Juris Lorencs: Ja Latvija būtu plaši atvērusi durvis Krievijas “relokantiem”, mēs būtu iekūlušies pamatīgās problēmās 19
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no stabilākajiem mītiem latviešu apziņā – par Gruziju kā paradīzi Zemes virsū. Skaistā daba, viesmīlīgie cilvēki, garšīgie ēdieni un samērā lētā dzīve padara šo Kaukāza valsti par pievilcīgu ceļojuma mērķi. Tomēr izskatās, ka pēdējā gada laikā lietas mainās. Saprotams, kalni, Melnās jūras ūdeņi, arī harčo, hinkali un hačapuri receptes palikušas tās pašas. Tas, kas ir mainījies, – cenas.
Par to liecina interneta platformas “numbeo.com” apkopotā informācija. Šo mājas lapu var veidot katrs tās apmeklētājs, iesūtot preču un pakalpojumu cenas savā mītnes zemē. Izrādās, ka šī gada februāra sākumā cenas (neskaitot īri) Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi ir par 22% zemākas nekā Rīgā. Savukārt dzīvokļu īre ir par 73% (!) augstāka, bet cilvēku pirktspēja – par 56% zemāka nekā Rīgā.
Jo vidējā alga pēc nodokļu nomaksas saskaņā ar “numbeo.com” informāciju Rīgā ir 1070 eiro, bet Tbilisi – vien 454 eiro. Kā tas iespējams, kā lai izskaidro neadekvāti augstās īres cenas Gruzijas galvaspilsētā?
Iemesls ir visai triviāls – kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šajā Kaukāza valstī ar četriem miljoniem iedzīvotāju iebraukuši aptuveni 200 000 Krievijas pilsoņu.
Pārsvarā vīrieši iesaukšanas vecumā, izglītoti un ar naudu kabatā. Saprotams, jaunpienācēji (kurus krievu valodā jau dēvē par “relokantiem”, no angļu vārda “relocation”, kas latviski skan kā “pārcelšanās”) rada milzīgu spiedienu uz īres tirgu un ceļ cenas.
Krievijas pilsoņi var uzturēties Gruzijā bez vīzas 365 dienas gadā. Pagarināt vīzu var pavisam vienkārši – pietiek kaut uz vienu stundu izbraukt uz kādu kaimiņvalsti (parasti tiekot izmantota Armēnija vai Turcija), padzert kafiju un atgriezties Gruzijā.
Armēnijas galvaspilsētā Erevānā, ko arī iecienījuši “relokanti”, īres cenas patlaban ir par 91% augstākas nekā Rīgā. Vidējā alga Erevānā pēc nodokļu nomaksas ir 491 eiro. Līdzīga situācija vērojama Kazahstānas lielākajā pilsētā Almati, kur īres cenas ir par 35% augstākas nekā Rīgā, bet vidējā alga pēc nodokļu nomaksas – tikai 490 eiro.
Lai kaut nedaudz ierobežotu migrāciju no Krievijas, Kazahstānas valdība nupat pieņēmusi lēmumu ierobežot Krievijas pilsoņu tiesības uzturēties šajā Centrālāzijas valstī.
Tagad viņi varēs palikt Kazahstānā vien trīs mēnešus sešu mēnešu laikā. Savukārt Gruzijas valdības politika kļuvusi prokrieviska. Kamēr aptuveni tūkstotis gruzīnu brīvprātīgo cīnās frontē Ukrainas pusē, Gruzijas valdība mēģina lavierēt.
Gruzija nav pievienojusies pret Krieviju ieviestajām sankcijām. Labi vismaz, ka tās amatpersonas skaidri pasaka – mums ir bail no Krievijas. Jo Krievija atrodas blakus, bet NATO un Eiropas Savienība – tālu.
31. janvārī britu žurnāls “The Economist” publicēja komentāru ar zīmīgu nosaukumu “Gruzija dreifē Kremļa orbītas virzienā”.
Tā autori uzskata, ka Gruzijas valdība kavē valsts integrāciju ar ES un vienlaikus cenšas nomērdēt bijušo valsts prezidentu Mihailu Saakašvili, kurš patlaban atrodas cietuma slimnīcā. Zīmīgi, ka raksts publicēts rubrikā “Eiropa. Salūzusī rotaļlieta”.
Gruzijas piemērs liecina – ja Latvija būtu plaši atvērusi durvis Krievijas “relokantiem”, mēs būtu iekūlušies pamatīgās problēmās. Pirmkārt, augtu īres cenas Rīgā, kas daudziem latviešiem (it īpaši jauniešiem no laukiem) vairs nebūtu samaksājamas.
Sekotu vēl viens emigrācijas vilnis uz Rietumeiropu.
Otrkārt, kā liecina notikumi ar televīzijas kanālu “Doždj”, mēs būtu ieguvuši augstprātīgu un arogantu publiku, kas uz Latviju un latviešiem labākajā gadījumā raudzītos no augšas, sliktākajā – sāktu mācīt, kā mums dzīvot.
Tikmēr sociālajos tīklos klīst kādas Taizemes kūrortpilsētā Puketā dzīvojošas krievu sievietes selfijs ar viņas komentāru: “Puketā ir tik daudz krievu, ka laiks sākt domāt par referendumu!” Kas tas ir, vai tiešām tikai joks? Saka jau, ka katrā jokā ir sava daļa taisnības. Ja tā, tad “krievu pasaule” te redzama visā savā krāšņumā.
