Pirms 13 gadiem Ancei šķita, ka pasaule brūk… Kas palīdzēja viņai atlabt un atgriezties dzīvē, kad ārsti solīja ļaunāko? 3
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 13 gadiem Ancei Annai Šternbergai šķita, ka pasaule brūk – diagnoze reimatoīdais artrīts pusaudzei solīja sāpošas, deformētas locītavas un pat invalīdu ratiņus. Šodien viņa ir divgadīgās meitiņas mamma un slimību drosmīgi nosauc par iespēju, kas palīdzējusi iet savu izziņas ceļu un padot roku citiem. Uzturs bijusi daļa no atgriešanās normālā dzīvē.
Dodoties projām no slimnīcas, Ance čukstējusi mammai – es dakteriem neteikšu uz redzēšanos.
Pie mūsdienu medicīnas meitene neatgriezās, bet kopā ar vecākiem un padomdevējiem meklēja netradicionālus ārstniecības ceļus.
Savu pieredzi viņa ir aprakstījusi grāmatā “Topi Vesels” ar uzmundrinošu tekstu uz vāka “Kā atlabt, kad ārsti sola ļaunāko”. Lasītāju interese bijusi tik liela, ka tā izdota atkārtoti jau četras reizes. Ievadā gan autore atzīstas par šaubām, vai tikai grāmata pa pieciem gadiem nav novecojusi, jo jau kādu laiku rokot vēl dziļāk un tāpēc pašas dzīves uztverē mainījies gandrīz viss, kas gan nenozīmē, ka pirmie soļi bija nepareizi un viņas pieredze kādam nevarētu kļūt par impulsu pārmaiņām.
Uzzinot par “Virtuvē ar blogeri” kulināro sadaļu, Ance nedaudz saminstinājās – ikdiena tagad esot pakārtota mazās meitiņas vajadzībām, kuru audzinot viena, tiesa, piepalīdzot viņas tēvam un vecvecākiem, tāpēc neparastu ēdienu meklējumiem, kur nu vēl gatavošanai vienkārši neatliekot ne laika, ne spēka. Vienojāmies par receptēm no viņas krājumiem – ir taču izdotas arī divas pavārgrāmatas ar skaistiem attēliem un autores komentāriem.
Nevaru nepajautāt, ko dara tavs artrīts?
Par pašsajūtu nevaru sūdzēties. Artrīts ir autoimūna slimība, kad iekaist un deģenerējas locītavas, un stāvoklis ir hronisks visu laiku.
Manā gadījumā tā vairs nav, ka nevaru pietupties un aizšņorēt kurpes, pieklauvēt ar roku pie durvīm, kas bija ārprātīgi sāpīgi, un tā vietā dauzīju tās ar kāju. Nevarēju nest neko smagu vai veikt fiziskās aktivitātes. Jūtu, ka tas ir transformējies un mani vairs neskar, bet, tiklīdz aizeju kādos manas dvēseles uzdevumu neceļos, tad ir reakcija, kad atgriežos uz pareizā ceļa – sāpju vairs nav. Tagad slimības uzskatu par baigajiem draugiem.
Nu iedomājos, ka šo lasīs arī gados vecāki cilvēki un diez vai piekritīs – ko viņa tur runā!
Ar šo ikdienā saskaros – kad ar kādu par to runāju, uzreiz ieplešas acis – no slimības taču jātiek vaļā! Arī es tā kādreiz uzskatīju – ja ir slimība, tā jāapzinās un jādara viss, lai ātrāk nebūtu. Tagad saprotu, ka vispirms ir jāiemācās sadraudzēties un pieņemt, ko rakstu jau savā grāmatā. Artrītu, taču tā varētu būt arī jebkura cita slimība, Dievs man ir iedevis un jebkurā brīdī kā slēdzīti var izslēgt, kad esi izgājis savu mācībstundu un tevi tā neskar vai arī turpina turēt ieslēgtu, lai virzītu dziļāk tavā ceļā.
Tāpēc slimība ir jāierauga kā iespēja iet savu izziņas ceļu, meklēt, izpausties, padot roku citiem. Veselības problēmas virza atpakaļ pie sevis, un atbilde jāmeklē sevī.
Vai tiešām nelietoji pretsāpju zāles vai citus ārstu izrakstītus medikamentus?
No sākta gala – nē.
Sarunā pa tālruni teici, ka tagad roc daudz dziļāk – līdz kādām dzīlēm esi tikusi?
Pēc atgriešanās no Londonas, kur privātā koledžā biju ieguvusi uztura terapeites diplomu, kas gan Latvijā nekotējas kā bakalaura grāds, sāku strādāt divās privātklīnikās. Viena no tām bija onkoloģijas, kuru apmeklēja slimnieki, arī ārzemju pacienti, ar ļoti smagām diagnozēm. Uztura konsultācijās runājos ar cilvēkiem, kuriem audzējs bija jau ceturtajā stadijā, jautāju, kā dzīvo, ko ēd, un sapratu, ka daudziem dzīvesveids pirms saslimšanas ir bijis daudz veselīgāks nekā man! Tas man lika uzdot jautājumu – kāpēc tā notiek, ka vienam ir audzējs, otram – ne, un kāpēc tie ir arī bērniem, kas šajā pasaulē vēl tik maz paspējuši paveikt?
Vai esi guvusi atbildi vismaz par sevi – kāpēc saslimi?
Stāsts par artrītu visu laiku tika lobīts kā sīpols – iesākumā caur fizisko veselību un uzturu, tālāk tas gāja caur apziņas prizmu dziļākos slāņos līdz pat šodienai, kad esmu sapratusi, ko tas nozīmē man. Negribu vispārināt uz citiem, jo katram ir savs unikāls gadījums. Tas bija arī mans kategoriskums, perfekcionisms, piekasīšanās, ka visam jābūt ļoti kārtīgi…
Bet šeit, tavā virtuvē un viesistabā, valda kārtība un nemaz neizskatās, ka dzīvo arī maziņš bērniņš.
Blakus istabā, kur ir Gabriela, nav tik perfekti… (Ance nosmaida) Tie ir tādi virsslānīši, līdz kodolam tiku ar skolotājas palīdzību, kad sapratu, ka man ir bijusi fundamentāla upura pozīcija, jo visās lietās saskatīju trūkumus, nevis fokusējos uz labo.
Kaut ko mainīt, izkāpt no tāda stāvokļa nav viegli, jo iekšējās struktūras ir ļoti spēcīgas, taču risinājums atrodas tavās rokās – tas ir lēmums, ka tā vairs nevēlies dzīvot un gribi pieņemt tikai labo.
Pārmaiņas nenotiek vienā dienā, par lēmumu pastāvīgi nākas sev atgādināt, kaut vai līmējot lapiņas uz ledusskapja.
Jājautā, kāds labums, ka visu laiku sūdzos par grūtībām – vai tā ir uzmanības meklēšana, vajadzība, lai tevi samīļo, pažēlo, papaijā galvu un pasaka, ka viss ir labi? Taču tas nav jāgaida no citiem, bet no sevis pašas – jāpasaka, ka viss ir kārtībā, saņemies, darām, nav tik grūti, re, kur man ir divas rokas un kājas…
Un vēl jāiemācās saskatīt skaistumu un mīlestību! Lielākā māksla, ko dod šis apziņas ceļš, – sapratni, ka šeit un šajā brīdī jau viss ir perfekti un skaisti un notiek lielākais dziedinājums un mīlestība pret tevi. Un man tas ir jāsaprot. Konkrētajā brīdī vēl neredzu, kā tas attīstīsies, kāpēc lai to nosauktu par mīlestību un labvēlību pret sevi, bet zinu, ka tā tas ir, jo Visums mums nekad nedara pāri.
Pieminēji arī Dievu, kāds ir tavējais?
Neesmu reliģioza. Velku Dievam vienlīdzības zīmi ar Visumu. Dievs man ir enerģija, un katrā no mums tā var būt saistīta ar mīlestību, gaismu, sauc, kā gribi, tā visa ir abstrakcija, kaut kas netverams, neredzams, bet vienlaikus mūsu dzīvē ļoti jūtams, jo virza un komunicē.
Kā notika apzināšanās ceļš?
Kas līdzīgs meditācijai, kad ērti iekārtojies, aizver acis, un tālāk viss ir skolotāja un smalkā plāna rokās.
Cik ilgi to dari?
Praktizēju gandrīz četrus gadus un varu teikt, ka tie manā dzīvē ir bijuši ļoti intensīvi un devuši strauju attīstību.
Kā ar uzturu, vai tas vairs nav tik svarīgs kā kādreiz?
Vairs nelieku rāmjus – veselīgs vai neveselīgs, bet cenšos sajust impulsus, kas ķermenim ir vajadzīgs.
Varbūt tā ir tāfelīte šokolādes vai citi saldumi, lai nomierinātos un atslābinātos, varbūt kaut kas svaigāks un attīrošāks? Katram būs kaut kas cits – vienam svaigēšana, citam – zupa…
… kādam, ejot garām “Makdonaldam”, sagribēsies siera burgeru ar kokakolu.
Reizēm pie augsta stresa līmeņa gribas ieēst kaut ko smagnēju – ātrākais variants ir eļļains ēdiens.
Man vairs nepatīk kategorizēt. Savā uzturā esmu kļuvusi brīva, un tas man ir palīdzējis, jo rāmji uzliek pārāk lielu stresu, kas psihei var būt traucējoši. Esmu arī studiju laikā izmēģinājusi dažādas uztura metodes, taču neviena no tām sajūtu līmenī nesniedza labu sajūtu.
Fiziski un emocionāli vēl nekad neesmu jutusies tik labi kā tagad, kad ir brīvība, – varu ieiet veikalā, nopirkt un apēst jebko, bet vai es to darīšu?
Pēc ājurvēdas esmu kapha tips ar lēnu vielmaiņu, pamatīgumu, varu ēst vienu līdz divas reizes dienā un justies labi. Patīk mērena izsalkuma sajūta, kad aktivizējas ķermenis un imūnsistēma. Ļoti labi uz mani iedarbojas tā saucamā pārtrauktā badošanās, kad starp ēdienreizēm jāietur ne mazāk kā 16 stundas.
Vai izvēlies bioloģiski audzētu pārtiku?
Dabiskajiem, īstajiem lauku labumiem ir cita garša un vērtība!
Ko gatavotu mazai ballītei tuviniekiem un draugiem?
Nav man tagad ne zivju, ne gaļas periods, tomēr zivis garšo daudz labāk nekā gaļa. Noteikti ceptu cepeškrāsnī zivi – ja tā ir kvalitatīva, neko daudz nevajag klāt, varbūt mazliet pesto. Nepatīk samocīts ēdiens, nestāvu ilgi pie plīts. Aizrauj interesanti un netradicionāli deserti, piemēram, indiešu barfi, ko iesaku pamēģināt.
Kādu redzi savu turpmāko ceļu, kas vēl jānoskaidro?
Apziņas ceļš ir nebeidzams. Kas man nav skaidrs? Kas esmu savā dziļākajā būtībā, kāda ir mana esence, un kas mani padara atšķirīgu no citiem?
Nu ja, tas pats vecais labais jautājums – kas es esmu?
Ances receptes
Taizemiešu kokospiena zupa ar garnelēm
Zupa ir mans pirmais mēģinājums pagatavot ēdienu ar citronzāli – spēcīgu garšaugu gan aromāta un garšas ziņā, gan pēc ārstnieciskajām īpašībām. Garša izdevās gana eksotiska, īpaši, kad pievienoju nedaudz svaigi spiestas laima sulas.
Sastāvdaļas
1 ēdamk. olīveļļas, 2 lielas ķiploku spiedē izspiestas ķiploku daivas, 2 tējk. sarīvētas ingvera saknes, 2 tējk. smalki sakapātas citronzāles, 1 tējk. karija, 1/3 tējk. čili skaidiņu, 1 tasīte (200 ml) kaulu vai dārzeņu buljona, 250 g svaigu tīģergarneļu, ½–1 kārba kokosriekstu piena, 2 saujas smalki sagriezta jaunā vai Ķīnas kāposta, jūras sāls pēc garšas, svaigi sagriezti lociņi un pētersīļi vai koriandrs garnēšanai, ½ svaiga, daiviņās sagriezta laima.
Gatavošana
Uzsilda olīveļļu katliņā uz lēnas uguns. Pievieno ķiplokus, ingveru un citronzāli. Visu apmaisa. Pievieno kariju, čili skaidiņas, apmaisa un cep pāris minūtes, līdz no garšaugiem izdalās patīkama smarža. Pievieno buljonu, palielina liesmu un vāra, līdz buljons uzmet burbuli. Pieliek garneles un turpina vārīt apmēram 3 min. Pielej kokosriekstu pienu (vairāk pievienojot, viruma garša būs krēmīgāka, treknāka, ar izteiktāku kokosrieksta garšu, mazāk – būs liesāka), pieliek kāpostu un vāra, līdz zupa uzmet burbuli. Pievieno zaļumus un lej bļodiņās. Pasniedz ar daiviņu laima, kas ēdienam piešķir svarīgāko garšas niansi. Laima sulu katrs pievieno zupai neilgi pirms ēšanas.
Uzziņa
Citronzāle
Citronzālei un tās ēteriskajai eļļai piemīt daudz ārstniecisku īpašību – atjauno elpceļus, samazina sāpes un spazmas, iedarbojas nomierinoši, ir antibakteriāla un imunitāti spēcinoša. Tēja var palīdzēt menstruālo sāpju mazināšanai un vispārējai spriedzes mazināšanai. Kopā ar ēdienu var uzlabot gremošanas darbību, samazināt smaguma sajūtu un sliktu dūšu. Auga ēteriskā eļļa tiek plaši izmantota matu kopšanas līdzekļos, jo stiprina folikulas un novērš blaugznu rašanos. Spēcīgo smaržu un antibakteriālo iedarbību izmanto dezodorantiem.
Indijas riekstu barfī
…vai latviešu vegānā “gotiņa”. Barfī ir gana cimperlīgs Austrumu saldums, kuram vajadzīgs treniņš. Recepte paredzēta nelielam daudzumam saldumu, tāpēc brīdinu, iespējams, nāksies gatavot dubultā!
Sastāvdaļas
150 g Indijas riekstu, 80 g gur cukura*, 5 ēdamk. ūdens, 2 tējk. kausētas kokosriekstu eļļas, 2 tējk. rožu ziedūdens (pēc izvēles), 1 tējk. ēdamo rožlapiņu (pēc izvēles).
Gatavošana
Samaļ Indijas riekstus kafijas dzirnaviņās pulverī, kamēr vēl neizdalās eļļa. Pannā uz vidējas uguns izkausē cukuru, kam pievienots ūdens un rožu ziedūdens. Kad cukurs ūdenī izkusis, tam pievieno samaltos riekstus un turpina masu karsēt uz ļoti mazas uguns, to pastāvīgi maisot. Kad masa sāk biezēt, karsē vēl 7–9 minūtes, līdz sāk saķept, izveidojot bumbu. Masai, kas noņemta no pannas, pievieno rožlapiņas un iemaisa kokosriekstu eļļu. Atdzesē, veļ nelielās bumbiņās un pasniedz. Ja atdzisusī masa aizvien ir ļoti ķepīga (tas nozīmē, ka nav pietiekami ilgi maisīta pannā), to uz dažām stundām ieliek ledusskapī – būs vieglāk savelt bumbiņās.
* Gur cukurs ir senākā cukura šķirne, kuru Indijas dziedniecībā ājurvēdā izmanto piecus tūkstošus gadu. Tiek izgatavots pēc unikālas cukurniedru iztvaicēšanas tehnoloģijas.
Uzziņa
Saldā garša
Ājurvēdā saldā garša tiek uzskatīta par ķermeņa pamatgaršu. Saldi produkti veicina audu augšanu, spēcinoši iedarbojoties uz organismu, nodrošina ķermeņa masas pieaugumu, kā arī nomierina nervu sistēmu – palīdz atbrīvoties no nemiera, šoka, trauksmes un harmonizē nervu sistēmu kopumā. Pārmērīgi lietoti saldumi veicina aptaukošanos un šķidruma uzkrāšanos, nogurumu, smaguma sajūtu un apetītes zudumu, diabētu, gļotu pārprodukciju, kas var radīt aizsmakumu, klepu, elpceļu problēmas, zarnu disbakteriozi un citas veselības problēmas.
Salds ir arī mīlestības un laimes garša. Mīlestība un ēdiens mūsu apziņai nes vienu un to pašu informāciju – mīlestības un laimes izjūtu.
Salda garša piemīt ne tikai ēdienam, bet arī sajūtām un emocijām. Mēdz taču teikt “saldā iemīlēšanās”, “medusmēnesis”, “brīvības saldā garša”… Ja cilvēkam paša dzīvē pietrūkst mīlestības garšas (ne vienmēr tā ir mīlestība no partnera, visbiežāk – neesoša mīlestība pašam pret sevi), tā tiek kompensēta arī ar saldumiem.
Produktu aizvietošana
Ja nav pieejams gur cukurs, to var aizvietot ar jums ierasto cukuru.
Kokosriekstu eļļu var aizvietot ar gī sviestu, kas saldumam piešķirs izteiktāku garšu
