeb, citiem vārdiem sakot, nevarēs piedalīties tradicionālajā Dziesmu svētku koru sacensībā jeb koru karos, bet tikai pasākumos, kas notiks Mežaparka estrādē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Žūrija skaidro – koru mēģinājumu grafiks neatbil­stot standarta Dziesmu svētku kustības koru tradīcijai – koris sanākot kopā retāk, nekā vajadzētu, un tas neatbilstot Dziesmu un deju svētku kustības būtībai. Šis ir diskusijas vērts iemesls, jautājot, kas tad īsti veido Dziesmu svētku kustību – kora augstvērtīgs sniegums skatē vai tomēr pats ceļš uz svētkiem, proti, kopīgi mēģinājumi reizi vai divas nedēļā, kuros kvalitāte ir tikai viens no mērķiem līdzās pastāvīgai kopā dziedāšanai. Vai ne tieši tādēļ Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīcija tikusi iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā? Tomēr varbūt arī tradīcijai ir jāmainās, lai tā dzīvotu? Varbūt Dziesmu un deju svētku koru kustībā kā vērtīgs ieguvums iekļaujams arī “citāds” koris?

Pārmest kora mākslinieciskajam vadītājam Kristoferam Volšam-Sinkam neiekļaušanos Latvijas kormūzikas vidē nudien nevar. Latvijā dzīvojošais amerikāņu kordiriģents ieguvis maģistra grādu kora diriģēšanā prestižajā H. un L. Bīnenu mūzikas skolā Ziemeļrietumu universitātē ASV. Pirms astoņiem gadiem pārcēlies no Amerikas uz Latviju, kā pats teicis, sekojot mīlestībai. Latvijā Volšs-Sinka gadu studējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie asociētā profesora Māra Sirmā, šobrīd ir Latvijas Radio kora dziedātājs, iepriekš dziedājis arī Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”.

Kā diriģents strādājis ar jauniešu kori “Kamēr…”, jaukto kori “Dziesmuvara” un Emīla Dārziņa jaukto kori. Rīgas projektu kori K. Volšs-Sinka nodibināja 2018. gadā, “iedvesmojoties no Latvijas koru tradīcijas un augstā līmeņa”, pulcējot Latvijas labāko amatierkoru bijušos dziedātājus, kuri arī pauduši vēlmi piedalīties Dziesmu svētkos. Kopš 2020. gada rudens šis koris ir rezidējošais kolektīvs Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Atbildot uz žūrijas pārstāvju teikto, ka koris par spēles noteikumiem – piedalīties skatē, bet ne koru karos – esot zinājis jau iepriekš un arī pieteikumu konkursam neesot veicis laikus, K. Volšs-Sinka aģentūrai LETA teicis, ka Rīgas projektu koris nekad neesot atteicies no dalības koru karos: “Esot ārzemniekam latviešu koru vidē, man vienmēr bijis ļoti svarīgi būt maksimāli organizētam, godīgam, cieņpilnam un pieticīgam, lai es būtu šīs kultūras sastāvdaļa. Man liekas, ka neiztur loģiku, ka es kaut kādas kaprīzes dēļ būtu gatavs izmest visu ieguldīto darbu un riskēt ar savu un savu koristu reputāciju.”

Reklāma
Reklāma

Izgāšanās. Kurš ir eksāmenu Grinčs?

Kurš tad ir vainīgs pie tā, ka valsts ģimnāzijām grib atņemt tiesības rīkot iestājeksāmenus uzņemšanai 10. klasē, kas parasti bijuši galvenokārt matemātikā? Grozījumus Vispārējās izglītības likumā, kas no nākamā gada šādu iespēju ģimnāzijām un vidusskolām kopumā atņemtu, izskatīšanai virzīja Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Valdība kaut ar iebildēm to apstiprināja, bet Saeimā ceturtdien tos izņēma no darba kārtības. Tad IZM paziņoja, ka tieši deputāti vainīgi, ka eksāmeni nu ir aizliegti, jo izrādās, ka jau kopš 2018. gada likums paredz, ka iestājeksāmenus tajos mācību priekšmetus, kuros kārtots centralizētais eksāmens, rīkot nedrīkst. Līdz šim tas darīts tāpēc, ka nebija centralizēto eksāmenu: tie šopavasar devītklasniekiem notiks pirmo reizi. “Labā” IZM gribējusi vēl šogad ļaut ģimnāzijām eksaminēt mācītiesgribētājus, bet “sliktie” deputāti aizliedza. Fui viņiem, apmēram tāds bija IZM paziņojuma tonis. Soctīklos gan tika atrasti arī trešie vainīgie: žurnālisti, kas sacēluši ažiotāžu. To, kāds tad ir šobrīd tik daudz apspriestais 41. likuma pants, acīmredzot nezināja arī skolotāju arodbiedrība, kas Saeimas lēmumu apsveica.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Agita Zariņa-Stūre (“Jaunā Vienotība”) gan kā bijušās skolas direktore zinājusi, kāds tad likums ir patiesībā, taču arī nobalsoja par likumprojekta izņemšanu no darba kārtības, jo to prasījuši koalīcijas biedri nacionāļi.

Tagad viņa sola “nokopt problēmu” un nākamnedēļ tomēr panākt likumprojekta iekļaušanu Saeimas darba kārtībā, kā arī steidzamības piešķiršanu projektam, jo Rīgas labākajās ģimnāzijās iestājeksāmens plānots jau 13. maijā. Un jau no paša sākuma neviens nav grasījies atteikties no grozījumiem pavisam, tikai par nedēļu atlikt izskatīšanu.

Miera nedod jautājums: kāpēc IZM, aizstāvot likumprojektu, runāja tikai par to, ka, saudzējot bērnus, jāatsakās no iestājeksāmeniem ģimnāzijās, jo centralizētie eksāmeni jau parādīs viņu zināšanu līmeni? Pat valdības sēdē tas netika pieminēts, tika runāts tā, it kā aizliegums būtu absolūts jaunums, kaut arī likumprojektā šis aizliegums bija skaidrā tekstā ierakstīts, jo 2018. gadā pieņemtā norma tiek redakcionāli mainīta. Kurš ko spēlēja, kurš kuru apspēlēja un kurš būs tas pēdējais, kas smiesies visgardāk?

Aizdomas. Mēs zinām, kam nepatīk Bauskas piemineklis

Bauskas aizstāvju piemineklis pēc nogāšanas.
Foto: Raitis Ābelnieks

“Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.29.07.–14.09. Latvijai jābūt latviešu valstij” – tāds ir uzraksts uz pieminekļa, kas jau agrāk piedzīvojis dažādus uzbrukumus gan no Maskavas, gan no vietējo krievu aktīvistu puses. Tiesa, iepriekš tas bija politisku izteikumu līmenī, tagad piemineklis cietis fizisko. Aizvadītās pirmdienas rītā atklājās, ka naktī piemineklis nogāzts no pamatnes. Kā secinājusi policija, vandalisms pastrādāts bez tehnikas, iespējams, izmantojot rokas vinču. Jau nākamās dienas vakarā tas atjaunots, to paveikuši Nacionālās apvienības biedri Arnolds Jātnieks un Dainis Rijkuris, vēsta vietējais medijs “Bauskas Dzīve”. Atjaunotāji ir zināmi, bet postītājus vēl nav izdevies noskaidrot, tāpat arī viņu motīvus, kurus gan var nojaust.

Piemineklis veltīts brīvprātīgajiem, kas 1944. gadā, apriņķa priekšnieka Jāņa Uļuka aicināti, stājās pretī sarkanās armijas pārspēkam, uz laiku apturot tās virzīšanos uz Rīgu. “Tie bija gan jauni puiši, gan nobrieduši vīri ar Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara pieredzi, saimniekdēli, pilsētas strādnieki un inteliģences pārstāvji, tērpušies aizsargu, vācu policijas un Latvijas armijas formastērpos, arī civilā, tikai ar “šucmaņa” lenti ap roku,” tā laika brīvprātīgos Bauskas aizstāvjus raksturojis vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Protams, Krievija un tās idejiskie atbalstītāji šos vēsturiskos notikumus mēģinājuši pasniegt citādi, pārmetot, ka tas esot atbalsts nacismam. Pēc pieminekļa atklāšanas 2012. gadā Krievijas vēstniecība pat izplatīja īpašu nosodošu paziņojumu, tolaik pret pieminekli cīnījās arī toreizējā “Saskaņas centra” deputāte Irina Cvetkova un citi sevi par “anifašistiem” devējoši aktīvisti. Vēlāk gan tas šķietami pazuda no Kremļa propagandas radara. Acīmredzot Bauskas pieminekļa nogāšana ierindojama to pašu izdarību sarakstā, kur “Z” burtu zīmēšana dažādās vietās un Ukrainas karogu noplēšana.

Neziņa. Televīziju un radio pagaidām nekustinās

Saeima aizvadītajā nedēļā noņēma steidzamību likumam, kas paredz Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu. Šis process ir iestidzis jau vairāk nekā desmit gadu jeb kopš tā laika, kad tapa pirmā koncepcija par abu sabiedrisko mediju apvienošanu.

Kāpēc pēkšņi ar šo jautājumu bija jāsteidzas, ja tas nav nekas tāds, kas traucētu mums dzīvot? Steiga piedzīvota tāpēc, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPL) sabiedrisko mediju apvienošanas koncepcijā melns uz balta ierakstīts, ka likumam jāstājas spēkā no 2024. gada 1. janvāra. Bet, lai tas notiktu, nepieciešami vismaz deviņi mēneši. Ja likums būtu pieņemts, tad tālāk varētu vienoties, kuru no SEPL izstrādātajiem apvienošanas scenārijiem un finansēšanas modeļiem īstenot. Patlaban likuma grozījumi ir ielikti atvilktnē un apvienošanas process ir atgriezies nulles stadijā.

Tas noticis gan ar Latvijas Radio darbinieku svētību, kuri izplatīja atklātu vēstuli, pieprasot apturēt sabiedrisko mediju apvienošanu līdz brīdim, kad būs skaidri un saprotami ieguvumi no apvienošanas procesa, gan ar koalīcijas ievārīto politisko putru.

Tā vietā, lai deputāti lemtu tikai par vienu likuma grozījumu, proti, abu mediju apvienošanu, viņi, īpaši Nacionālās apvienības pārstāvētie tautas kalpi, iesniedza vir­kni priekšlikumu, kas paredz būtiskas izmaiņas sabiedrisko mediju darbībā, tajā skaitā mazākumtautību valodās raidošā “Latvijas Radio 4” programmas “Doma laukums” pārtraukšanu, vēsturisko zīmolu “Latvijas Radio” un “Latvijas Televīzija” likvidāciju.

Skaidrs, ka Latvijas Radio darbiniekiem ir nemierīga sirds arī par to, ka “lielā māsa” Latvijas Televīzija to var ieraut savās skavās Zaķusalas nemīlīgajā augstceltnē, kas nav salīdzināma ar Radio vēsturisko namu.

Bet visticamāk, ka par likuma grozījumu apturēšanu visvairāk priecājas Finanšu ministrija, jo SEPL uzskata, ka, apvienojoties televīzijai un radio, nebūšot būtisku naudas ietaupījumu, jo abi sabiedriskie mediji ir dzīvojuši hroniskā naudas badā. Skaidrs, ka turpmākajos gados būs nepieciešams tikai un vienīgi papildu finansējums gan pašam apvienošanas procesam, gan satura ražošanai un arī mūsdienīgam tehnoloģiskajam nodrošinājumam. SEPL norādījusi, ka finansējumam ir jābūt neatkarīgam un prognozējamam, lai piecu gadu laikā sasniegtu Eiropas vidējam finansējuma līmenim līdzīgu apjomu, tātad noteiktu procentu no iekšzemes kopprodukta. Bet kur to ņemt, ja visi uzkrājumi tagad ir jānovirza medicīnai?

Saeima gaida maiju, kad SEPL ir jāatnes apvienoto sabiedrisko mediju finansēšanas modelis. Tam nepieciešams politisks lēmums, bet, lai līdz tam tiktu, priekšā smagas sarunas.

Sagatavojuši: Aija Kaukule, Māris Antonevičs, Māra Libeka, Ilze Kuzmina

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.