Kā jau sākumskolas skolotāja, Renāte māca gandrīz visus mācību priekšmetus. Citiem skolotājiem uzticētas vien angļu valodas, sporta un mūzikas stundas. Visvairāk Renātei patīk mācīt matemātiku, jo šīs zināšanas bērni “uzsūc” visaktīvāk. Savukārt, piemēram, par latviešu valodu mazie ir neizpratnē, kāpēc gan tā jāmācās, jo viņi taču jau mākot runāt latviski. Renātei ir tuvas mākslinieciskas nodarbes, piemēram, viens no viņas hobijiem ir ielūgumu un galda kartīšu gatavošana. Tāpēc ļoti patīk vadīt arī mājturības un vizuālās mākslas stundas. 1
Pirmajā gadā skolotājas amatā ļoti daudz laika prasījusi gatavošanās stundām. Otrajā gadā kļuvis vieglāk, jo nākušas klāt skolotāja darbā nepieciešamās iemaņas. “Jau sapratu, kuras metodes, kuri mācību materiāli manai klasei der un kuri ne. Klase no klases atšķiras. To redzu, jo ētiku pasniedzu arī citās klasēs, ne tikai savā audzināmajā,” viņa teic. Renāte saviem trešklasniekiem ne tikai vada obligātas stundas, bet arī pavada ar viņiem laiku pagarinātās dienas grupā. Pēc stundām Renāte ar mazajiem var darīt to, kas viņai un klasei patīk vislabāk: jokot, spēlēt spēles. “Pagarinātajā grupā bērni mani var iepazīt arī no citas puses. Tad neesmu tikai stingrā skolotāja,” viņa stāsta. Taču pagarinātā grupa noder arī tam, lai paveiktu darbiņus, kam stundā nepietiek laika. Te var vairāk pastrādāt gan ar klases izcilniekiem, gan tiem, kam vajag vairāk palīdzēt, lai mācībās veiktos. Renātei ļoti patīk arī klases kopīgie izbraucieni: gan tālāki, gan uz kino netālajā Rīgā, gan kopīgi pikniki.
Nosauc pat par tēti
“Savas klases bērniem esmu tikpat kā mamma, jo, ja parēķina, ar mani viņi pavada pat vairāk laika nekā ar vecākiem. Bērni mani daudzas reizes ir nosaukuši par mammu un pat par tēti. Viņi ir mani pirmie bērni skolā, un es jūtu, ka augu ar viņiem,” teic Renāte un atzīst: bez emocijām strādāt vismaz sākumskolā nekādi nav iespējams. Skolotājs emocionāli pieķeras skolēniem, tāpēc jaunajai skolotājai jau tagad bail no brīža, kad bērnus pēc 4. klases pabeigšanas nāksies nodot audzināšanā citam skolotājam. “Stundās uz viņiem skatos un domāju, cik viņi ir dažādi, cik daudz dažādu emociju katrs no viņiem man ir devis. No bērniem varu arī daudz mācīties: patiesumu, izpaužot emocijas, brīvību un tajā pašā laikā savaldību, jo man ir tāds temperaments, ka dažreiz nākas secināt – daļa bērnu dusmas prot labāk valdīt nekā es pati,” atzīst skolotāja. Arī bērni ar Renāti vislabprātāk runā nevis par izglītošanās tēmām, bet, kā saka skolotāja, “par pilnīgu beztēmu”. Arī par skolotāju viņi grib zināt visu: kā viņa dzīvo, ko dara mājās, kas viņai aug mājās uz palodzes utt. “Skolā nevar īsti ļauties jūtām, jāmāk savākties, tāpēc te sakrātās emocijas nākas nest arī uz mājām. Ģimenes locekļiem jāpārdzīvo līdzi,” atzīst skolotāja.
