“Kas notiek ar mūsu bērniem? Kādēļ viņi aug tik nežēlīgi?” 1.klases skolnieka mamma pauž sašutumu par bērnu rīcību 140
Diezgan bieži nākas dzirdēt nepatīkamus stāstus par nežēlību bērnu un jauniešu vidū. Emocionālajai un fiziskajai vardarbībai ir nopietnas sekas, tāpēc jo īpaši žēl, ka tik daudziem bērniem ar šīm sekām jāsadzīvo jau no agras bērnības.
Mūsu portāla uzmanību sociālajā tīklā “Facebook” piesaistīja kādas mammas emocionālais un izmisuma pilnais ieraksts par savu dēlu. Līga Ende-Griķe savā ierakstā atklāj, ka viņas dēls mācās 1.klasē, bet, piedzīvotās nežēlības dēļ no saviem skolasbiedriem, uz skolu negrib iet. Sieviete savā vēstījumā retoriski vaicā, kas notiek ar mūsu sabiedrību, kāpēc bērni ir tik nežēlīgi?
Tālāk varat iepazīties ar emocionālo vēstījumu, kurā pirmklasnieka mamma dalās savās pārdomās.
“Mans jaunākais dēliņš mācās 1. klasē, viņa labsirdība ir vārdos neaprakstāma, tā ir jāizjūt… Tik tie dīvainie rīti, man liek nedaudz aizdomāties, jo no rītiem sāp galva, sāp vēderiņš, ir slikti, un salicis rociņas, kā Dievu lūdz: “Mamm, vai varu šodien neiet uz skolu? Es ļooooti Tev lūdzu!!!”
Mana sirds sažņaudzas, kad asarām acīs bērns Tevi lūdz, it kā es vēlētos viņu pakļaut kaut kam ļoti sliktam. Es atbildu: “Mīļum, tā ir skola, un Tu nedrīksti kavēt mācības, Tev ir jāiet!” Kaut iekšēji mana sirds dreb, bet es izliekos stipra un atkārtoju: “Ir jāiet uz skolu!” Bet viņš turpina turēt rociņas un asarām acīs Tevi lūdz… Kādēļ???
Bet tad, vienu dienu braucot mājās, viņš man stāsta: “Mamm, šodien divi puikas, kuri mācās citā pirmajā klasē mani turēja, bet cits spēra pa vēderu,” es apstulbu un mana sirds kliedza… Nopietni??? Viņš man atbild: “Jā, bet man tik ļoti nemaz nesāpēja…” Vēlāk uzzināju, ka viņu esot aizstāvējuši klasesbiedri, un skolotājai arī izstāstījuši par šo atgadījumu… Zinot dēlu, viņš pats, protams, noklusētu… Un šis nav bijis vienīgais gadījums…
Ko??? Pirmās klases bērni, kuri vēl ir tik naivi… Kas notiek??? Kas notiek ar mūsu sabiedrību, kas notiek ar mūsu bērniem? Kādēļ viņi aug tik nežēlīgi? Kā gribas kliegt, tik skaļi, lai sadzird tie, kuri nedzird un saredz tie, kuri neredz… Mīļie vecāki, lūdzu, runājam ar saviem bērniem, mācam viņiem mīlēt ikkatru zāles stiebru, mācam viņiem izaugt par cilvēkiem cilvēku vidū.
Šeit nav vainīga skola, ne skolotāji, šeit vainīgi ir vecāki, kuri nevēlas sadzirdēt un saredzēt to, kas viņiem jāsaredz un jāsadzird… Šobrīd ļoti moderni ir teikt, mans bērns ir īpašs, viņam ir uzvedības traucējumi… Pieņemiet un sadzīvojiet ar viņu, viņš drīkst visu!!! Lūdzu beidziet!!! Jūs viņus izaudziniet, jūs viņos ieliekat sevi pašu, bērni ir Jūsu spogulis, viņi mācās no Jums…
Ievediet bērnu pļavā, iemāciet viņam mīlēt ziedu, kas plaukst, bitīti, kura čakli strādā un medu nes, iemāciet viņam lietū dejot, un varavīksnē uzkāpt… Iemāciet viņam piedot un samīļot, iemāciet viņam mīlēt, ne tikai sevi, bet visu pasauli!!! Tikai šādi mēs spēsim apturēt naidu pasaulē…”
