Gleznošana – vienīgais Aleksandra veids, kā sazināties ar pasauli. No 13. jūlija var skatīt viņa gleznas 0
No 13. jūlija mēneša garumā tirdzniecības centrā “Dole” ir apskatāma īpaša izstāde “Ziedi, koki un cilvēki” – astoņpadsmit mākslinieka Aleksandra Aivara–Rabines gleznas, kuras ir autora nozīmīgākais izteiksmes un saziņas līdzeklis ar pasauli.
Aleksandram jeb Sandrim netieša saistība ar mākslu ir jau četrās paaudzēs un viņš pats ir sācis gleznot pirms desmit gadiem, apmeklējot mākslas terapijas nodarbības pie mākslinieces-psihoterapeites Ingrīdas Indānes. Aleksandrs ir neparasts – jau kopš bērnības viņam ir grūti izteikties vārdos, kā dēļ lielu daļu savas dzīves viņš ir dzīvojis citu cilvēku nesaprasts. Tādēļ šī mākslas terapija ir palīdzējusi gan Aleksandram pilnveidot savu saziņu ar citiem cilvēkiem, gan arī atklāt viņa mākslinieciskās dotības. Ne velti šī jau ir mākslinieka sestā izstāde.
Arī Aleksandra māte Jāna Aivare pauž gandarījumu par dēla nodarbošanos: “Aleksandrs bieži ir devies līdzi uz dažādiem kultūras pasākumiem – baleta izrādes patika tik ļoti, ka pēc izrādēm bija problēmas pierunāt viņu iet prom. Un kopš dēls ir sācis nodarboties ar gleznošanu, tas arī man ir ļāvis saskatīt un iepazīt viņu citā gaismā. Kopš Sandris apmeklē gan mākslas, gan mūzikas nodarbības, viņš ir kļuvis daudz atraisītāks un brīvāks, arī patstāvīgāks – esam veikuši arī tālākus ceļojumus. Aleksandram ir sarežģīti izteikties vārdos, bet viņam ir talants savas izjūtas izteikt mākslas valodā – caur krāsu daudzveidību un kompozīciju. ”
Tieši krāsas – to izvēle, salikums un kompozīcija visvairāk raksturo Aleksandra darbus. Mākslinieka gleznās ļoti maz tiek izmantotas skaidras ģeometriskas formas – dažādas abstraktas krāsu kombinācijas un triepieni piepeši atklāj gleznās esošos tēlus un objektus. Aleksandrs ļoti daudz ir vērojis sava vectēva Oskara Rabina – pasaulē slavena gleznotāja, kā arī sava tēva Aleksandra Rabina-Kropovņicka darbus, tomēr
Aleksandram gleznošanai ir savs, koši krāsains piegājiens.
Liels palīgs Aleksandram šīs un arī citu izstāžu organizēšanā ir Rīgas Centrālās bibliotēkas Ķengaraga filiālbibliotēka, ko īpaši uzsver arī Sandra māte Jāna: “Mūs, tā sakot, tautās izveda Inta Mežecka un Ķengaraga bibliotēka. Inta mūsu dienas centrā “Cerību māja” redzēja Aleksandra darbus, un pēc tam pati pirmā izstāde notika Ķengaraga bibliotēkā.”
