Medicīnas vīzijas nav. Ir degošie darbi…Saruna ar veselības ministri Andu Čakšu 0
Veselības ministrijas virzienā ir izskanējis ne mazums pārmetumu, ka veselības aprūpes reforma nenorit, kā solīts: rindas sarūkot minimāli, tikai puse ārstu uzskata, ka viņi jūt algas pielikumu, ķibeles e-veselībā tiekot novērstas pārāk lēni. Ko par to visu, kad tik daudz solīts, tagad saka veselības ministre Anda Čakša?
Cilvēki mums zvana un stāsta, ka mazo slimnīcu poliklīnikās Limbažos, Cēsīs un citviet mēnešiem jāstāvot rindā, lai veiktu elementārus izmeklējumus – ehokardiogrāfiju, ultrasonogrāfiju un citus. Liekot doties uz reģionālajiem centriem – tur esot ātrāk. Vai jums nešķiet, ka šāda veida centralizācija veselības aprūpes jomā nevis paātrina, bet apdraud iespējas izmeklēties, īpaši cienījama vecuma ļaudīm?
A. Čakša: Vienkāršajiem izmeklējumiem ir jābūt pieejamiem tuvāk dzīvesvietai, nebraucot uz reģionālajiem centriem. Turklāt tiem jābūt pieejamiem iespējami īsākā laikā. Aizvadītā gada beigās pārliecinājos, ka gaidīšanas laiks, lai saņemtu šos izmeklējumus, bija līdz desmit dienām. Precizēšu, kāpēc tas tā ir noticis, jo tā nevajadzētu būt. Primāri nauda no valsts budžeta ir piešķirta tieši šiem vienkāršajiem izmeklējumiem.
Kāda tendence gaidāma – vai ārstniecības iestādes no cilvēkiem, kas dzīvo nelielajās pilsētās un pagastos, turpinās arvien attālināties?
Nevaru apsolīt, ka pagastos būs kaut kas vairāk nekā patlaban. Bet, ja mēs runājam par nelielajām pilsētām, tad ambulatorā spektra pakalpojumi – primārie izmeklējumi, iespēja tikt pie speciālistiem – tur ir un būs pieejami. Slimnīcas gan koncentrēsies reģionālajos centros.
Veselības aprūpe pamazām tiek sadalīta “zaļajos koridoros” – onkoloģijā tas jau izveidots, tiek plānots kardioloģijā, gan jau pēc laika būs arī ginekoloģijā un vēl kaut kur. Vai medicīnas jomas dalīšana, latviski runājot, gaiteņos neliecina par sistēmas mazspēju nodrošināt cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas?
Mēs šodien nevaram pāršķirt lapu, pasakot, ka viss ir kārtībā, ja zinām, ka veselības aprūpes nozare finansiāli knapinājusies divdesmit septiņus gadus. Mēs sākām ar to, kur ir lielākā mirstība, proti, ar onkoloģiju. Arī tādēļ, ka onkoloģiskie pacienti ir uzskaitīti un arī informācija par slimnīcām, kur viņi tiek ārstēti, ir labi pārskatāma. Tāpēc šajā jomā varēja izveidot algoritmu, kas kalpotu par piemēru, lai līdzīgu procesu veidotu kardioloģijā. Tas ir orientēts uz pacientu, lai viņš varētu ātrāk saņemt medicīnisko palīdzību. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai jau ģimenes ārsta etapā pacients tiktu pie kvalitatīvas medicīniskās aprūpes. Jāteic, ka iesāktais vēl līdz galam nav apmierinošs, jo ne visi ģimenes ārsti precīzi izpilda paredzēto algoritmu. Slimnīcās nereti nonāk slimnieki ar slikti uzrakstītu ģimenes ārsta nosūtījumu vai pacients tur nokļūst ne pēc piederības. Bet tas ir process, kurā jāmācās visiem. Atgriezeniskajai saitei no ģimenes ārsta uz slimnīcu un otrādi vislabākajā veidā ir jāpalīdz pacientam.
Bet šī atgriezeniskā saite darbojoties slikti. Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā Haralds Plaudis “zaļā koridora” pacientu aprūpi salīdzina ar šauru pudeles kaklu, jo nav radīta efektīva sistēma, kas šķirotu pacientus pēc viņu veselības stāvokļa. “Zaļais koridors” esot izniekots laiks un resurss, jo augsti kvalificēts speciālists līdztekus operēšanai nodarbojoties ar slimnieku šķirošanu poliklīnikā un veic tos pienākumus, kas būtu jāveic ģimenes ārstam.
Jā, tam var piekrist. Bet iedomājieties, ja nebūtu koridora, tad kur tas pacients šobrīd būtu? Viņš sēdētu Rīgas Austrumu slimnīcas koridorā un gaidītu cerībā, ka kāds viņu pieņems. Iespējams, ka ģimenes ārsts viņu nekur nenosūtītu un pacients ilgi netiktu pie speciālista. Mēs radījām algoritmu, uzticot ģimenes ārstam pacientu šķirošanu. Vai visiem tas izdodas? Nē. Bet vienīgi mēs paši varam viņiem palīdzēt mācīties, nevis lepni teikt, ka viņi ir slikti, bet mēs esam tie gudrie.
Jūs esat norādījusi, ka līdz ar mediķu atalgojuma pieaugumu ir jāuzlabojas arī darba kvalitātei. Vai tas notiek?
Ārstiem piešķirtie sertifikāti, kas pēc būtības ir vienādi, tomēr reālajā dzīvē viens no otra atšķiras. Tāpēc rodas jautājums – kā tikt līdz tam līmenim, kad iegūtais sertifikāts visiem nozīmē vienu un to pašu? Tas ir līdzīgi kā ar kvalitātes līmeni dažādās slimnīcās. Mēs redzam, ka to rādītāji atšķiras. Tas nozīmē, ka tur, kur tie ir sliktāki, jāpaaugstina darba kvalitātes līmenis. Atliek vien secināt, ka mums nav kārtības ar kopējo stāstu – vai nu pietrūkst vienota algoritma, vai arī kāds speciālists nav pietiekami labi apmācīts un viņam ir jānostiprina zināšanas, un tieši tam ir paredzēti Eiropas Savienības Sociālā fonda 22 miljoni eiro pieciem gadiem.
Vai jūs pati izmantojat valsts dotās ārstēšanās iespējas vai vēršaties privātajā sektorā?
Kad nepieciešamas konsultācijas manai meitiņai, izmantoju valsts veselības aprūpes pakalpojumus, jo tie ir ļoti labi, turklāt valsts apmaksā pilnu spektru. Arī tad, kad mazulis nāca pasaulē, izmantoju valsts sniegtos dzemdību pakalpojumus. Bet grūtniecības uzskaitē biju pie privāti praktizējoša ārsta, jo mana ginekoloģe strādā privātajā sektorā. Personīgā pieredze bērna gaidīšanas laikā mudina mani panākt, lai dzemdību iestādēs varētu saņemt pilna cikla palīdzību. Diemžēl ginekoloģijā liela daļa speciālistu ir atstājuši publisko sektoru finanšu trūkuma dēļ un strādā privātajā sektorā.
