“Dažas tēmas pārspīlēta politkorektuma dēļ jau pārvēršas par tabu!” Latvijā nodibināta jauna domnīca 31
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā nodibināta jauna domnīca – Konservatīvo studiju centrs. Tā direktors būs politologs Andis Kudors, vēl starp dibinātājiem ir klasiskā filoloģe Agnese Irbe, ekonomists Jānis Hermanis, politologs un tulks Mārcis Gobiņš, un, visticamāk, drīzumā varētu pievienoties arī citi.
Šis nav vienīgais notikums pēdējo mēnešu laikā, kas liecina, ka konservatīvajā sabiedrības daļā notiek aktivitātes un tiek meklētas formas, kā atgādināt par šīm vērtībām.
Martā izveidots un pašlaik jau aktīvi darbojas interneta žurnāls “Telos.lv”, kas, pēc tā veidotāju vārdiem, “apvieno Latvijas konservatīvos domātājus, kuriem līdz šim nav bijis savas vietnes un savas vienojošās telpas”.
Jau iepriekš nodibināta biedrība “Austošā saule”, kuru vada bijušais Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts.
Tāpat par spilgtu konservatīvās domas izpausmi varētu uzskatīt arī Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa manifestu jeb “septiņus ētiskas uzvedības noteikumus JRT darbiniekiem un skatītājiem”, kas raisīja plašas diskusijas.
Atšķirībā no liberālās ievirzes un t. s. atvērtās sabiedrības ideju piekritējiem, kas jau gadu desmitiem darbojas šādā formā, konservatīvajā spārnā tas ir kas jauns.
Pašlaik ir tikai kautiņi soctīklos
A. Kudors nenoliedz, ka Konservatīvo studiju centra (KSC) dibināšana daļēji ir pretreakcija uz sabiedrībā un politikā notiekošo: “Līdzīgi kā britu domātājs Edmunds Bērks reaģēja uz Franču revolūciju un tās radītajām negatīvajām, destruktīvajām blaknēm, tāpat notiek arī mūsdienās. Kā teicis Bērks – ir jāmazina tas ļaunums, ko nespējam iznīcināt, un tā ir viena no konservatīvisma esencēm. Latvijā dažādas idejas ir aulēkšiem izkarojušas pozīcijas, ko mēs varam redzēt, piemēram, Satversmes tiesas lēmumos, kas ignorē likuma garu, mākslīgi nodalot laulību no ģimenes.”
Domnīcas izveide esot mēģinājums par šiem jautājumiem runāt pieklājīgi, jo sociālajos tīklos diskusijas vairāk atgādinot kautiņus.
A. Kudors norāda, ka šie jautājumi ir aktuāli visā pasaulē un par tiem notiek daudz diskusiju. Konservatīvajiem nereti tiekot pārmesta radikalizācija, lai gan patiesībā tā vērojama tieši liberālajā spārnā.
Turklāt kreisi liberālas idejas ir radušas pateicīgu augsni tieši augstskolās.
KSC izplatītajā paziņojumā teikts: “Daudzi sociālo zinātņu pārstāvji Latvijā ir nosliekušies par labu vienpusējam skatījumam uz sociālo procesu būtību un virzību.”
Tāpēc domnīca aicina pētniekus, studentus un pasniedzējus “neļauties katram jaunam mācību vējam un iesaistīties diskusijā par pārbaudītām vērtībām, kas nodrošina sabiedrības un valsts ilgtspējīgu attīstību”.
A. Kudors gan vērtē, ka šīs tendences esot raksturīgas atsevišķiem studiju virzieniem un, piemēram, vēsturnieku vidū nekas tāds neesot vērojams, savukārt politoloģijā šīs vēsmas nākot no ārpuses, un sava loma esot arī finansējumam, kas paredz noteiktus pētniecības virzienus un priekšnoteikumus.
“Amerikā daudzi politoloģijas profesori dzīvo tādā kā kreisā naivuma atmosfērā. Viņi nav dabūjuši to imunitāti, ko mēs ieguvām PSRS laikā,” uzskata KSC direktors.
Nebūs tabu tēmu
Pašlaik domnīcas mērķis esot analizēt Latvijas rīcībpolitikas, vērtējot tās no konservatīvisma pozīcijām, un izstrādāt rekomendācijas to uzlabošanai.
Iespējamās tēmas – valsts un baznīcas attiecības, tiesiskuma stiprināšana, atbalsts dabiskai ģimenei, azartspēļu ierobežošana, abortu un eitanāzijas problemātika un citas.
A. Kudors: “Zinātniskās metodes, protams, nav ideoloģiskas, tās ir neitrālas, un arī mēs gribam redzēt godīgu ainu, piemēram, par sabiedrības viedokli vienā vai otrā jautājumā. Taču pašlaik ir tā, ka dažas tēmas pārspīlēta politkorektuma dēļ jau pārvēršas par tabu – tiek uzskatīts, ka tās vispār nevar pētīt. Tā gan nevajadzētu būt!”
Pagaidām vēl tiekot domāts, kā notiks praktiskā darbība, bet A. Kudors izmantošot pieredzi, ko ieguvis, 13 gadus vadot citu domnīcu – Austrumeiropas politisko pētījumu centru.
Acīmredzot tie nebūšot kādi ikdienišķi pasākumi, bet pētniecības darbs ilgākā laikā, kā arī analītisko rakstu krājumu veidošana.
Arī finansējuma piesaiste esot vēl veicams darbs, bet tikšot izmantoti gan fondi, gan privātpersonu ziedojumi, tāpat A. Kudors neizslēdz arī sadarbību ar konservatīvajām partijām – Nacionālo apvienību un Jauno konservatīvo partiju, kā arī “atsevišķiem konservatīviem politiķiem no citām partijām”.
Jānis Hermanis iesaistījies KSC darbā, jo “mums sakrīt idejiskie redzējumi daudzos punktos un šī ir iespēja veicināt kulturālu diskusiju par aktuāliem tematiem”.
Viņš pats vēlas to papildināt ar datos un faktos balstītiem argumentiem. Viens no pētījuma virzieniem varētu būt par to, cik ļoti valstij vajadzētu iesaistīties tirgus ekonomikas regulēšanā.
“Konservatīvisms pats par sevi paredz zināmu piesardzību, neķerot uzreiz visu jauno, bet kārtīgi apsverot un saglabājot arī to, kas bijis labs līdz šim,” atgādina J. Hermanis.
Mēģinājumi jau bijuši
Interesanti, ka Latvijā arī pagātnē ir bijuši mēģinājumi veidot konservatīvu domnīcu. Piemēram, 2008. gada aprīlī virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku sanāksmē Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā vienojās par nepieciešamību veidot Konservatīvo ideju biedrību.
To ierosināja tā laika ārlietu ministrs, pašreizējais vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, bet starp sanāksmes dalībniekiem bija zinātnieks Elmārs Grēns, dzejnieks Jānis Peters, ārsts Andrejs Ērglis, tēlnieks Gļebs Panteļejevs, luterāņu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, mācītājs Indulis Paičs, kā arī publicists Pēteris Bankovskis, kurš ieceri raksturoja kā “domāšanas poligonu veselajam saprātam”.
Vēl tēlaināks tolaik bija A. Ērglis: “Jābūt kādai biedrībai, kas pasaka, ka karalis ir kails.”
Lai gan sanākušie bija apņēmības pilni, īsti turpinājumu tas neguva, turklāt sabiedrībā šī iecere nekavējoties tika saistīta ar Tautas partiju un tās centieniem mainīt tobrīd vairs ne pārāk spožo tēlu.
