Ieva ar vīru pēc uzkāpšanas Viljarikas vulkānā, kas ir viens no Čīles aktīvākajiem vulkāniem un paceļas virs ezera un tāda paša nosaukuma pilsētas, 750 km uz dienvidiem no Santjago.
Ieva ar vīru pēc uzkāpšanas Viljarikas vulkānā, kas ir viens no Čīles aktīvākajiem vulkāniem un paceļas virs ezera un tāda paša nosaukuma pilsētas, 750 km uz dienvidiem no Santjago.
Foto no Ievas Birnbaumas privātā arhīva

“Čīliešus vieno ģimene, bet latviešus – māksla un kultūra.” Latviete pēc 10 gadiem Čīlē ar ģimeni atgriežas dzimtenē 60

Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Kāpēc Krievijai karā neiet tik labi, kā viņi vēlētos? Atbild Rajevs
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Vai Latvijā ir pamats uztraukties par etniskajiem grautiņiem?
Lasīt citas ziņas

 

Ieva Birnbauma, latviete, desmit gadus nodzīvojusi Čīlē, tagad ir pārcēlusies uz dzīvi Rīgā un strādā par audzinātājas palīdzi Pārdaugavas bērnudārzā. Ievai ir trīs bērni, un viņiem visiem ir divi vārdi – Čīlē piedzimstot, tā ir pieņemts. Arī uzvārdi ir divi – viens no tēva, otrs no mātes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jaunākie bērni Daina Laura un Gvido Ivars apmeklē to pašu bērnudārzu, kur strādā Ieva, bet vecākā meita Amāra Undīne ir skolniece. Ievas vīrs Mario Patricio Anabalons Astudillo nāk no Čīles galvaspilsētas Santjago, un šajā megapolē ar 5,6 miljoniem iedzīvotāju (40 procenti no visas valsts iedzīvotājiem) ritēja Ievas dzīve – citā kontinentā, citā klimatā un citā politiskā iekārtā.

Latvijā ir droši

Simboliskais skaitlis divi

Ģimenē viņi viens otru sauc abos vārdos – kā nu kuru reizi iznāk. Arī vīra radi Čīlē – citi saka Mario, citi Patricio. Mājās viņi runā divās valodās – spāņu un latviešu. Vīrs nopietni ķēries klāt latviešu valodas apguvei, ar reemigrācijas koordinatoru atbalsta programmu apmeklē kursus un ir apņēmības pilns runāt, lasīt un rakstīt latviski. Pēc profesijas būvinženieris, Mario Patricio aktīvi meklē darbu.

“Vēl jau nevar teikt, ka viss nokārtojies,” saka Ieva, “bet izskatās, ka pēc ieguldītajiem pūliņiem šis jautājums tagad varētu atrisināties.” Ar bērniem Ieva visu laiku runājusi latviski – tāpēc mazie valodu zina, protams, vēl ir lietas, kas jāuzlabo. Ģimenē vecāki ar bērniem sarunājas latviski un spāniski.

Gan Ieva, gan Mario Patricio nāk no divu bērnu ģimenes, viņiem abiem ir jaunākas māsas. Ievas bērnība pagājusi Skrundā, lauku sētā. “Bija tuvais un tālais dārzs,” saka Ieva, “tālajā dārzā auga viss – sākot ar kartupeļiem un beidzot ar cukurbietēm – lopiem. No bērnības es jau redzēju, kā dārzā un dabā viss aug. Tēvs teica – kā es saviem bērniem varu dot veikalā pirktus ābolus! Mani vecāki ļoti daudz strādāja, un tagad es domāju, ka viņi par maz baudīja dzīvi.”

Ievas un Mario Patricio bērni ir pieraduši pie dzīves Latvijā. Nu jau vairs neskumst pēc Čīlē atstātajām spēļmantām, kuras nevarēja ielikt čemodānā. Viņiem grūtības nesagādā saprast, ka pie čīliešu māsīcas Ziemassvētku vecītis nāk 30 grādu karstumā, ka tur Ziemassvētki ir vasarā, bet Latvijā – ziemā.

 

Čīliešus vieno ģimene

Čīlē Ieva centās vecāko meitu vest uz izrādēm, viņa saka: “Tas bija reti, un tas nav salīdzināms ar Rīgas iespējām – ar tik plašu kultūras pasākumu klāstu, ko piedāvā Rīga un mazā Latvija, milzīgā Santjago sacensties nudien nevar.”

Pirms aizbraukšanas uz Čīli Ieva Latvijā beidza Kultūras akadēmiju un rakstīja rakstus un kritikas par kino izdevumam “Māksla+”. Ievai ļoti patīk rakstīt, skolā padevās domraksti, un viņa pat gribēja studēt žurnālistiku. Tagad Ieva mācās Rīgas Stradiņa universitātē – kursos, lai tālāko izglītību turpinātu mākslas terapijā. Ievas pārliecība ir, ka māksla patiešām cilvēkiem var izdarīt daudz laba un palīdzēt.

Santjago cilvēki atpūšas pavisam citādi, ģimenes un draugi sanāk kopā parkos. Viņi paši sanes galdus, ēdienu un labi pavada laiku. Vienā parkā parasti ir vairāku ģimeņu ballītes. Tieši šāda kopā sanākšana ir populārākais atpūtas veids, ko izbauda čīliešu ģimenes.

Ģimenēs lielākais notikums ir bērnu dzimšanas dienas – viņi to ļoti gaida, nereti tiek ielūgta visa klase, ja rocība atļauj, tiek pieaicināti profesionāli klauni, uzstādītas atrakcijas, viesu parasti ir daudz. Tāpat izstrādā speciālu svinību scenāriju. Arī Ievas ģimene vairākkārt aicināta uz grandiozajām bērnu ballītēm.

“Vienas dzimšanas dienas svinības atgādina lielu atrakciju parku,” saka Ieva, “čīlieši sanāk kopā biežāk nekā mēs – latvieši. Latvieši vairāk ir individuālisti. Čīliešus vieno ģimene, bet latviešus – māksla un kultūra.”

 

Pavisam citāda gastronomija

Čīlieši ēd tikai baltmaizi. Tagad Rīgā Mario Patricio ēd rupjmaizi un apgalvo, ka garšo. Ieva Čīlē gatavoja auksto zupu, tur gan nebija nopērkamas marinētas bietes, bet kaut ko līdzīgu varēja atrast, un kefīra vietā izmantoja balto jogurtu. Vīra ģimenei iegaršojās latviešu aukstā zupa. Tāpat liela piekrišana bija Ievas ceptajai medus kūkai.

“Santjago konditorejas izstrādājumi ir gandrīz vai neēdami – tie ir pārmērīgi saldi, ar krietnu devu brūnā kondensētā piena – tas, ko mēs pildām “riekstiņos”. Vietējie mani bieži rosināja atvērt savu konditoreju. Daudzas iebraucējas to arī ir izdarījušas, īpaši ieceļotājas no Krievijas,” stāsta Ieva.

“Latvieši ēd daudz veselīgāk. Čīlē uz pusdienu galda gandrīz vienmēr ir kokakolas pudele, bet vienlaikus neiztrūkstoši ir arī zaļie lapu salāti ar olīveļļu. Svaigi augļi un dārzeņi ir pieejami visu gadu. Santjago ir pilna ar maziem dārzeņu veikaliņiem un tirdziņiem, bet kopumā veikalos ir maza izvēle.”

Latvieši uzturā vairāk lieto piena produktus – krējumu, biezpienu, sieru. Piens Čīlē ir nopērkams tikai ar ļoti ilgu derīguma termiņu – trīs mēnešus un ilgāk, un lielajā karstumā netiek uzglabāts ledusskapjos. Ēdienkarte reģionos atšķiras. Iedzīvotāji pie okeāna daudz vairāk uzturā lieto jūras produktus.

18. septembris ir Čīles nacionālie svētki, un gandrīz katrā mājā tiek cepti pīrāgi “Empanadas”, ko pilda ar malto gaļu, sīpoliem, rozīnēm, olīvām un vārītu olu. Iedzīvotāji pie okeāna pīrāgus pilda ar jūras veltēm. Otrs ļoti populārs ēdiens ir “Pastel de choclo” – samalti kukurūzas graudi ar sīpoliem, vistas gaļu, rozīnēm un olīvām, ko cep cepeškrāsnī, un tā garša ir sāļi salda.

Svētdienās čīliešu mājās galds no ēdieniem vai lūst. Visizcilākais Čīles produkts viennozīmīgi ir vīns. Citiem vārdiem sakot, vislabākie pasaules vīni nāk no Čīles.

 

Nākamajām paaudzēm mantas nekrāj

Kovida pandēmijas laikā Ieva ar ģimeni tika ieslodzīta dzīvoklī Santjago uz pieciem mēnešiem – tikai ar speciālu atļauju divas reizes nedēļā varēja iziet laukā pēc pārtikas. “Mēs to izmantojām, lai varētu pastaigāties ar bērniem,” atceras Ieva, “bez atļaujas nedrīkstēja atstāt mājas.”

Ievas ģimene dzīvoja trīsistabu dzīvoklī ar halli. Pārceļoties uz Latviju, dzīvokli pārdeva, un tagad viņi mīt privātmājā Pārdaugavā, kas tika saņemta mantojumā. Dzīvokļa nauda, kamēr vīrs nokārto darba attiecības, ir ģimenes iztikšanai šobrīd Latvijā.

Mājokļu iekārtojumā viena no galvenajām atšķirībām ir tas, ka latviešiem vēl ir grāmatplaukti. Čīlē goda vietu ieņem jaunāko tehnoloģiju televizors. Čīliešiem patīk, lai mājokļa iekārtojumā viss būtu tāpat kā kaimiņiem. Dominē baltā krāsa, īpaši to var teikt par sienām, jo krāsainās tapetes, pie kurām esam raduši Latvijā, tur praktiski neeksistē.

Viņi nekrāj lietas “nākamajām paaudzēm”, no visa nederīgā un nelietojamā tiek laikus vaļā. Tas izskaidrojams arī ar mazajām telpām. Tur arhitekti ir meistari, lai nelielos kvadrātmetros izprojektētu pēc iespējas vairāk telpu. Tas attiecas gan uz dzīvokļiem, gan privātmājām. Arī privātmāju teritorijas mēdz būt tik nelielas, ka skatienam nav kur ieskrieties un tas atduras pret kaimiņmājas žogu. Taču pat 45 kvadrātmetru dzīvoklī būs divas vannas istabas. Tas ir standarts.

Čīlieši ir apsēsti ar tīrību un izmanto gana daudz sadzīves ķīmijas. Visiecienītākie ir hloru saturoši dezinfekcijas līdzekļi. Ar tādiem viņi mēdz dez­inficēt pat augļus un dārzeņus pirms lietošanas uzturā. Santjago izceļas ar bagātīgiem apstādījumiem, parkiem un zaļajām atpūtas zonām. Pie privātmājām un augstceltnēm ir labi iekopti zālieni un gandrīz vienmēr ir āra baseini. Tikai neiedomājieties, ka čīlietim varētu ienākt prātā iestādīt kādu ēdamu kultūraugu.

Kad Ieva dzīvoja Santjago, pilsētā notika ļoti aktīva celtniecība. Tika nojauktas privātmājas un to vietā celtas daudzdzīvokļu ēkas. Arī Ievas ģimene dzīvoja ēkā, uz kuras aizņemtās zemes platības pirms tam atradās divas privātmājas. Kādreiz iedzīvotājiem no logiem pavērās skaisti skati uz kalniem, bet tagad pretim slejas mūra sienas.

Daudzās Čīles mājās nav centrālās apkures, ziema iestājas jūnijā, jūlijā un augustā, temperatūra noslīd pat līdz 0 grādiem. Cilvēki istabās uzturas ziemas āra apģērbos un kurina parafīna krāsniņas. Tas neturpinās ilgi, jo ziemai seko gandrīz vai mūžīgā un siltā vasara.

“Čīle ir ļoti skaista zeme – kalni, okeāns, nacionālie parki. Mēs ļoti daudz ceļojām, īpaši manā pirmajā apmešanās gadā. Braucām uz Argentīnu, Peru, uz tuksnesi, apceļojām Čīli – daba tur ir ļoti iespaidīga un krāšņa. Pirms desmit gadiem ceļot bija droši, un es paspēju redzēt daudz – dzīvi pilsētās, laukos un pie okeāna,” stāsta Ieva.

 

Sirsnība, kontrasti, latvieši

Jau pašā sākumā Ieva pārkāpa Čīles likumu. Valstī, lai izsargātos no slimību “eksporta”, nedrīkst ievest augu izcelsmes produktus, tie jādeklarē – citādi var sodīt. Dodoties pie Mario Patricio, Ieva līdzi paņēma Latvijas pelēkos zirņus – kā nu bez tiem! Santjago lidostā viņu apturēja ar suņiem, kas ošņājot pārbauda iebraucēju bagāžu. Ieva neko nesaprata spāniski. Zirņi tika konfiscēti, bet sods tomēr nebija jāmaksā. Mario Patricio lidostā Ievu gaidīja vairāk nekā stundu un nevarēja saprast, kas īsti noticis.

Aizbraucot no Latvijas, Ieva iztēlē neveidoja nekādus priekšstatus par Čīli. Ceļš no lidostas bija pirmā iepazīšanās ar valsti, un skatam pavērās kontrastu pilnas ainas – mazas būdiņas un bezpajumtnieki līdzās bagātnieku savrupmājām. “Grūti iedomāties lielāku kontrastu, bet ar laiku man tas šķita tikai normāli,” turpina Ieva.

Pirmā iepazīšanās ar Mario Patricio mammu bija trīs stundu ilga saruna, kas noritēja spāniski. Ieva neko nesaprata, tikai māja ar galvu, bet mamma bija priecīga, ka tiek uzklausīta. “Viņa ir ļoti sirsnīga un laipna. Kad mēs braucām ciemos, tikām uzņemti īpaši un kā vienmēr galds bija klāts bagātīgi. Vīra mamma nāk no laukiem, un pie viņas mājām vienmēr puķupodos zied krāšņi augi. Mario Patricio tēvs diemžēl ir miris.”

Kad sākās ikdienas dzīve, Mario Patricio strādāja no rīta līdz vakaram. Bet Ieva iekārtojās darbā tuvējā restorānā. Tad pieteicās pirmā meitiņa, tad otrā un pēc tam – dēliņš. Izveidojās kontakti ar Čīlē dzīvojošiem latviešiem, tika svinēti Latvijas valsts un citi svētki.

“Pēdējā dzīvesvietā mana kaimiņiene bija latviete, turklāt dzīvojām vienā stāvā. Kad saplīsa ūdens krāns, mums bija pašiem savs latviešu puisis santehniķis, kurš problēmu novērsa. Izveidojās arī cieša draudzība ar Čīlē sastapto latviešu–čīliešu ģimeni, kas turpinās tagad Latvijā. Arī viņi atgriezās samērā nesen. Jā, un Santjago ir “maza” pilsēta, tas bija gluži normāli nejauši satikt uz ielas kādu no 15 tur dzīvojošiem latviešiem.”

Dzīve Santjago bija jaunu iespaidu pilna – cilvēki uz ielām bija atsaucīgi, vienmēr pamanīja latvietes blondos matus un zilās acis, viss jaunais bija interesants.

 

Kāpēc uz Latviju?

Vienam procentam Čīles iedzīvotāju pieder trešdaļa no visas tautas kopējās bagātības, kas Čīli padara par valsti ar vislielāko nevienlīdzību. 2019. gada protesti pret pastāvošo kārtību valstī – medicīnisko, izglītības un pensiju sistēmu, dārdzību un nespēju nomaksāt rēķinus, cenu kāpumu – radīja nemierus un vardarbību. Tūkstošiem cilvēku pulcējās Santjago centrā, aizdedzināja ēkas, demolēja aptiekas, metrostacijas. Čīlieši pieprasīja ekonomikas reformas un valsts prezidenta Sebastjana Piņeras atkāpšanos. Protestu apspiešanai tika izmantota armija, daudzus cilvēkus savainoja.

“Santjago sabiedrība, kas pirms tam bija draudzīga, cilvēki – viens pret otru uzmanīgi un izpalīdzīgi, palika agresīva. Pilsētā kļuva bīstami. Jebkurā brīdī uz ielas varēja atņemt telefonu. Es pārstāju vest savus bērnus uz skolu. Čīlē sākumskola sākas ļoti agri – no četru gadu vecuma un par vienu bērnu ir jāmaksā vismaz 400 EUR mēnesī, šī summa pieaug katru gadu. Čīlē vēl arvien ir speciālās zēnu un meiteņu skolas, un tādā zēnu skolā mācījās Mario Patricio,” stāsta Ieva.

Čīlē bērna kopšanas atvaļinājums ir tikai seši mēneši, rindā pie ārsta reizēm ir jāstāv pat gads, medicīnas pakalpojumus var saņemt par maksu. Sākās kovida pandēmija, kad ierobežojumi aizliedza atstāt dzīvokli. Pēdējos gadus mēs dzīvojām pastāvīgā trauksmē un nedrošībā. Latvijā ir arī valsts apmaksāta medicīna, izglītība, pabalsti. Mēs nolēmām pārcelties uz Rīgu. Es ar bērniem ierados aizpagājušā gada vasarā, un vīrs atlidoja tā gada Ziemassvētkos.”

Izvēli atgriezties ietekmēja arī globālā sasilšana. Čīlē ir kļuvis vēl siltāk. Trūkst ūdens. Nokrišņu daudzums ir neliels. Nomaļās vietās un lauku apvidos valsts ziemeļos cilvēki krāj ūdeni, lai izdzīvotu paši un nezaudētu ražu. Tur, kur agrāk tecēja upes, tagad ir akmeņi. Dzīvnieki klejo un meklē ūdeni. Turklāt liela problēma ir tā, ka daudzi ūdeņi ir privatizēti.

Reģions Petorca, kur ar vērienu audzē avokado, izceļas ar tuksnesīgu sausumu. Plantācijas pieder privātiem uzņēmējiem, kuri tā jau dārgo resursu ūdeni izmanto laistīšanai. Tikmēr cilvēkiem trūkst dzeramā ūdens. Arī Santjago pilsētā apstādījumus un zālienus laista katru dienu.

“Virs Čīles ir ozona caurums ar ļoti spēcīgu ultravioleto starojumu, es staigāju tikai saulesbrillēs. Pār Santjago visu laiku klājas melns nomācošs smogs,” atceras Ieva. Ilgas pēc veselīga dzīvesveida, veselīgas pārtikas un sociālās drošības, jā – tieši drošības visās jomās, bija nopietni iemesli, lai pārceltos uz Rīgu.

 

Globālie strāvojumi – arī mājās

“Pēdējās dienās Čīlē bija sajūta, it kā mēs no kaut kā bēgtu. Bija satraukums. Kovida pandēmijas dēļ nevarējām atvadīties no radiem, tika atcelti avioreisi,” stāsta Ieva, “bet, ierodoties Rīgā, nekas nelikās savāds, uzreiz sajutām brīvību, kad ārpus telpām varam staigāt bez maskām. Latvijā jūtu globālus strāvojumus, kad nekas sakarā ar kovidu vēl nav beidzies. Mēs visi esam līdzīgā situācijā – kā Čīlē, tā Latvijā. Šī “ērtā” situācija ar darbu no mājām – lai Dievs nedod, ka tā varētu turpināties bezgalīgi! Es ceru, ka viss drīz būs atpakaļ normālās sliedēs.”

SAISTĪTIE RAKSTI

Mario Patricio Latvijā sācis iedzīvoties bez lielām problēmām. Viņu nesatrauc aukstums, viņš iepazīst sadzīvi, Rīgu, Latvijas brīvību un demokrātiju. Čīle ir katoļu zeme, un arī tas palīdz saprast Latviju – Ievai vēlreiz no jauna, bērniem un vīram – pilnīgi no jauna, no pašiem pamatiem.

“Pirms 10–12 gadiem nedomāju, ka varētu doties prom no Latvijas, un Čīlē savukārt nekad nedomāju, ka varētu atgriezties Latvijā,” saka Ieva. “Dzīve Santjago mani ir padarījusi pieņemošāku, es vairs tik daudz nevērtēju, kas slikts vai labs, un vairs nebrīnos par citādo.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Kāpēc Krievijai karā neiet tik labi, kā viņi vēlētos? Atbild Rajevs
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Vai Latvijā ir pamats uztraukties par etniskajiem grautiņiem?
“Skolotāji vēl nav gatavi mācīt latviski,” atklāj ģimnāzijas direktors
Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem
Lasīt citas ziņas
“Sodot” NA par šantāžu, Kariņš pieprasa izvirzīt jaunu ekonomikas ministru
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
Klementjevs: Iekšlietu ministres demisija ir muļķīgs lēmums, kā vietā būtu jādomā par gatavošanos apkures sezonai
FOTO. Latvijas hokejisti pasaules čempionāta spēlē uzvar Norvēģiju
Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone
20:32
Kartupeļi neatkarībai: kam tupeņiem pilns pagrabs, bads nedraud
20:15
FOTO. Latvijas hokejisti pasaules čempionāta spēlē uzvar Norvēģiju
19:12
Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone
Mūziķis Aišpurs par karu Ukrainā: “Ir sajūta, ka tavu brāli sit!”
Putins: Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO nav drauds Krievijai, bet var izprovocēt atbildi
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
LVSADA plāno pieteikt streiku, pieprasot palielināt mediķu atalgojumu
Kā šajos laikos veidot uzkrājumus? Praktiski ekonomista ieteikumi
Zināms par cik tūkstošiem eiro atjaunos Rīgas vecāko strūklaku Vērmanes dārzā
“Esmu viens no vislielākajiem dundukiem.” Sabiedrībā populāri cilvēki atklāj, kā tikuši apkrāpti internetā
Kam pēc Golubevas demisijas tiks uzticēti iekšlietu ministra pienākumi?
Krievijas vēstniecībai nosūtīta nota par vienošanās panta saistībā ar memoriālo būvju uzturēšanu apturēšanu
Plešs: Premjera “piekāpšanās NA ultimātiem” ir valdību destabilizējoša
Cik ilgi būs slēgta piekļūšana Uzvaras piemineklim?
“Jau gadu desmitus gaidu, kad materializēsies tā nevienam neredzamā “politiskā atbildība””. Soctīklotāji par Golubevas demisiju
“Skolotāji vēl nav gatavi mācīt latviski,” atklāj ģimnāzijas direktors
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Oleksijs Rezņikovs: Ukrainai sākas jauns kara posms
FOTO, VIDEO. Mika pārspēja pat “Superbowl” šovu! Soctīklotāji sajūsmā par vienu no spilgtākajiem „popūrijiem” Eirovīzijas vēsturē
Apšaudēs Kalifornijā un Brazīlijā nogalināti pieci cilvēki
Krista Draveniece: Neļķu traktors, Ukrainas māšu himna un kiberuzbrukums
Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem
Ilze Roķe: Ukraiņu producents man teica, ka Rīgā ir pārāk liela tolerance pret prokremliski noskaņotiem krievvalodīgajiem
FOTO. Skrējēji ieņem galvaspilsētu: Kā šogad noritējis Rimi Rīgas maratons?
FOTO, VIDEO. Kā teica Reiniks – “diez cik diskobumbas tika izjauktas šī gada tērpu dēļ!” Eirovīzijā šogad gribēja mirdzēt teju katrs
Mangaļsalas noslēpumi un Padomju māksla Mežgarciemā. Cilvēki arvien vairāk interesējas arī par mūsu militāro mantojumu